Cēsu pilsnovads bija Cēsu ordeņa pils pakļautībā esoša administratīvā un saimnieciskā teritorija, kas pastāvēja laikā no 13.gs. līdz Livonijas ordeņa likvidēšanai 1561. gadā. Pilsnovada administratīvā teritorija būtiskas izmaiņas nepiedzīvoja arī 17.gs.. Teritoriālo noturību noteica dabīgās robežas no trim pusēm – Gaujas, Amatas un Raunas upes.

Līdzšinējos pētījumos un populārzinātniskajā literatūrā nav noteiktas Cēsu pilsnovada teritoriālās robežas, iedzīvotāju skaits, pilsnovadā ietilpstošās dzīvesvietas, iedzīvotāju nodarbošanās, to jurisdiskais stāvoklis un pienākumi pret administratīvo centru – Cēsu ordeņpili. Līdz šim nav izvērtēta arī pilsnovada loma Cēsu pils kā cietokšņa un administratīvā centra uzturēšanā.

Rakstītie vēstures avoti par Cēsu pilsnovadu laikā līdz 1561. gadam saglabājušies samērā trūcīgi. Pilsnovada apdzīvotība un saimnieciskais stāvoklis 16.gs. 2. pusē – 17.gs. 1. pusē salīdzinoši izsmeļoši ir dokumentēts revīziju materiālos, tādēļ ir iespējams šajos avotos meklēt ziņas par saimnieciskiem objektiem.

Cēsu pilsnovada kultūrvēsturisko savdabību vairo arī īpatnējas viduslaiku un jauno laiku sociālās grupas – tā dēvēto Cēsu līvu ilgstoša pastāvēšana pilsnovadā. Līdzšinējos pētījumos nav pamatoti noskaidrota Cēsu līvu izcelsme, kā arī viņu juridiskais un sociālais stāvoklis Livonijas ordeņa valdīšanas laikā, tādēļ šī pētījuma ietvaros tiks mēģināts to noskaidrot, salīdzinot ziņas par Cēsu līvu tiesisko stāvokli ar Livonijas ordeņa valstī spēkā esošo tiesību kodeksu – tā dēvētajām līvu tiesībām.

 

Novada senvēsture

Lai gūtu plašāku priekšstatu par Cēsu pilsnovada iedzīvotāju etnisko piederību un apdzīvotību vduslaikos, nepieciešams apkopot arheoloģiskās liecības par novada apdzīvotību senvēstures periodā.

Gaujas senleja senatnē bija apdzīvošanai ļoti piemērota teritorija, ko noteica satiksmes ceļu – upju tuvums, zivju un dzīvnieku bagātība ūdeņos un mežos, kā arī iespēja ierīkot nocietinātas apmetnes daudzajās augstienēs. Arheologs J. Apals ir konstatējis, ka Gaujas nacionālā parka teritorija bija viena no visbiezāk apdzīvotajām teritorijām Latvijā bronzas laikmetā. ¹

Senākās Cēsu pilsnovada apdzīvotības liecības attiecināmas uz agro metālu laikmetu (15.gs.p.m.ē. – m.ē.sāk.). Ievērojamākais šī perioda arheoloģijas piemineklis ir Priekuļu Sārumkalna nocietinātā apmetne, kas apdzīvota 1.g.t.p.m.ē. – 13.gs.m.ē. Senākie atradumi tajā ir gludās un švīkātās keramikas lauskas, kā arī bronzas lejamo formu fragmenti.

Agro metālu laikmeta piemineklis ir arī nenocietinātā apmetne pie Priekuļu Kalnapiļu mājām. Šī arheoloģiskā laikmeta uzkalniņu kapulauki konstatēti pie Drabešu Kalnamežiņiem, Mežiņiem un Rakstupītes. ²

Rakstupītes kapu uzkalniņā, ko apjoza lielu laukakmeņu riņķis, atradās 7 apbedījumi. Senākais apbedījums bija novietots pašā uzkalniņa centrā, Z-D orientētā akmeņu krāvuma šķirstā. ³

Jau agro metālu laikmetā konstatējams vēlākā pilsnovada teritorijas iedzīvotāju jaukts etniskais sastāvs. Baltu ciltīm ir raksturīga švīkātā un gludā keramika, kāda atrasta Sārumkalna nocietinātajā apmetnē, bet Kalnapiļu apmetnē atrasta tekstilā keramika, kas raksturīga somu ciltīm. Somu ciltīm ir raksturīgi arī pie Rakstupītes atrastie kapu uzkalniņi. ⁴

Agrajā dzelzs laikmetā (1. – 4.gs.) bija apdzīvotas Kalnapiļu, Drabešu Uplantu un Virgabaļu apmetnes. Tās atradās klajā laukā nelielu upīšu krastos. ⁵ Uz šo laikmetu attiecināmi akmeņu krāvuma kapulauki ar ugunsapbedījumiem pie Priekuļu Kalnapiļām un Ķunčiem, Lenču Gaidēniem, Liepas Brasliņiem. Rakstupītes kapu uzkalniņa lielākajos akmeņos vēlākos laikos bija iekalti krusti – iespējams, kā aizsardzības zīmes pret ļauno. ⁶ Atsevišķas agrā dzelzs laikmeta senlietas atrastas pie Cēsu Riekstu kalna, kā arī pie Knēžu kroga Priekuļos. ⁷

Vidējā dzelzs laikmetā (5. – 8.gs.) visintensīvāk apdzīvotās apmetnes bija Priekuļu Sārumkalns, sevišķi laikmeta otrajā pusē, ⁸kā arī Āraišu ezerpils, kas piederējusi latgaļiem. Āraišu ezerpils iedzīvotāji tika apbedīti Liepiņu kapulaukā – līdzenajā kapulaukā ar skeletapbedījumiem. Līdzdotās senlietas ir raksturīgas latgaļiem. Ezerpils celtniecība saistīta ar latgaļu ienākšanu Vidzemē 1.g.t. 2. pusē, kur jau dzīvoja baltu un somu ciltis. ⁹

1.g.t. vidū izbeidzas apbedīšana Kārļu Simtēnos un citos baltu cilšu kapu kalniņos, kurus uzskata par tā dēvēto Gaujas zemgaļu apbedījumu vietām. Parādījās līdzenie kapulauki ar latgaļiem raksturīgām senlietām pie Drabešu Liepiņām, Priekuļu Kalnapiļām, Kampām, u.c. ¹⁰

Teritorija bija salīdzinoši biezi apdzīvota arī vēlajā dzelzs laikmetā. Līdzenie kapulauki atrodas pie Drabešu Liepiņām, Kārļu Ainavām, Priekuļu Kampām, Vaives Šķesteriem. Arheoloģiski pētīts ir no Kurzemes atnākušās somugru cilts – vendu kapulauks zem Cēsu dzelzceļa stacijas. ¹¹ Drabešu Liepiņu kapulaukā, kas datējams ar 9.-12.gs., izpētīti 168 kapulauki. Salīdzinot ar austrumlatgaļu kapulaukiem, tajā ir ievērojami vairāk ugunskapu. ¹²

Gaujas kreisais krasts līdz Amatas upei, izņemot Cēsis, piederēja Autīnes pilsnovadam, par kura centru uzskata Priekuļu Sārumkalnu. Kā uzskatīja J. Apals, tas bijis viens no Jersikas valsts novadiem, ¹³ tomēr rakstītajos avotos tiek runāts vienīgi par Autīnes meslu pakļautību Jersikai, proti, vienīgā atkarības forma bija noteiktu nodevu maksāšana. Vendu apdzīvotā teritorija bijusi neliela un atradusies vēlākajos rakstītajos avotos minētā Līvu pagasta robežās. ¹⁴

 

Cēsu pilsnovada veidošanās 13.gs.

Indriķa hronikā Autīnes pilsnovada vecākais pirmoreiz minēts saistībā ar notikumiem 1208.g. beigās: kad bija jau kristīta visa Līvzeme un Letgale, letu vecākie (seniores Leththorum) – Rūsiņš no Sotekles pils, Varidots no Autines (Waridote de Autine) un Tālibalds no Beverīnas, kā arī Zobenbrāļu ordeņa brālis no Cēsīm Bertolds aizsūtīja savus ziņnešus pie Ungaunijas igauņiem, lai pieprasītu gandarījumu par visām no tiem pieredzētajām pārestībām. ¹⁵ Kā redzams, minētie letu vecākie un Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki darbojas kā sabiedrotie, kas nebūtu iespējams, ja leti jau nebūtu kristījušies.

Kā uzskata vēsturnieks I. Šterns, Varidots jau šinī laikā bija pārgājis vācu pusē un lūdzis palīdzību pret igauņiem; visticamāk, tad arī viņš kristījies katoļticībā. ¹⁶

1209. gadā valdnieks Visvaldis pēc tam, kad krustneši nopostīja Jersikas pilsētu, nodeva Rīgas bīskapam Albertam Jersikas pilsētu ar tai piederošām zemēm un saņēma to atpakaļ kā lēni, bet viņa nodevu pakļautībā esošos, kristībai pievērstos brīvos ļaudis ar viņu nodevām un zemēm: Autīni (Autine), Cesvaini (Zeessowe) un citas, pavisam atdevis bīskapam. ¹⁷ Atrašanās nodevu pakļautībā rosina domāt, ka Autīnes novadā jau pirms nonākšanas rietumu virskungu varā pastāvēja nodevu ievākšanas mehānismi, kas atvieglināja nodevu uzlikšanu jaunajiem zemeskungiem par labu.

Tātad pirmais Autīnes pilsnovada kristīgais zemeskungs bija Rīgas bīskaps. Šo statusu nemainīja arī lozēšana, ko veica, dalot letu zemes starp bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. 1212.g. 25. janvārī Padebornas bīskaps Bernhards, Verdenas bīskaps Izo, Raceburgas bīskaps Filips, Rīgas prāvests Johaness un Daugavgrīvas abats Bernhards no Lipes Rīgas bīskapa Alberta prombūtnē noslēdza līgumu par Letijas (Lettia) sadalīšanu pēc principa: bīskaps saņem divas trešadaļas zemju, bet ordenis – vienu trešdaļu. Lozējot bīskaps kā vienu daļu saņēma Azudenes (Azudene) un Lepenes (Lepene) pilis, kā arī kādreiz Jersikas valdniekam piederējušos ciemus pie Bebernines (Bebernine) robežām, bet kā otru daļu – Autines (Aucenice) un Alenes (Alene) pilis ar to piederumiem (pertinentia). Trešo daļu: Cerdenes (Zerdene), Rejestes (Rheyeste) un Sesuvas (Sessowe) ar piederumiem saņēma ordenis. No bīskapa daļas ordenim tika piešķirta Alenes pils kā kompensācija par diviem ciemiem, kurus bīskaps bija ieķīlājis ordenim. ¹⁸

Zobenbrāļu ordeņa virskundzībā Autīnes novads nonāca 1213.g. sākumā, kad, grozot Paderbornas,Verdenas un Raceburgas bīskapu noslēgto Letijas dalīšanas aktu, Rīgas bīskaps Alberts apmainīja dažus novadus ar Zobenbrāļu ordeni šādā veidā: ordenis ieguva visu Autīnes valsti, bīskapa desmito tiesu Aizkrauklē un divus ciemus, turpretim ordenis bīskapam atdeva Koknesi, Gardoni, Nigasti, Mārcienu, Cesvaini un dažus Aiviekstes pagastus. ¹⁹

