”Kad nu maskavieši, kā jau teikts, Cēsu pilsētu un pili bija iekarojuši un pilnīgi apsēduši, Bīrings nezaudēja dūšu, bet ar saviem zeļļiem izplānoja, kā vietu atkal atgūt. Viņi, skaitā 400, naktī ieradās pie pils vietā, kur tā bija visstiprāk apšaudīta un maskaviešu pasargāta ar stipriem koka bolverkiem. Bīrings pirmā nomiedža laikā lika dažiem saviem latviešiem uzkāpt uz mūriem. Kad tas netika pamanīts, viņi uz mūriem kāpa lielākā barā, ieņēma pili, viegli apkāva maskaviešus, iekāms viņu otrs bars pilsētā bija pamodies, un tad iebruka pilsētā. Bet, lai arī maskavietis laukā nav pretinieks, viņš labi aizstāv ieņemto, un pilsētā ar maskaviešiem bija liela noņemšanās, jo tie bija ieslēgušies mūra namos, tos nocietinājuši ar grāvjiem un bolverkiem, noņēmuši no jumtiem dakstiņus, ar tiem apbruņojušies, un izmantoja arī savus stobrus. Tā vācieši visu nākamo dienu līdz pat vakaram cīnījās ar maskaviešiem, līdz ar Dieva palīgu tos visus nogalināja un sadedzināja namos, bet citus saņēma gūstā.
Šī Cēsu pilsēta ir ļoti bagāta un jautra, un ordeņa laikos bija visas Livonijas galvaspilsēta 1, kurā atradās mestru rezidence. Pilsētā atrodas skaista, liela pils, kas apkārtmērā (im Cirkel) ir gandrīz ceturtdaļjūdzi liela. Maskavieši vairākkārt ir devušies karā uz Cēsīm, bet vienmēr tiem bijis jāgriežas atpakaļ, atstājot pie pils un pilsētas daudzus tūkstošus vīru, tādēļ tika uzskatīts, ka maskaviešiem Cēsu vārds pilnīgi atbilst viņu rīcībai [wenden – vāc. griezties apkārt, atgriezties].” 2