Ap 1212.g. jūliju izcēlās ķilda starp Cēsu zobenbrāļiem un Autīnes letiem, kas tobrīd vēl ietilpa bīskapa daļā, un kuriem zobenbrāļi bija atņēmuši tīrumus un bišu kokus dēļ. Kopā ar Satezeles līviem viņi sāka karu pret ordeni. ²⁰ I. Šterns pieļauj, ka tīrumu, pļavu un lopu atņemšana Autīnes letiem un Satezeles līviem varētu liecināt, ka Cēsu pils zobenbrāļi bija sākuši veidot konventa saimniecību – muižu sava uztura sagādāšanai. ²¹

Pēc miera atjaunošanas ar Satezeles līviem Rīgā ieradās arī Autines leti (Letti de Autine) un apsūdzēja bīskapiem Cēsu ordeņbrāļus par nodarītajiem zaudējumiem, arī par viņiem atņemtajiem bišu kokiem. Tika ievēlēti šķīrējtiesneši, kuri nosprieda, ka letiem pēc zvēresta došanas jādabū atpakaļ savi bišu koki, turpretim ordeņbrāļi saņems tīrumus, bet atlīdzinās letiem zaudējumus ar pietiekamu naudas summu. ²²

Pirmais Autīnes fogts bija krievu padzītais un bīskapa Alberta uzņemtais Pleskavas kņazs Vladimirs, kurš 1213.g. sākumā devās ar tiem pašiem letiem uz Autini un pārzināja pie viņiem fogteju, līdz ordeņa brāļi apmaiņas ceļā ²³ bīskapam pilnīgi atdeva Kokneses pili, un paši par Kokneses trešo daļu savā īpašumā dabūja Autini (recipirent in suam possessionem). Kņazam Vladimiram (regi Woldemaro) viņa znota Teoderiha vietā, kad tas devās uz Vāciju, ierādīja fogteju Idumejā. ²⁴

1215.g. sākumā sakalieši un ugauņi ar lielu karaspēku atnāca uz letu zemi un aplenca Autines pili (castrum Autine). No Cēsīm izgāja ordeņbrāļi, lai cīnītos ar viņiem, bet igauņi to dabūja zināt un aizbēga. Vakarpusē viņi nokļuva Trikātā, kur sagūstīja un nomocīja Tālibaldu. ²⁵ Šīs ziņas apstiprina, ka Autines centrs atradās netālu no Cēsīm, jo ordeņbrāļi ātri varēja reaģēt uz pils aplenkumu. Sārumkalns atrodas 7 km no Cēsīm, ²⁶ kas atbilst hronikā aprakstītajai situācijai.

1225. gada vasarā pāvesta legāts Modēnas bīskaps Gviljelmo no Tolovas devās uz Cēsīm, kur ”viņu ar dziļu bijību sagaidīja ordeņa brāļi un citi tur dzīvojošie vācieši, un sastapa te milzum daudz vendu un letu. Un tā viņš, kad pienāca rīts un visi leti bija sapulcējušies, tiem ar prieku sludināja tā Kunga Jēzus Kristus priecas mācību, vairākkārt pieminēja Jēzus ciešanas un ļoti iepriecināja priecīgos, un uzslavēja to uzticību un nelokāmību, jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristīgās ticības sakramentus kā līvi un igauņi […] Arī vendiem viņš neliedza savas ²⁷ mācības gādīgos mudinājumus un uzstājīgi piekodināja viņu kungiem (dominis ipsorum) – ordeņa brāļiem, lai tie saviem padotajiem arvien uzliekot vieglu jūgu un sadzīvojot ar viņiem uzticībā.” ²⁸ Šī ir netieša liecība, ka visi Cēsu vendi tanī laikā atradās Zobenbrāļu ordeņa virskundzībā un pildīja tā labā kādus pienākumus. Nav iespējams precīzi noskaidrot, kādi šie pienākumi jeb kunga tiesa bija. Vadoties pēc Livonijas ordeņa vēlāk noteiktajiem savu jaunkristīto pavalstnieku pienākumiem, tās varēja būt noteikta apjoma labības nodevas – viens vai divi pūri labības no vienzirga saimniecības jeb arkla, kā arī pienākums piedalīties karos pret kristīgās baznīcas iebaidniekiem.

Autīne bija pirmais letu pilsnovads pie Gaujas, kuru ieguva zobenbrāļi. Tālavas valsts rietumgals ar Burtnieku un Trikātas novadiem ordeņa valstī tika iekļauts pēc Tālavas dalīšanas 1224.g. jūlijā. Šīs zemes kopā ar Mālpili, Ādažiem un Valmieru veidoja ordeņa teritorijas tā saukto Gaujas koridoru, kas atšķēla arhibīskapijas rietumu (līvu) galu no austrumu (letu jeb latgaļu) gala. Koridorā ietilpa arī Gaujienas novads, ko zobenbrāļi bija ieguvuši ar Tālavas dalīšanu 1224.g. ²⁹ Gaujas koridors sniedza Zobenbrāļu un vēlāk arī Livonijas bruņinieku ordenim iespēju kontrolēt svarīgo Gaujas ūdensceļu un daudzus sauszemes ceļus, kas šķērsoja Gauju, kā arī uzturēt satiksmi ar ordeņa novadiem Igaunijā. Ģeopolitiskās koridora īpatnības noteica ordeņa pilsnovadu lielumu – salīdzinot ar pilsnovadiem Rietum- un Austrumlatvijā (piemēram, Kuldīgas, Ventspils, Daugavpils pilsnovadi), Gaujas koridora pilsnovadi bija nelieli.

Rīgas bīskapi no savām interesēm Cēsu pilsnovadā atteicās pakāpeniski un visnotaļ ilgstoši. 1256.g. Rīgas arhibīskaps Alberts no Zauerbēras atteicās no visām pretenzijām uz desmito tiesu un nodevām no Siguldas un Cēsu pilīm, kā arī citiem ordeņa valdījumiem Rīgas diecēzē. ³⁰ 1292.g. 5. martā Rīgas arhibīskaps Johans ar Livonijas ordeņa mestru Haltu noslēdza aizsardzības savienību un vienojās par dažu zemesgabalu piederību. Starp tiem bija arī 3 arklus liela sala, kas atradās Cēsu apgabalā (sitam in districtu Wenden), acīmredzot Gaujas upē, un kurai pāri gāja robeža. Salai turpmāk bija jāpaliek ordeņa valdījumā. ³¹ Šajā dokumentā pirmoreiz parādās līdz pat 16.gs. vidum lietotais Cēsu pilsnovada apzīmējums: apgabals (latīniski districtus, viduslejasvācu valodā gebith). Livonijas ordeņa valstī tā apzīmēja novadus, ko pārvaldīja augstākās ordeņa amatpersonas – kapitula locekļi, saukti par apgabalu pārvaldniekiem (Gebietiger). Apgabala statuss parasti tika piešķirts nevis lielākajiem, bet stratēģiski svarīgākajiem pilsnovadiem.

 

Cēsu pilsnovads līdz 1561. gadam

Nākošo reizi Cēsu apgabals dokumentos minēts 1330.g. 30. martā. Viens no Rīgas pilsētas padošanās noteikumiem ordenim paredzēja: kad ”landmaršals ar tiem, kas ir aiz Daugavas, un tiem no Cēsu un Siguldas apgabaliem (qui de districtibus Wendi et Segewolde) dodas karagājienā”, rīdziniekiem tiem ir jādod 25 bruņoti vīri ar zirgiem. ³²

1366.g. 7. maijā Vācu ordeņa virsmestrs Vinrihs no Kniprodes izšķīra strīdu starp Rīgas arhibīskapu Fromholdu un Livonijas ordeņa mestru Vilhelmu no Frimersheimas. Dokumentā minēti Siguldas komtura un Cēsu fogta nami Rīgā, kuriem turpmāk ir jāpaliek neapstrīdamā ordeņa īpašumā. ³³ Tātad Siguldas un Cēsu apgabalu pārvaldniekiem pastāvēja pastāvīgas uzturēšanās iespējas Rīgā, kas bija viens no stratēģiski svarīgākajiem punktiem Livonijā.

Avotu ziņas rosina domāt, ka jau kopš 15.gs. divdesmitajiem gadiem Cēsu apgabals kopā ar citiem pilsnovadiem ticis iekļauts Livonijas ordeņa mestram tieši pakļautā apgabalā, kas aptvēra stratēģiski svarīgākās teritorijas – Rīgas apkārtni, Tukuma pilsnovadu pie ceļiem uz Kurzemi un Zemgali, kā arī Gaujas koridoru.

Noteicējs pār ienākumiem no mestra apgabala bija Livonijas ordeņa mestrs, kas vairoja viņa materiālo neatkarību no kapitula. Apgabals reizēm tika dēvēts arī par mestra kasi jeb kameru. 1421.g. 15. martā mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas atvainojās Vācu ordeņa virsmestram, ka viņš nevar sniegt prasīto naudas atbalstu: “[…] Rīgas pilij nav citu augļu un ienākumu, kā vien tie, ko ienes Cēsu un Karksi fogtejas, kas ir divi labākie apgabali zemē (das die besten zwe gebitte sein im lande), tā ka mums pēc vairāk nekā gada būs tikai puse no tā, kas tiek prasīts.” ³⁴

1439.g. 22. septembrī Brandenburgas komturs rakstīja virsmestram, ka jaunais Livonijas ordeņa mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas ir paņēmis savā kamerā (genomen in seyne kamer) divus apgabalus (gebithe) – Paides un Cēsu, un paturēs tos kamerā tik ilgi, līdz būs sakrāta nauda Lietuvā esošo gūstekņu izpirkšanai. ³⁵

Netieša norāde par Cēsu pilij pakļautajām pilīm varētu būt 1442.g. Vācu ordeņa vizitatoru ceļa maršruts no Marienburgas līdz Narvai ar attālumiem jūdzēs. Attālumi līdz mazākajām pilīm, muižām un ciemiem norādīti no pils, kurai tie pakļauti. Aprakstā minēts attālums līdz Cēsīm no nenosauktas vietas – 5 jūdzes; iespējams, no Siguldas. Tālāk seko attālums līdz Valmierai – 5 jūdzes, un līdz Burtniekiem – 3 jūdzes, ar piebildi, ka uz tām attālums noteikts no Cēsīm (in dyszen der von Wenden). ³⁶

Lēņi mestra apgabalā, sevišķi Cēsu pilsnovadā, salīdzinot ar fogtejām un komturejām, tika piešķirti ļoti reti. Ir zināmi tikai 4 lēņi, kas Cēsu pilsnovadā piešķirti 15.-16.gs., un to nevar izskaidrot tikai ar avotu trūkumu. Arī poļu valdības 1583. gada revīzijā, kurā tika pārbaudīts īpašumu tiesiskais pamatojums, un tāpat arī zviedru revīzijās norādes uz ordeņlaika lēņiem tikpat kā nav sastopamas.

Pirmā zināmā muiža Cēsu pilsnovadā jau ilgāku laiku pastāvēja pirms 1419. gada. Minētā gada 21. februārī Livonijas ordeņa mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas lūdza Vācu ordeņa virsmestru sameklēt bijušo Cēsu fogtu Engelbertu Krevetu (Kreveth), kurš devies prom no zemes. Sava amata laikā viņš lielgabalniekam (buchsenschutze) Hermanim Heringeram no viņa muižas (gut), ko Heringers mantojis no Vitkopa (Wittekop), atņēmis labību, ķēves, vilnu, medu, dreļļus un ļaudis (drellen und lude).[refLivlaendische Gueterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500) Hg. von H. von Bruiningk und  N. Busch (turpmāk – LGU), 1.Bd. – Riga, 1908, S.223[/ref]

Nav noskaidrojama fogta darbības likumība, tomēr var pieļaut, ka fogts kustamo īpašumu atņēmis par kādiem nenomaksātiem parādiem. Domājams, muiža bija piešķirta kā atalgojums ordeņa dienestā esošam amatniekam – šinī gadījumā lielgabalniekam.

Visticamāk, šo pašu muižu, kura tās pirmā valdītāja vārdā saukta par Vitkopa (Wittekopshof) muižu Cēsu apgabalā (im Wendischen Gebieth), 1517. gadā mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Hinrikam Tepelam (Teppel) tādās robežās, kā muižu agrāk apdzīvojis bruņinieks Simons fon der Borhs. Tepelam ar minēto dokumentu tika izlēņots arī Ketzen ciems, kas arī, domājams, atradies Cēsu apgabalā. ³⁷

Citu muižu ar 1 ½ arkliem zemes Cēsu apgabalā (Gebieth) 1520. gadā mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Jeremijam Lodoviham (Lodowich). ³⁸

1526.g. 16. augusta lēņa grāmatā pirmoreiz minēti Cēsu pilsnovada pagasti, kā arī Cēsu pilsētas kopzemes daļa. Mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Georgam Froudenbergam (Georgio Vroudenberg) zemes gabalu pie Rīgas ceļa aiz Cēsu pilsētas zirgu ganībām, sauktām kuppel, kas atrodas Dupenu pagastā (in pago Duppen), ko agrāk izmantojis Johanness Bromers (Johannes Bromer), bet pēc viņa – Johanness Pape (Johannes Pape), ar noteikumu, ka Froudenbergs katru gadu Miķeļos (29. septembrī) vēstuļu maršalam jeb Cēsu pils prefektam dos 2 podus vaska sveču liešanai, lai pastāvīgi apgaismotu Sv. Krusta altāri vai kapelu. Bez tam viņam tika izlēņotas arī divas zemnieku ģimenes: Mārtiņa Purica (Martin Purize)ar arklu zemes un Jāņa Lielgaļa (Jaan Lelegal) ar arklu zemes, kā arī dārznieks Alksnis ? (Elixen) ar pusarklu zemes Grīveļu pagastā (in pago Grivelen), Amatas upes (Amde) viņā krastā. ³⁹ Grīveļu pagastu iespējams identificēt ar vēlākos avotos minēto Grīvļānu pagastu, bet Dupenu pagasta nosaukumam līdzīgs vārds vēlākos avotos nav atrodams.

Cita Cēsu pilsētas markas daļa – namnieku dārzi, kas atradās pilsētas tiešā tuvumā, minēta 1537.g. 18. maijā, kad Korbbahas pilsētas namnieks Hanss Straks par 20 markām pārdeva Livonijas ordeņa mestra ķirurgam (wundarzt) Zigmundam Zeklernam (Secklern) dārzu Cēsīs, Sv. Katrīnas vārtu priekšā starp sprediķotāja Bernta Brigemaņa un bisenieka (lielgabalnieka) Johima (Jochim Buchsenschutt) dārziem. ⁴⁰

Cēsu pilsētas saimniecība lielā mērā bija pakārtota daudzo apspriežu un sanāksmju dalībnieku uzņemšanai. Pilsētā pastāvēja viesu nami – ērbeģi, un uzturēšanās tajos maksāja salīdzinoši dārgi. Uz štadtāgu Cēsīs 1497.g. 10. janvārī nosūtītā Rēveles pilsētas rātskunga Dītriha Hāgena un birģermeistara Johana Kulerta ceļa izdevumu rēķinā minēts, ka Cēsīs ērbeģī par vienu un otru izdots 12 markas. (To Wenden in der herberge gelaten vor ein undander 12 mc.), turklāt sievietei par zirgu kopšanu samaksāts 1 guldenis dzeramnaudas. (Der vrowen tor verdelage 1 postelatesszgulden). ⁴¹

Prūsijas hercoga Albrehta aģenta 1555./56.g. sastādītais Livonijas ordeņa piļu un pārvaldnieku saraksts sniedz ziņas par mazāko ordeņpiļu pakļautību Cēsu pilij: “Cēsis – mestra galvenā pils (Haupthaus des Meisters) – tās kopā ar dižciltīgajiem [karam] var dot 300 zirgus – šinī pilī atrodas mestrs Heinrihs fon Gālens ar minētajiem 300 zirgiem – galvenajai pilij pieder Valmieras pils un pilsēta 4 jūdzes no Cēsīm, Burtnieki 3 jūdzes no Cēsīm, Rūjiena 5 jūdzes no Cēsīm un Ērģeme 4 jūdzes no Cēsīm – visas šīs pilis ir spīķeri (alle diese Haeuser sind Kornhaeuser).” ⁴² Nav izskaidrojams, kāpēc šīnī sarakstā nav iekļauta Āraišu pils. Spīķeru apzīmējums mazajām pilīm nozīmē to galveno funkciju – labības un citu pārtikas produktu krātuves.

Katra pils bija atsevišķa pilsnovada centrs. Mazo piļu novadi dokumentos 15.gs. dēvēti skandināvskas izcelsmes vārdā borchsokung, bet 16.gs. – par amtiem (Amt), kas nozīmē saimnieciskas pārvaldes iecirkni. 1556.g. Prūsijas hercoga aģenta sastādītajā augstāko ordeņa ierēdņu, viņu piļu un ieņēmumu ordeņa kasē sarakstā atklājas, ka Cēsu pilsnovadā bijušas 10 ordeņa muižas: “Heinriham fon Gālenam, Vācu ordeņa mestram Livonijā, galvenā pils (Haupthaus) ir Cēsīs; viņam pieder Trikāta, Karksi, Burtnieki, Helmeta, Ērģeme, Rūjiena – [Cēsu] pilij pieder 10 muižas (Hoefe), no kurām katra veido atsevišķu amtu; arī Āraiši, Tukums Kurzemē, Gietzell (Suntaži – Suntzel?) Vienu jūdzi no Cēsīm ir jaunais amts Ēvele (Vohlfahrt).Rīgas un Salaspils pilīm mestrs ir iecēlis nama komturu un abām pilīm Ādažos, 2 jūdzes no Rīgas, un Ropažos iecēlis kumpānu. Gada ienākumu summa: 4410 Rīgas markas = 1260 dālderi.”[44] Muižu jeb amtu skaits atbilst vēlākajos avotos minētajam Cēsu pilsnovada pagastu skaitam, tādēļ var pieļaut, ka katrs pagasts veidoja atsevišķu saimnieciski administratīvu vienību. Muiža katrā pagastā varēja arī nepastāvēt, bet lauksaimniecības produkti varēja tikt ievākti no zemniekiem divreiz gadā vakās jeb pagastos, kā tas tika praktizēts Livonijas ordeņa zemēs.

Pateicoties tirdzniecības ceļiem, Cēsu pilsnovada iedzīvotāji uzturēja sakarus ar Krieviju, kas neapsīka arī starpvalstu konfliktu gadījumos. 1498.g. 5. Decembrī Tērbatas pilsētas rāte rakstīja Rīgas rātei par dažādiem jautājumiem, pārsvarā par ordeņa aizliegumu pārdot krieviem dzelzi, un izteica vēlmi, kaut mestrs pamanītu, ka krievi Cēsu un Valmieras apgabalos (in den gebeden Wenden, Woldemar) no zemniekiem (buren) pērk vecus katlus un grāpjus (olden ketelen unde gropen). ⁴³  1559.g. 28. maijā Cēsu nama komturs Volters Kvade mestram raksta, ka pagājušajā vasarā Cēsu pilsētas namnieks, bruņu taisītājs Hanss Lenemercs (Lenemertz) pārdevis krievam bruņukreklu. Pratināšanā meistars paziņojis, ka bruņukreklu pārdevis nevis karam, bet drošībai ceļā, turklāt neesot zinājis, ka pircējs ir krievs. ⁴⁴

Livonijas kara laikā Cēsu apkārtne izpelnījās krievu karavadoņu interesi gan kā stratēģiski svarīgs apvidus, gan, domājams, spiegošanai piemērots apvidus. 1560.g. nogalē pie Paides sagūstīts krievu pulkvedis stāstīja, ka krievi nosūtījuši spiegot trīs zemniekus, no kuriem viens, vārdā Jēkabs, ir devies pāri Gaujai uz Cēsīm; viņam ir gari mati un viņš tērpies nevācu drānās. ⁴⁵

Cēsu pilsnovada zemju un zemnieku intensīva piešķiršana dižciltīgajiem sākās ar Livonijas ordeņa sabrukšanu. Jau 1562. gadā pirms 17. marta Polijas karalis atlaida no dienesta un apbalvoja ar zemēm un zemniekiem vairākas Cēsu pilsnovada ordeņa amatpersonas. Bijušajam Cēsu šaferam Berntam Hefelnam tika piešķirta Ēveles muiža ar 80 zemnieku ģimenēm. ⁴⁶Vēstuļu maršalam Henrikam Štrikam tika piešķirtas ģimenes pie Cēsīm, kas nav piederējušas pie nabagu hospitāļa, bet kuras piesavinājušies cēsinieki, kā arī 35 ģimenes pie Helmes pils, un atstāts kambaris un stallis Cēsu pilī.[4ref]Briefe und Urkunden…, Bd.5, S.444[/ref]Cēsu nama komturam Johanam Felbrukam piešķirtas 24 un iedotas klāt vēl 6 zemnieku ģimenes no Cēsu apgabala (ex districtu Wendensi). ⁴⁷ Savukārt Cēsu drostam Melhioram Hanekešem iedotas 24 ģimenes no Burtnieku ciema (villa Burtnick). ⁴⁸

Minētais Sv. Jura jeb Jurģa nabagu hospitālis ordeņa laikos piederēja Cēsu pilsētai, un pie tā izveidojās Jurģu muiža. 1626.g. 21. jūlijā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs restituēja Cēsu pilsētai nabagmāju, kā arī mežu un dzirnavas, kas kopš senlaikiem piederējuši pilsētai. Pilsētas krogs 1638.g. atradies pie Rīgas ceļa, un blakus tam bijusi arī veca dzirnavu vieta. ⁴⁹

 

Saimnieciskie objekti pilsnovadā

Ziņas par saimnieciskajiem objektiem Cēsu pilsnovadā ordeņa laiku avotos praktiski nav atrodamas, tomēr ziņas par dzirnavām un citiem objektiem, kas varēja pastāvēt jau ordeņa laikos, atrodamas 16.gs. 2. puses – 17.gs. 1. puses revīzijrefmateriālos.

Senākās ziņas dokumentos saglabājušās par pārceltuvi pār Gauju. 1350.g. 5. februārī Rīgas arhibīskaps Fromholds bruņiniekam Volmaram fon Rozenam un viņa dēlam Henekem izlēņoja Rozenu pili un citas zemes, kas kļuvušas vakantas pēc Oto fon Rozena nāves. Izlēņojamo objektu uzskaitījumā pēc pieciem Raiskuma brīvniekiem minēta arī Cēsu (vai vendu?) pārceltuve (wendische fere) pie Gaujas. Iespējams, tā bijusi Siļķu pārceltuve, jo 1744.g. revīzijā minēts, ka Raiskuma muiža ar tauvām un prāmi apgādā Siļķu pārceltuvi. ⁵⁰ Ceļš no Siļķu prāmja tālāk veda uz Straupi un Limbažiem.

Cēsu pils ūdensdzirnavas pirmoreiz minētas poļu 1590.g. revīzijā. Tajā teikts, ka pils tuvumā atrodas divi dīķi, iežogoti visapkārt ar jaunu pāļu sētu un maltuve (mlynek) ar vienu akmeni, ar mazu ūdens krājumu, kas tikko spēj samalt pils patēriņam. ⁵¹ Domājams, šīs dzirnavas tika uzceltas pēc maskaviešu uzbrukumiem Cēsīm 1577. un 1578. gadā, kad tika izpostīta pils apkārtne un visticamāk nopostītas arī ordeņa laiku ūdensdzirnavas.

Iespējams, pils dzirnavas atradušās uz Dzirnavupītes, tāpat kā pilsētas dzirnavas, kas iezīmētas Eberharda Tolka 1690.g. zīmētajā Cēsu apkārtnes kartē. Tajā iezīmēti Siļķu prāmis un mājas, bet uz D no mājām aiz Dzirnavupītes – Pilsētas jeb Siļķu dzirnavas (Stadsens zwar od Silckensche Muhle). Šī paša mērnieka 1691.g. zīmētajā Liepas muižas kartē arī iezīmēts Siļķu prāmis (Silkensche Fehre), Siļķu mājas, kur, domājams, dzīvojis pārcēlājs, pie prāmja Gaujas kreisajā krastā, un ūdensdzirnavas uz Gaujas pietekas Dzirnavupītes uz D iepretim Siļķu mājām, kā arī dzirnavu dīķis uz Dzirnavupītes.

17.gs. beigu kartēs ir saglabājušās vienīgās liecības par ķieģeļu un kaļķa ražotnēm. Tā kā Cēsu pils būvdarbos 15. – 16.gs. tika izmantots daudz ķieģeļu un javas, jādomā, ka šādi objekti pastāvējuši jau ordeņa laikos. Eberharda Tolka 1690.g. kartē aptuveni 1 km uz Z no pilsētas pie Melnupītes pietekas iezīmēts Pils Ķieģeļu kalns (Schloss Stegelberch) – māla raktuves un /vai ķieģeļu cepļa vieta. 17. gadsimta 90.-tajos gados Johana Palmstruka zīmētajā kartē ir iezīmēta veca kaļķu krāsns (Alte Kalckofen) starp Cēsīm un Dukuru (Duckern) muižu uz ZA no pilsētas. ⁵²

Savdabīgi vēsturiskie objekti Cēsīs un apkārtnē ir 1577.g. – 17.gs. sākuma īslaicīgās nocietinājumu vietas, ko ierīkojuši Cēsu pils un pilsētas aplencēji. Johana Palmstruka zīmētajā kartē uz DR no Cēsu pilsētas, uz R no Rīgas ceļa ir uzraksts: ”Augstiene. NB. Uz šīs augstienes kādreiz ir bijusi zviedru kara nometne.” Šinī pašā kartē uz ZA no pilsētas starp Raunas un Valmieras ceļiem ir ierakstīts: ”Tīrums. NB. Šeit vēl atrodas maskaviešu kara nometne no Baziļjeviča (resp., cara Ivana IV Vasiļjeviča) laikiem.”[refKrigsarkivet, SFP, Wenden Nr.3 (0406:28:056:003)[/ref]

Iespējams, šiem atzīmējumiem ir kāda saistība ar jaunākajos laikos arheologu fiksētajām senajām kara nometnēm. Viena no tām ir neliela četrstūraina skansts Cēsīs cieši blakus Valmieras šosejai. Otra skansts apmēram 1,5 ha platībā atrodas mežā, Kazu gravas ziemeļu pusē, Upmaļu māju tuvumā. Tās pret Valmieras ceļu vērstā vaļņa R puses garums ir 200 m. Vislielākais no nocietinājumiem ir Priekuļu Lodes Bateriju lauks pie vecā Cēsu – Raunas ceļa – aptuveni 3 ha liels laukums, ko ietver vaļņi, grāvji un lielgabalu pozīcijas. Izrakumi kara nometnēs līdz šim nav veikti. ⁵³

Senākās Vidzemes zviedru arklu revīzijas, kas veikta 1601.g. 18. maijā, materiālos redzams, ka Cēsu pilsnovadā pavisam bijušas 4 ūdensdzirnavas; no tām vienas ir uzceltas, bet pārējas visas ir nepabeigtas. ⁵⁴ Diemžēl nav norādīts, kurās vietās šīs dzirnavas atradušās.Tuvāka informācija sniegta par kādām poļu – zviedru karā bojā gājušām dzirnavām:no Līvu vakas jeb pagasta kādam, vārdā Bušs (Busch), bija 1 arkls zemes, kas pēcāk tika izlēņots polim Belkovskim (Belckoffsky). Uz zemesgabala atradušās arī dzirnavas, kas karā ir izpostītas. ⁵⁵

1601. gadā Cēsu pilsnovadā pastāvēja vairāki zemesgabali, kas, iespējams, jau ordeņa laikos bija piešķirti pils dienestā esošiem amatniekiem un karavīriem. Tā brīvnieks Ratnieks (Radtneck) Gribelēnu (Gribelen) vakā, valdīja 1 arklu zemes, par ko viņam bija jātaisa riteņi un rati pils labā. No Līvu vakas riteņu un ratu taisītājam vārdā Hermanis bija piešķirts ½ arkls zemes, par ko viņam bija jāstrādā pils labā. ⁵⁶ No Tolmēnu vakas kokgriezējam Dītriham Sprūtem (Sprute) bija piešķirts 1 ½ arkls zemes ar 2 sētām, un minēts, ka viņam ”visādi jāstrādā pils labā”. Bez tam kokgriezējam piederējusi arī viņa tēva zeme (vaterlandt), 1 arklu liela. ⁵⁷

Divus īpašumus valdīja cilvēki, kuru nodarbošanās bija saistīta ar piļu aizsardzību; iespējams, ordeņa laikos tādi bijuši vairāki. No Dzīslēnu vakas kādam kalējam un šaujamieroču meistaram (buchsen schutter) vārdā Pēteris Lencis (Peter Lentz) bija piešķirti 3 arkli zemes ar 2 sētām un viens tukšs ciemats (iekopta zeme), ko viņam izlēņojis Polijas karalis Stefans. No Līvu vakas karavīram – sargam (Wehrmann) vārdā Bartolds Šalle (Schalle) bija piešķirti 2 arkli zemes. Viņš pats uzturēja ieročus un paņēma visus ienākumus no zemes, kas bija nepieciešami ieroču uzturēšanai. ⁵⁸

Krogi tika iznomāti par noteiktu naudas summu gadā. Par krogu, kas atradās Gribelēnu vakā, krodzinieks deva 100 markas gadā, un drīkstēja brūvēt alu, kad grib. Viņš varēja izmantot 1 arklu zemes pie krogus. ⁵⁹

Dzīslēnu (Siselannsche) vakaskrogs dod 100 markas gadā, un tam ir ½ arkla zemes. Revīzijas dokumentos atzīmēts, ka krodzinieks pārdod savu paša alu, bet mestru laikā tā nebijis. Acīmredzot ordeņa laikos ticis izkroģēts pils alus, un ienākumus par tā pārdošanu paturēja ordenis, bet krodziniekam piešķīra noteiktu daļu vai procentus no ienākumiem.

Par zvejošanas ierīcēm pilsnovadā zināms, ka 1601.g. Dzīslēnu pagasta Kaiku(Kaycks) māju saimnieks uzturēja lašu taci (lachs wehre), un visi noķertie laši viņam bija jānogādā Cēsu pilī. ⁶⁰

1638. gada zviedru arklu revīzijas dokumentos tāpat sastopamas ziņas par saimnieciskajiem objektiem, tomēr nav iespējams droši noteikt, vai šie objekti pastāvējuši ordeņa laikos, jebšu ierīkoti 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā, veidojoties muižām.

Āraišu vakā jeb pagastā atradās Amatas krogs, par kuru maksāta ikgadējā nomas maksa 25 valstsdālderu apjomā. ⁶¹ Cēsu pilij piederējuši 3 krogi un nepabeigtas dzirnavas, kuras atkal ir jāremontē, bet vēl esot saglabājušās 3 vietas, kur vecos laikos atradušās dzirnavas. ⁶²

Rucku muižas teritorijā atradās mazs strauts, uz kura senāk bijušas dzirnavas. ⁶³ Rāmuļu muižā bija vecs dzirnavu dīķis uz Amatas un veca dzirnavu vieta. ⁶⁴

Pilsnovadā atradās tikai viens krogs, bet citās vietās minētas kādreiz pastāvējušu krogu vietas. Luisķekala (Luisskekals) krogs atradās Dubinsku muižā un agrāk bija piederējis Cēsu pilsētai; krogu tagad pieprasot Cēsu rāte. ⁶⁵ Kudliņu muižā bija viena krogus vieta, ⁶⁶ Kalna muižā – veca krogus vieta vecās pils [Āraišu] priekšā, ⁶⁷ Zambska muižas un Spāres muižas pirms maskaviešu laikiem apdzīvojis vācu bārddzinis, meistars Hanss (Meister Hans), un tur atradusies tukša krogus vieta Roste Kalle pie Rīgas ceļa. ⁶⁸

 

Viduslaiku arheoloģiskie pieminekļi pilsnovadā

Liecības par Cēsu pilsnovada iedzīvotāju turību sniedz viduslaiku arheoloģiskie pieminekļi. Drabešu Uplantu kapsētā izpētīti 78 kapi, kuros 13.-14.gs. apbedīti latgaļi. Kapsēta ierīkota jaunā vietā, kas noticis pēc kristietības pieņemšanas 13.gs. Tajā konstatētas bēru mielasta paliekas, bagātīgas kapu piedevas un 2 ugunsapbedījumi, ⁶⁹ kas liecina arī par pagānisko apbedīšanas tradīciju turpināšanos. Pilsnovada teritorijā atrodas arī Veselavas un Kārļu Krustkalnu viduslaiku kapsētas. ⁷⁰

Lielākais 17.gs. monētu depozīts Latvijā ap 1928.g. atrasts pie Priekuļu Kalnaūbelēm. Tā sauktajā ”bārdainā vīra” krūkā atradās 4892 sudraba monētas, ⁷¹  jaunākā no tām bija kalta 1656.g. ⁷²

Pilsnovada teritorijā konstatēti arī divi viduslaiku robežakmeņi – Āraišu un Rakstupītes krustakmeņi, kā arī eventuāla soda vieta – Āraišu Kartavkalns. ⁷³

 

Āraišu pils

Āraiši bija Cēsu blakuspils, kuras uzdevums bija galvenās pils atslogošana no saimnieciskām funkcijām. Kā uzskata piļu arhitektūras pētnieks Armins Tūlse, pils mūrēšanas tehnika un ierīkošana dabīgi aizsargātā vietā liecina, ka tā celta 13.gs. beigās, vēlākais – 14.gs. sākumā. ⁷⁴

Āraišu pils plānojums līdzinās Kurzemes tā sauktajām nometnes kastelām (Lagerkastelle) vai ceļa kastelām (Wegekastelle) Talsos, Sabilē, Tukumā, Durbē, Valtaiķos, Alsungā. To raksturīgākā pazīme ir kvadrātveida vai taisnstūrains pagalms, ko ietver mūris, bet ēkas piebūvētas mūra iekšpusē. ⁷⁵ Pie Livonijas – Prūsijas lielceļa novietoto ceļa kastelu (Tukums, Sabile, Aizpute) galvenā funkcija bija pa lielceļu pārvietojošos ordeņa karaspēka, tirgotāju un ziņnešu apmešanās vieta, bet Talsu, Durbes, Valtaiķu un Alsungas pilis bija Kuldīgas komturejai un Talsu fogtejai pakļautas saimniecības pilis, kurās tika audzēti lopi un uzkrāta labība. Pēc A. Tūlses domām, Āraiši līdzinās arī nometnes kastelai Altonai, lai gan tai ir neregulārs plānojums. ⁷⁶

Āraišu pils aizņem Āraišu ezera pussalas A daļu, bet priekšpils – pussalas R daļu. Pils pastāvējusi no 14.gs. līdz 17.gs. sākumam. ⁷⁷ Livonijas periodā pilī novietoti kara zirgi, uzglabāti pārtikas krājumi un furāža. Āraišu pils aizsedza pieejas Cēsu pilij no D puses. ⁷⁸

Pēc novadpētnieka, Āraišu mācītāja Pētera Bērenta sniegtajām ziņām, vēsturniekam Leonīdam Arbuzovam esot bijušas zināmas četras nepublicētas vēstules, kurās minēta Āraišu (Arries) pils, datētas ar 1410., 1468., 1545. un 1547. gadu. Mestrs Hermanis no Brigenejas Āraišos vēstules rakstījis 1545.g. 22. aprīlī un 1547.g. 7. janvārī. ⁷⁹

1445.g. 8. decembrī Livonijas ordeņa mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas Rīgas domprāvestam pārdeva Narves (Narwe) muižu, kas atradusies Skujenes un Āraišu draudzēs (in den Kerspelen als Schuyen und Ariis). ⁸⁰ Tā ir netieša liecība arī Āraišu draudzes baznīcas pastāvēšanai šinī laikā.

16.gs. 2. pusē Āraišu pils dēvēta par Veco pili vai Vecajām Cēsīm. 1559.g. 25. janvārī mestrs Rēvelei nosūtīja ziņas par krievu karaspēka lielumu un nodomiem, kas ievāktas no krievu karavīra, kurš sagūstīts Vecās pils muižā pie Āraišiem (in olthusen hoff bei der Arries). ⁸¹

1577. gada 5. augustā Valmieras pilī pie Polijas karaļa stārasta Aleksandra Polubeņska notika sanāksme, kurā vairāki karaļa ierēdņi žēlojās par dāņu hercoga Magnusa ļaužu varmācību, ieņemot Vidzemes pilis. Cēsu apakšstārasts Staņislavs Podbiļskis sūdzējās par Cēsu apkārtnes dičiltīgo Hansu Ernstu, kurš kopā ar palīgiem ieņēmis Vecās Cēsis, pils kalpotājus pa daļai nogalinājis, pa daļai sagūstījis un nosūtījis uz Magnusa pilīm. Podbiļskim pilī esot bijuši 40 zirgi, daudz ieroču, kā arī darba zirgi, vērši, govis un citi lopi. ⁸² Pēc Baltazara Rusova hronikas ziņām, 31. augustā krievi ieņēma pili un ļaudis aizveda gūstā. ⁸³

Pirmos plašākos izrakumus pilī veica 1972. – 1992.g. Jāņa Apala vadībā. Tika izpētīta pavisam 3320 m2 liela platība, atsegta R aizsargsiena, pilnīgi vai daļēji izpētītas 19 celtņu paliekas. Tika konstatēts, ka R aizsargsienas garums ir 81 m, mūra biezums līdz cokola augšai – 2 m, augstāk – 1,8 m. Pils ēkas celtas gan tieši pie ārējās sienas, gan pagalmā. ⁸⁴

Priekšpils bija nocietināta ar 2 vaļņiem un grāvi. Saskaņā ar izrakumu rezultātiem, pils kopā ar priekšpili pastāvējusi no 14.gs. 2. pusei līdz 17.gs. sākumam. Ordeņa laikā pils bija mestra rezidences militārs un saimniecisks atbalsta punkts – tā sauktā blakuspils, bet pēc ordeņa bojāejas kļuva par Polijas karalim piederošu muižu. 1590. gada revīzijas materiāli liecina, ka Cēsu pils otra pusmuiža atrodas jūdzi no pils un saucas Vecās Cēsis (Stara Kies). No pils atlikuši veci mūri ezera krastā, kuros iebūvētas jaunas ēkas: balsināta koka māja ar divām dzīvojamām telpām un priekšnamu, labības klēts, divas lopu kūtis, zirgu stallis un pirts, kā arī divas rijas, kas atrodas aiz mūriem. ⁸⁵

Pils pagalmā un priekšpilī izrakumos atsegtās akmeņu paviļas un bezdūmeņa akmeņu krāvuma krāsnis liecina par pils būvniecībā izmantotām vietējām celtniecības tradīcijām. Arī senlietu materiāls, īpaši rotaslietas, liecina par vietējo iedzīvotāju klātbūtni pilī. ⁸⁶

Arheologs J. Apals secināja, ka Āraiši bija Cēsu pils saimnieciskais un militārais atbalsta punkts, kur pulcēja karaspēku un uzkrāja kara materiālus. Ar to izskaidrojama pils atrašanās nelielā atstatumā no Cēsīm un priekšpils ievērojamā platība. ⁸⁷

 

Revīziju materiāli par Cēsu pilsnovadu

Senāko zināmo Cēsu pils un novada revīziju veica Polijas karaļa komisāri 1582. gada 9. maijā. Revīzijas aktā uzsvērts, ka ”šeit atradās Livonijas mestru sēdeklis, un pāri par desmit apkaimes pilsnovadi (zamkow kilkanascie) piegādāja pārtiku mestra uzturam, kā arī pildīja darbus šai pilij.” ⁸⁸ Ar apkaimes pilsnovadiem acīmredzot domāti mestra apgabala pilsnovadi.

1582. gada revīzijā pirmoreiz uzskaitīti Cēsu pilsnovada pagasti un sniegtas ziņas par to agrāko un pašreizējo apdzīvotību. Ziņas par agrāko apdzīvotību un senajām nodevām ir sevišķi svarīgas, jo tās iespējams attiecināt uz ordeņa laiku beigām. Maz ticams, ka kara un politisko juku apstākļos kāda revīzija Cēsu pilsnovadā tikusi veikta kopš ordeņa sabrukuma, tādēļ pastāv iespējamība, ka revizori, ievācot informāciju par agrāko zemnieku skaitu un nodevām, izmantojuši ordeņa laiku dokumentus vai arī vecāko zemnieku mutiski sniegtās ziņas.

Saskaņā ar 1582. gada revīziju, pie Cēsu pils bija 10 pagastu (pagastow). Pirmais no tiem – Tolmša (Tolmsch) pagasts (vēlākos dokumentos Tolmēnu pagasts), kur bijuši 45 zemnieki (liudzi), resp., zemnieku saimniecības, bet pašlaik ir 10 zemnieki, kuri pildījuši klaušas kā kājinieki; atlikušās 35 sētas bija postažā. Šīm saimniecībām pavisam bija ir 34 arkli (hakow).

Otrs bija Dzīslēnu (Dzislem) pagasts, kurā bijuši pavisam 28 zemnieki, pašlaik – tikai 7 pastāvīgie iedzīvotāji, bet postažā 21 saimniecība. Zemes apjoms – 25 arkli.

Trešais – Avotēnu (Awoten) pagasts, kurā bijuši 39 zemnieki, pašlaik pastāvīgi apdzīvotās saimniecības – 12, postažā – 27; 21 arkls zemes.

Ceturtais bija Līvu (Libi) pagasts, kurā bijuši 30 pastāvīgie zemnieki (osiadlych ludzi). Pašlaik apdzīvoto [sētu] bija 16, postažā 14. Pavisam pagastam bija 15 arkli zemes.

Piektais – Gaidāna (Gaidan) pagasts. Tajā bijuši 30 zemnieki, pašlaik – 10 apdzīvotu un 20 tukšu sētu. Pie šī pagasta bija pievienots otrs neliels pagasts – Inkensta (Inkensth) pagasts, kurā bijuši 19 zemnieki, pašlaik – 7 apdzīvotas sētas, bet postažā – 12. Gaidāna pagastā bija 20 arklu, Inkenstā – 14 arklu zemes. ⁸⁹

Sestais bija Kudliņu (Kudelin) pagasts ar 11 apdzīvotām, 12 tukšām sētām un 13 ½ arkliem zemes.

Septītais – Vībāna (Wiban) pagasts. Tajā kādreiz bijuši 34 zemnieki, pašlaik ir apdzīvotas 22 ļoti trūcīgas sētas, postažā atradās 12 sētas, saimniecībām kopā bija 24 arkli zemes.

Astotais bija Grīvļāna (Grywlan) pagasts, kurā kādreiz bijušas pavisam 20 sētas, pašlaik apdzīvotas tikai 7, bet postažā – 13. Šīm saimniecībām bija 13 arkli zemes.

Devītais – Purniča (Purnicz) pagasts, savulaik liels pagasts ar 28 saimniecībām, bet pašlaik apdzīvotu, pilij piederošu saimniecību bija tikai 7.

Purniča pagastā fiksēti pirmie zemnieku piešķīrumi poļiem. Panam Dembinskim (Dembinski) piederēja 9 zemnieki (trzyma 9), bet 3 zemnieki (chlopow) piederēja Hrebni Novoseļskim (Novosielski). Piešķirtie un pils zemnieki kopā apdzīvoja 20 arklus zemes. Jāatzīmē, ka poļu laiku sākumā zemes un zemnieku piešķīrumu privātpersonām nebija daudz.

Pie pils 1582. gadā pašlaik piederēja arī privāto muižu – Volvera Kuges (Wolwer Kuge) un Voltera fon der Borha (Wolther von der Borge) zemnieki ar 12 apdzīvotām sētām.

Jautāti par viņu klaušām un nodevām (powinnosci), zemnieki pastāstīja, ka kopš seniem laikiem (zdawna) devuši no arkla 4 pūrus rudzu, 4 pūrus miežu un 4 pūrus auzu, bet pašlaik sakarā ar nonākšanu nabadzībā viņiem tas esot par smagu. Viņi piekrita, lai tie, kuriem ir zirgs, dotu pa 2 pūriem no katras labības, bet, kam nav zirga – pa vienam pūram. ⁹⁰ Saskaņā ar vecajām paražām, viņiem Jāņos pienācās dot no katra arkla pa aunam, kviešus pa 1 siekam no sētas (z osiadlosci), zirņus pa pussiekam, linus, apiņus un kaņepes pa ½ podam (puda), sienu pa vezumam, malku pa 4 vezumiem.

Senāk devuši arī no mazākiem pagastiem pa diviem, bet no lielākiem pagastiem pa trim vēršiem gadā, un, saskaņā ar likmi, zināmu skaitu nobarotu cūku, kā arī pa 1 vistai un 10 olām no saimniecības.

Revīzijas aktā atzīmēts, ka Āraišu pils (zamek Aries), kuru sauc par Vecajām Cēsīm (stara Kies), ir gandrīz tukša, pie tās nav padoto (niszych poddanych), un nekas te nav apstrādāts, tomēr Āraišu patlaban tukšie tīrumi ir lieli, un ar laiku šeit būtu iespējams ierīkot labu foļvarku jeb pusmuižu. ⁹¹

1590. gada Cēsu pils revīzijas materiālos izdalītas divas pilij piederošas pusmuižas, un sniegts to ēku apraksts. Pirmā pusmuiža (folwark) atradusies pie pils (przy zamku). Tajā bija šādas ēkas: balsināta dzīvojamā māja ar apkurināmo istabu, priekšnamu un melno istabu iepretim, kuru bija uzcēlis Cēsu stārasts Jans Abramovičs; divas rijas un tikko uzcelts jaunais piedarbs, pierijām piebūvēti divi jauni kambari, jauna lopu kūts ⁹² un no zariem pīts šķūnis siena glabāšanai.

Pie šī folvarka atradās tīrumi, kuru lielums, spriežot pēc izsējas, bijis ievērojams, un jādomā, ka tīrumi iekopti ilgākā laikā. Pirmajā, vislielākajā tīrumā varēts izsēt rudzus 3 lastus un 31 pūru (ap 6,2 tonnas) labības, otrajā laukā – 130 Rīgas pūrus (ap 0,7 tonnas) rudzu, bet trešajā – 1/10 lasta (ap 200 kg) rudzu. Pļava bija viena, un tur novāca ap 100 vezumus siena. ⁹³

1601.g. 18. maija zviedru arklu revīzijā fiksēta Cēsu pilsnovada desmit pagastu kādreizējā dalītā piederība Cēsu un Āraišu pilīm ar atsaukšanos uz ”mestru laiku”situāciju. Mestru laikos Cēsu pilij piederējušas 4 vakas: Tolmeša (Tollmesch), Dzīslēnu (Seselnisch), Avotēnu ( Awetannss)unLīvu (Luwisch). Pie Āraišu muižas, kas saukta arī Vecās Cēsis, bijušas 6 vakas: Iņķēnu (Incken), Geidānu (Geyden), Vībēnu (Wiben), Gribelēnu (Gribelen), Purniču (Purnitz), Kudelēnu (Kuddelen). Tagad ir saglabājušās tikai 5 vakas: Gribelēnu, Geidānu, Dzīslēnu, Līvu un Tolmēnu (Tollmen). Poļu laikā Cēsu pilij atdotas atpakaļ Purnicēnu, Kudelēnu un Vībēnu vakas.

Gribelēnu (Gribelen) vakā (1582. gadā saukta par Grīvļānu pagastu) bija 29 sētas ar 28 arkliem zemes. Pagastā dzīvoja brīvnieks (frye) Šmīde (Schmiede), kurš maksāja 40 markas gadā un viņam bija jābūt gatavam doties ceļā pēc pils pārvaldnieka pieprasījuma. No šīs vakas polim Drobišam (Drobbisch) piederēja 2 sētas, katra ½ arkla liela, bet polim Kazminskim (Kasminsky) piederēja Vīgubu (Wigub) sēta ar 1 ½ arklu zemes. ⁹⁴

Geidānu (Geidensche) vakā bija 22 sētas ar 18 ½ arkliem zemes. No šīs vakas Zekleram (Seckler) bija 3 sētas ar 1 arklu zemes katra, ⁹⁵ polim vārdā Belkovskis (Belkoffsky) bijušas 7 sētas ar 6 arkliem zemes, kuras tagad valda Ernsts Hēfišs (Hoeffisch), Klemensam Artusam (Artuss) bijušas 10 sētas ar 7 ½ arkliem zemes, kuras tagad ir nopircis Ernsts Hēfišs, polim vārdā Pabeļskis (Pabelssky) piederēja 2 sētas ar 1 arklu zemes, ⁹⁶  bet Ernstam Hēfišam – 2 ½ arkli zemes, uz kuras viņš  bija uzbūvējis muižiņu, sauktu Repa (Reps).

Dzīslēnu (Siselannsche) vakā bija 20 sētas ar 18 arkliem zemes un krogs ar ½ arkla zemes. Bārddzinis Pēteris Stolpens (Peter Stolpenn) šajā vakā izmantojis 4 sētas ar 4 ½ arkliem zemes, kas piederēja pilij. ⁹⁷  No šīs vakas polim Peteram Galkovskim (Galkoffsky) bija 3 sētas ar 2 ½ arkliem zemes, kuras arī bija piesavinājies bārddzinis. Kāds Pauls Štriks (Strieck) bija nopircis zemnieku ar ½ arkla zemes, kurš kopš seniem laikiem piederējis pilij. Zviedru trompetistam Hansam Fēlingam (Hans Fehling) piederēja zemnieks ar ½ arkla zemes, kuru bija sagūstījuši poļi pa ceļam uz Rīgu.

Vēl no Dzīslēnu vakas polim Maladovskim (Maladoffsky) piederējušas 9 sētas ar 8 ½ arkliem zemes, kā tās pirms tam bija izlēņotas Peteram Stolpam (Peter Stolp). Tagad tās piesavinājies (masset sich an) zviedru vietvaldis Grothūzs. ⁹⁸  Doktoram Rembertam (Rambertus) (pēdējam mestra padomniekam Gilzemam ?) bija 6 sētas ar 3 ¼ arkliem zemes, kas vēlāk piederēja Rammelam (Rammel). Zekleram piederējušas 4 sētas ar 3 arkliem zemes, bet kādam kalējam un šaujamieroču meistaram (buchsen schutter) Pēterim Lencim (Peter Lentz) piederēja 3 arkli zemes ar 2 sētām un viens tukšs ciemats, ko viņam izlēņojis Polijas karalis Stefans.

Līvu (Liewennsche) vakā bija 17 sētas ar 12 ½ arkliem zemes. No šīs vakas namniekam Griepam (Griep) bija 2 sētas ar 2 arkliem zemes, kuras pirms tam valdīja polis Molonovskis (Molonoffsky). Polim bija 1 arkls zemes, uz kuras viņš uzbūvējis muižu. Riteņu un ratu taisītājam Hermanim no vakas bija piešķirts ½ arkla zemes, par ko viņam jāstrādā pils labā.

Karavīram/sargam (Wehrmann) Bartoldam Šallem (Schalle) no Līvu vakas bija piešķirti 2 arkli zemes, polim Pinkovskim (Pinkoffsky) – 4 sētas ar 3 ½ arkliem zemes, kuras tagad valdīja Hermanis Vrangels (Wrangell), ⁹⁹   bet Bušam (Busch) – 1 arkls zemes, kas pēcāk tika izlēņots polim Belkovskim (Belckoffsky).

Tolmēnu (Tolmennsche) vakā bija 20 sētas ar 20 ½ arkliem zemes un 13 arkli tukšas jeb neapstrādātas zemes. ¹⁰⁰   No šīs vakas Fārensbahs (Farenssbach, domājams, Cēsuvojevoda) bija paņēmis vienu brīvzemnieku (freypauren), kuram piederēja 1 arkls zemes. Vēl no Tolmēnu vakas Vilhelmam Šturcam (Sturtz) piederēja viens zemnieks ar 1 arklu zemes, bet kokgriezējam Dītriham Sprūtem (Sprute) – 1 ½ arkla zemes ar 2 sētām, par ko viņam jāstrādā pils labā, un 1 arklu liela kokgriezēja tēva zeme (vaterlandt).

Purniču (Purnitze) vaka poļu laikos pilnībā bija sadalīta muižās. Dobinskim (Dobbinssky) bijušas 10 sētas ar 10 arkliem zemes, kuras esot piesavinājies vietvaldis Grothūzs. ¹⁰¹   Polim vārdā Pabeļskis bijušas 6 sētas ar 6 arkliem zemes, kas atkal bija atdotas pilij, to skaitā arī brīvnieks (frey) Puters(Putter) ar 2 arkliem zemes. Viņa pienākums bija karazirga uzturēšana, bet brīvnieks bijis ”nabadzīgs un izpostīts”. Polim Drabinskim (Drabbinssky) no vakas bija piešķirtas 5 sētas ar 3 ½ arkliem zemes, kuras tagad esot piesavinājies viens no Patkuliem (Pattkeln).

Nelielā Kudlēnu (Kudlensche) vaka tāpat bija sadalīta muižās. Bartoldam Hulsam (Hulss) bijušas 5 sētas ar 3 ½ arkliem zemes, kuras tagad valdīja Kandelbergs (Kandelbergk). ¹⁰²   Reinholdam Bogenhūzenam (Boggenhusen) bijušas un ir vēl tagad 15 sētas ar 8 ¼ arkliem zemes.

No Vībuļu (Wibelensche) vakas, kur 1601. gadā vairs nebija pilij pakļautu zemnieku, Firstenbergiem (Furstenbergsche) bija 10 sētas ar 9 ½ arkliem zemes un 1 arkls muižai, ¹⁰³ Ernstam Hēfišam – 9 sētas ar 4 ¾ arkliem zemes, polim Zerujenam (Seruien) – 3 sētas ar 2 arkliem zemes un 1 ½ arkla tukšas zemes muižai, ¹⁰⁴ polim Kazeminckim (Kasemintzky) – 2 sētas ar 1 arklu zemes. Polim Drobišam piederējušas 6 sētas ar 4 arkliem zemes un muiža (vēlākā Drabešu muiža), kurus tagad esot piesavinājies viens no Patkuliem.

Saskaņā ar 1601. gada arklu revīziju, pavisam Cēsu pilsnovadā bija 108 ½ arklu zemes, 18 ½ arkli tukšas zemes un 122 zemnieku sētas. ¹⁰⁵

Revīzijas aktā atsevišķi izdalīts viens no lielākajiem muižniekiem pilsnovadā – Heinrihs Ramels (Ramell), kurš, iespējams, nelikumīgi valdīja pils sētas ar to zemēm: 6 sētas no Geidānu vakas, 3 sētas no Kudelēnu vakas un 5 sētas no Iņķēnu vakas. Ramelam piederēja arī 7 sētas, kuras viņš bija nopircis no Jirgena fon der Borha. Pavisam Ramelam piederēja 21 sēta ar 13 ½ arkliem apstrādātas zemes, 4 ½ arkli tukšas zemes un 1 arkls pie viņa muižas. ¹⁰⁶

1601. gadā atsevišķi uzskaitītas muižnieku (landtsassen) muižas: Reinholdam Bogenhūzenam (Boggenhusen) bija 14 arkli zemes ar muižu un 9 sētām, no tiem 8 tukši arkli; Ernstam Hēfišam (Hofisch) – 14 ¼ arkli zemes ar 19 sētām un 16 tukši arkli, Libertam Rencēnam (Rentze) – 3 ¼ arkli zemes ar 6 sētām, Bartoldam fon Veisam (von Weissen) – 5 ¼ arkli zemes. ¹⁰⁷

Cēsu pilsnovada zemnieku naturālās nodevas, salīdzinot ar 1582. gadu, bija ievērojami samazinātas, ko varētu izskaidrot ar poļu – zviedru kara postu: ½ sieka zirņu un ½ sieka kaņepju sēklu no katras sētas; 1 pods linu, 1 pods kaņepāju un 1 pods apiņu no arkla. No arkla zemnieki deva 2 siekus rudzu un 1 sieku miežu, kas tiem pašiem bija jānogādā uz pili. Vēl katra sēta deva 10 vistas, 1 aitu, 1 sieku kviešu, 1 vezumu siena, 1 pūru auzu no arkla, 4 vezumus malkas no arkla. Ik no 2 arkliem bija jāuztur labs kara zirgs. Palielinātas un dažādotas bija naudas nodevas: 5 vērdiņi vaku nauda un 3 šiliņi rakstvežu nauda no saimniecības, 2 markas vēršu nauda no arkla, 9 šiliņi ogļu nauda, 9 šiliņi rāceņu nauda, 18 šiliņi zivju nauda, un 11 šiliņi amtmaņa nauda.

Detaizētāk aprakstītas īpašās nodevas, ko bija jādod vaku kopmielasta sarīkošanai rudenī. Kad bija ievāktas labības nodevas, katram vagaram jeb stārastam tiklab uz rudzu, kā uz miežu vaku vajadzēja dot 2 mucas alus, bet diviem pagastu vecākajiem uz vaku mielastu jādod 1 šķiņķis un aita. Katra vaka kopš senlaikiem devusi treknu cūku, bet poļu laikos viņiem bija jādod divas cūkas. ¹⁰⁸

Jauna parādība 1601.g. bija baznīcas apgādes zeme un klaušas. Cēsu baznīcas atradušās gan pilsētā, gan ārpus tās. Mācītājs sprediķojis abās valodās, par ko algu viņam maksājusi rāte, bet mestru laikos mācītājam alga tikusi dota no pils. Veccēsu jeb Āraišu baznīcai kopš senlaikiem piederējuši un pieder vēl tagad 6 arkli zemes un 9 iebūvieši. Tie nedod nekādas nodevas, bet iet darbos 3 dienas nedēļā. Cēsu pils zemnieki dod mācītāja tiesu: katra sēta 1 sieku rudzu, 1 sieku miežu un 1 sieku auzu.

1601. gada arklu revīzijas materiāli liecina par strauju muižu veidošanos pilsnovadā. Daļa no muižām bija neliela: 1 – 2 arkli zemes ar 1 – 2 zemnieku sētām, un līdzīgi kā ordeņa laikos tika piešķirta kā atlīdzība par dienestu pils labā. Pēc 1582. gada notika intensīva zemes un zemnieku piešķiršana poļiem, kā arī nelikumīga zemnieku un zemes piesavināšanās, izmantojot karu un politiskās jukas. Tā rezultātā atsevišķu muižnieku valdījumi pieauga līdz 30 arkliem zemes un 20 zemnieku saimniecībām. Trīs mazākie pagasti: Kudliņu, Vībānu un Purniča, pilnībā tika sadalīti mužās; ievērojama daļa no Dzīslēnu un Geidāna pagasta tika piešķirta vai arī to piesavinājās muižnieki. Salīdzinoši liela kādreizējās pagasta teritorijas daļa saglabājās Tolmēnu un Gribelēnu (kādreizējā Grīvļānu) pagastā.

Muižu veidošanās turpinājās 17.gs. 1. pusē. To uzskatāmi atspoguļo zviedru valdības 1638.g. veiktā Vidzemes arklu revīzija. Šinī revīzijā minēti arī vēlākā laikā lietotie muižu nosaukumi, kā arī sniegtas ziņas, no kādiem pagastiem muižai piešķirtas zemes un zemnieki.

Pilsnovada teritoriālo aprišu noskaidrošanai svarīga ir 1638.g. revīzijas aktos atrodamā informācija, ka Cēsu pils apgabalam (Schloszgebiet Wenden) nesen pievienotas divas Lodes muižas, kas atrodas vienu jūdzi no Cēsīm. ¹⁰⁹ Citas apdzīvotās vietas šinī revīzijā atbilst 1582. un 1601.g. dokumentos minētajām vietām.

1638.g. bija saglabājušies tikai 4 pagasti. No jauna bija izveidota Āraišu vaka – domājams, apvienojot Āraišu pilij piederējušo pagastu atliekas. Āraišu vakā bija 38 sētas, ko apdzīvoja gan iedzimtie zemnieki (Erbpauren), gan krievi un kurzemnieki. ¹¹⁰ Kopš seniem laikiem zemnieki devuši šādas vaku tiesas, kas pamatā sakrīt ar 1582.g. minētajām senajām nodevām: 4 pūrus rudzu, 4 pūrus miežu un 4 pūrus auzu no arkla, 1 sieku kviešu, 1 sieku zirņu vai kaņepju sēklu, 1 podu apiņu, 1 podu kaņepāju, 1 podu linu, 5 markas un 1 vērdiņu vaku naudas, 1 aitu, 2 vistas, 10 olas, 1 maisu, 1 govju sienamo striķi, no bišu kokiem atkarībā no medus daudzuma, 1 kaudzi siena, 4 vezumus malkas. 1638. gadā zemnieki devuši jau 5 pūrus no katras labības, siekus tāpat kā agrāk, 9 markas vaku naudas, podu kaņepāju, linu un apiņu, kā arī vienu teļu no sētas. ¹¹¹

Līvu pagastā agrāk dzīvojuši 20 zemnieki, tagad tikai 18. Kaķu (Kake) un Libānu (Liban) ciematus pils paņēmusi jaunās muižas Libānu (Līvu?) ierīkošanai. Gan senās, gan jaunās nodevas Līvu pagastā bija tādas pašas kā Āraišu vakā. ¹¹² Pie Līvu vakas piederēja arī 5 zemnieku sētas, kas bija pievienotas no Lodes muižas. ¹¹³

Avotēnu pagastā agrāk bijušas 26 apdzīvotas saimniecības, tagad – 23. Nodevas bijušas tādas pašas kā Līvu pagastam.. ¹¹⁴

Tulmēnu vakā agrāk bijusi 31 saimniecība, tagad – 23. 3 tukši ciemati no vakas bija pievienoti Lodes muižai. ¹¹⁵

Pārējo pilsnovada teritoriju aizņēma muižas. Dukuru muižas īpašnieks bija Hinrihs Lādemahers, kura tēvam 1604.g. 17. augustā Polijas karalis piešķīra dažas tukšas zemes Cēsu pilsētas priekšā: 2 sētas Līvu pagastā, kā arī 2 sētas un ciematu Dzīslēnu pagastā. ¹¹⁶

Septiņas sētas no Vībuļu pagasta bija pievienotas Luberta Rencēna (vēlāk – Rencēnu) muižai. 1626.g. 21. februārī Zviedrijas karalis piešķīris Hansam Lendernam nelaiķa Luberta Rencēna (Lubbert Rentzen) namu Raunas ielā un visas tam piederošās zemes. ¹¹⁷ Turklāt jau mestrs esot apstiprinājis Luberta Rencēna tēvam kādas zemes, kas atrodas 3 jūdzes no pilsētas. ¹¹⁸ Vadoties pēc uzvārda, iespējams pieļaut, ka Rencēns bijis Livonijas ordeņa vietējās izcelsmes lēņavīrs. Citas ziņas par viņu nav iespējams atrast.

Dubinsku muiža 1638.g. piederēja zviedru admirālim Karlam Karlsonam, kuram karalis bija dāvinājis Dembinska namu Cēsīs un tam piederošās zemes kopā ar 10 sētām no Purniča pagasta. ¹¹⁹

Kudliņu pagasts pilnībā bija pārtapis par muižu. Dokumentā minēts, ka muiža poļu laikā piederējusi Maslovskim, bet tagad pieder Johanam Bogenhauzenam, un muižai piederošās 17 zemnieku sētas senos laikos piederējušas Kudliņu pagastam. ¹²⁰

Zeklera muiža bija cēlusies no bārddziņa Hinriha Zeklera īpašuma. Polijas karalis Sigismunds III viņam apstiprinājis dzimtnamu Cēsu pilsētā, 3 zemesgabalus ar dārziem pie pilsētas, kā arī 4 sētas Āraišu pagastā. ¹²¹

Hospitāļa jeb nabagmājas Jurģu muižā kopš senlaikiem bijuši 10 zemnieki, kas nav piederējuši ne pie viena pagasta. ¹²² Tādēļ var pieļaut, ka hospitāļa muiža izveidojusies jau ordeņa laikos.

Rucka muižā, ko 1626.g. 21. februārī karalis dāvinājis Cēsu birģermeistaram Hansam Gigingsam, bija 6 sētas. Mestru laikos muižiņa piederējusi Bastianam Detmaram. Dokumentā minēts, ka muižas sēta atrodas uz pilsētas zemes, bet zemnieki dzīvo divās dažādās vakās. ¹²³

Ieriķu (Ramotzky) muižu, 1 ½ arkla lielu, 1626.g. Zviedrijas karalis dāvinājis Trikātas pārvaldniekam Eriham Hansonam. Muižai piederējušas 2 zemnieku saimniecības. ¹²⁴

1638. gadā jau bija izveidojušies Cēsu mācītājmuiža. Mācītājam jaunais Cēsu pilsnovada īpašnieks, Zviedrijas valstskanclers Aksels Uksenšerna bija piešķīris 4 zemnieku sētas. ¹²⁵

Ešena muižiņu 1626.g. 12. janvārī Aksels Uksenšerna bija dāvinājis Cēsu birģermeistara Antonija Ešena atraitnei. Muižā bija tikai 1 zemnieku sēta. ¹²⁶

Rāmuļu (Ramlen) muiža piederēja Andreasam Munkam. Muižā bija 15 sētas; 4 no tām bija pievienotas no Avotēnu vakas, 1 – no Kudliņu vakas, pārējās – no Āraišu vakas. ¹²⁷

Kalna muižu (Bergenhof) ar tai piederošām sētām 1561.g. 14. martā un 7. septembrī mestrs Gothards Ketlers bija izlēņojis Reinholdam Fītinghofam, kurš 1564.g. to pārdevis Bartolomejam Patkulam, pašreizējā īpašnieka vectēvam. Muižai piederēja 17 sētas, kas agrāk piederējušas Āraišu vai Vībēnu pagastam. ¹²⁸

Zambska muiža un Spāres muiža 1638.g. piederēja Gabrielam Bengtam Usenšernam. Pirms maskaviešu laikiem muiža piederējusi vācu bārddzinim, meistaram Hansam, bet Polijas karalis Stefans muižu piešķīris polim Peņkovskim. Viņa meita apprecējusi zemes rakstvedi Zambski, kurš mantojis muižu, un no viņa vārda tā arī ieguvusi nosaukumu. ¹²⁹ Senos laikos muižām nav piederējušas vairāk kā 8 sētas. Zambska muiža atradās Āraišu, bet Spāres muiža – Līvu pagastā. ¹³⁰

1638. gadā vairāk nekā puse no Cēsu pilsnovada saimniecībām – 105 saimniecības bija kļuvušas par muižu piederumu. Atlikušajos pagastos – Āraišu, Līvu, Avotēnu un Tulmēnu, bija 102 saimniecības. Salīdzinot ar situāciju pirms 1582.g., ko iespējams attiecināt uz ordeņa laikiem, Cēsu pilsnovadā bija 10 pagastiem piederošas 245 zemnieku saimniecības. Tikai 24 sētas pilsnovadā 1582.g. piederēja muižniekiem, turklāt 12 no tām bija piešķirtas poļiem, tādēļ uz nedaudzajām ordeņa lēņu muižām nosacīti var attiecināt tikai 12 zemnieku saimniecības.

 

Cēsu līvi

Pēdējo pētījumu par Cēsu līviem 1995. gadā publicēja Daumants Vasmanis un Anita Vilka. Pētnieki atzina, ka joprojām nav īstas skaidrības, kad un kādos apstākļos izveidojās šī īpatnējā ļaužu kopa, kā radās līvu pagasta neparastā konfigurācija un kāpēc vispār radies šāds jēdziens ”Cēsu līvi”.

D. Vasmanis un A. Vilka, pamatojoties uz 17. – 18.gs. minēto līvu pagasta sētu un līvu īpašumu Cēsu pilsētā atrašanās vietu sakritību ar seno vendu un latgaļu apdzīvotajām vietām noteica Cēsu līvu iespējamo saistību ar vendiem un latgaļiem. Cēsu līvi bija saimnieki viensētās, kas atradās uz Z un ZA no Cēsīm. Viņu mājas veidoja t.s. baznīcas pagastu Cēsu Sv. Jāņa draudzē. Pētnieki konstatējuši, ka līvu pagasts ir izveidojies vendu, daļēji arī latgaļu apdzīvotajā teritorijā. ¹³¹

Pēc viņu domām, vendi runājuši līvu valodā un tādēļ paši sevi varēja uzskatīt par līviem. Cēsu pilsētas rajonu ap Mazo un Lielo Līvu ielu varētu saistīt ar kādreizējā vendu ciema atrašanās vietu. ¹³² Tomēr dažas no Līvu pagasta sētām atrodas arī pie latgaļu kapulaukiem, no kuriem pazīstamākais ir Ģūģeru kapulauks. ¹³³

Mācītāja Gustava Baumaņa 1767. gadā minētās līvu sētas lokveidā aptvēra Cēsis no trim pusēm. Pētnieki pieļauj iespēju, ka ordenis piešķīris vendiem latgaļu zemes. Vendi varēja pildīt pils sardzes dienestu, un viņu vadītājs, iespējams, bijis Šķibustu māju saimnieks, kuram vienīgajam Cēsīs bija personiskais gruntsgabals. ¹³⁴

Kā uzskata abi pētnieki, līvu pagasts bija viensētu grupa, kuru iedzīvotājus saistīja dažas vēsturiskas tiesības un kopības apziņa. Tā neveidoja administratīvu pagastu. ¹³⁵

No minētā pētījuma izriet, ka līvu privilēģijas, iespējams, piešķīris ordenis jau neilgi pēc novada kristīšanas, tomēr līdzšinējie pētnieki nav mēģinājuši noteikt šo privilēģiju tiesisko raksturu un nekad nav pieļāvuši iespēju, ka līvu nosaukums varētu nozīmēt nevis viņu etnisko piederību, kurai vēstures un etnogrāfiskajos avotos pierādījumus atrast nav iespējams, bet gan piederību noteiktai Livonijas tiesību grupai. Jāņem vērā, ka Līvu pagasta māju nosaukumi nav somugriski, un nav ziņu par to, ka līvu pagasta jeb draudzes piederīgie jelkad būtu runājuši lībiešu valodā.

Līvu pagasta iedzīvotāju vidū ilgstoši figurēja nostāsti par Cēsu līvu kādreizējo priviliģēto stāvokli, kā arī līvu zvaniem Cēsu Sv. Jāņa baznīcas tornī. Nostāstus un sava mūža laikā piedzīvotus, ar Cēsu līvu tiesisko stāvokli saistītus gadījumus 1878.g. 23. maijā pierakstījis senas līvu pagasta sētas – ”Libertu” iedzīvotājs, brāļu draudzes priekšnieks, pašmācības ceļā izglītotais Andžs Liberts (1816 – 1888) – ļoti apdāvināts cilvēks, kurš bija apguvis arī būvgaldnieka un kokvirpotāja amatus, interesējās par vēsturi un rakstīja dzeju.[/ref]LPSR Valsts bibliotēka, inv. nr. 52.-31.082[/ref] Jaunībā viņš dzirdējis vecos tēvus runājam, ka līvu īpašumā kādreiz bijušas daudzas zemes ap Cēsīm, un par tām bijuši ”augstas valdīšanas apstiprināti dokumenti”. Cēsu Sv. Jāņa baznīcas tornī bijis arī varen liels zvans, jeb, kā A. Liberts to dēvē – pulkstens, uz kura bijuši izlieti vairāku līvu vārdi un daudzi citi tiesību apstiprinājumi. Kara laikā (cik noprotams, domāts Lielais Ziemeļu karš) pie Cēsīm ticis nokauts daudz līvu, un viss viņu īpašums nolaupīts. Līviem izdevies izglābt tikai zemes dokumentus, ievietojot tos vecā doru priedē ”Libarņu” sētas robežās.

Pēc kara nedaudzie dzīvajos palikušie līvi sākuši ”pēc sava piederuma apskatīties un apprasīties”, bet zeme jau bijusi sadalīta pie muižām. Par zvanu līviem kā izsmieklam ticis stāstīts, ka tas esot aizvests uz piņņu (somu) zemi, pie Viburgas nolikts uz ozola bluķiem, un sava lielā svara dēļ jau esot dziļi iegrimis zemē. Ja kāds saucot vārdu Wenden, zvans sākot drūmi gaudot – grib, lai to ved atpakaļ uz Cēsīm.

Līvi cerējuši savus īpašumus atdabūt caur tiesām, bet velti – kurš no prāvniekiem spējis vairāk maksāt, tam arī palikusi taisnība. Prāvas līvus iegrūdušas lielā nabadzībā un parādos, un tālāk viņi neko nav spējuši, nedz sapratuši darīt, tikai dokumentus vēl esot glabājuši.

Pēc vairākiem gadiem sazin no kurienes uzradies kāds kungs, kurš šķitis brīnum taisnīgs, žēlsirdīgs un dievbijīgs. Viņš sapulcinājis līvus un skubinājis, lai tie nesamierinās ar tādu netaisnību, kā arī pats apzvērējis, nežēlojot savu dzīvību, ar dokumentiem doties uz Rīgu un Pēterburgu, lai panāktu līvu zemju un visu tiesību atgūšanu. Līvi tam noticējuši, iedevuši kungam dokumentus un naudu, cik vien varējuši savākt, un ar saviem zirgiem likuši aizvest līdz Rīgai. Tur kungs nozudis, un vairs par viņu nekas nav dzirdēts.

Andžs Liberts rakstīja, ka vīrs, kurš kungu jaunībā bija vedis uz Rīgu, lielā vecumā notikumu stāstījis viņam, kad Andžs vēl bijis jauneklis. Krāpnieka vedējs bijis Pēteris Liberts, kurš dzimis 1784.g. un miris 1864.g., tātad krāpšana varēja notikt 18./19.gs. mijā. Pēteris kungu vairākas dienas velti nogaidījies iebraucamajā vietā, kur tas bija solījies atnākt, bet tad bez pārtikas un pa nezināmiem ceļiem vienatnē bija spiests doties mājup. ¹³⁶

Kad Cēsu līvi sapratuši, ka ir pievilti un izpostīti, tie savākuši naudu un šim bēdīgajam gadījumam par piemiņu likuši izliet jaunu, mazāku zvanu, kas vēl tagad (resp., 1878.g.) atradies baznīcas tornī, un uz tā ar latīņu burtiem bijuši izlieti 48 līvu māju, kas piederējušas pie 8 muižām, vārdi. Šo māju iedzīvotājiem par mirušo apzvanīšanu ar līvu zvanu nebija jāmaksā. Tomēr ar laiku mācītājs arī līvus spiedis maksāt, bet līvu nelabvēļi zvanam pielikuši torņa pulksteņa stundu sitamo āmuru, kas līvu zvanu pārplēsis, un 1874.g. tas tikai ”tarkšējis vien”. Līvi tad likuši izliet jaunu zvanu – tieši tādu pašu kā veco, nemainot ne vismazāko rakstu zīmi. Zvans bijis gatavs 1876. gadā. Kad līvi, tostarp arī A. Liberts, devušies pie mācītāja noskaidrot, kādas bijušas maksas par līvu zvana lietošanu, mācītājs viņiem nolasījis un pārtulkojis vecu protokolu vācu valodā. Tajā bijis teikts, ka līviem bijusi sava zeme un dokumenti uz to, kā arī lāde, kurā līvi glabājuši naudu un citas vērtīgas mantas, kā arī savi priekšnieki, kas glabājuši lādes atslēgas. Lāde tikusi nodota glabāšanai Cēsu pilsmuižā, kur reiz tās atslēgas uzlauztas. Pēc tam lādi nodevuši Cēsu birģermeistara glabāšanā. Pēc kāda laika lāde vairs nav bijusi atrodama, un pat iecelta komisija šīs lietas izmeklēšanai, bet birģermeistars Heincs apgalvojis, ka ir vecs cilvēks un neko no tām lietām vairs neatceras. Ar to arī izmeklēšana beigusies.

Tiktāl tradīcija, kas lielā mērā sakrīt arī ar rakstīto avotu ziņām. Visdetalizētāko Cēsu līvu vēstures pētījumu, kas publicēts 1928. gadā, veicis mācītājs un novadpētnieks Peters Bērents.Viņš izmantojis plašu dokumentu klāstu gan no Valsts vēsturiskā arhīva, gan 17.-18.gs. dokumentu krātuvēm, kas arhīvā vēl nebija iekļautas.P. Bērents rakstīja, ka viņš puslīdz droši varot apgalvot, ka bez viņa apzinātajiem Latvijas arhīvos vairs nav dokumentu, kas varētu apgaismot Cēsu līvu lietu.

P. Bērents konstatēja, ka vecā Līvu pagasta mājas jau sen atpakaļ ir sadalītas pa vairāku pagastu sabiedrībām. Vecā Līvu pagasta pēdas vēl glabā Lielā un Mazā Līvu iela Cēsu pilsētā, bet tagadējam Līvu pagastam nav nekā kopēja ar kādreizējo, un tā nosaukums pieņemts kā kompromiss, lai vairāki mazi pagasti, kas apvienojās vienā pagastā, nepieņemtu par kopīgo nosaukumu kādu no šo pagastiņu nosaukumiem.

P. Bērents atzina, ka vēsturiskās ziņas tomēr ir pārāk trūcīgas, lai noskaidrotu, kā Cēsu līvi tikuši pie savām privilēģijām un īpašumiem; tāpat nav izskaidrots savādais apstāklis, ka gandrīz visu Līvu pagasta māju nosaukumi atvasināti no latviskām saknēm, neraugoties uz to, ka Cēsu apkārtnē ir daudzas saimniecības, kuru nosaukumi cēlušies no līvu valodas.

Saskaņā ar P. Bērenta atrastajām ziņām, vecākais dokuments, kurā minēts Līvu pagasts, ir mestra Johana fon der Rekes 1549.g. dokuments, kurā viņš apstiprināja Voltera no Pletenbergas dāvinājumu Hermanam Bekleram (iespējams, Zekleram – šāds Cēsu tuvumā bijušas muižiņas īpašnieku vārds figurē 17.gs. dokumentos – A.Dz), kurš bija saņēmis divas mājas Līvu pagastā: Bati ar vienu arklu un Raki ar pusarklu zemes. Šo tekstu Cēsu mācītājs Baumanis norakstījis no Zeklermuižas dokumentiem, un tas glabājies Baltijas Senatnes pētītāju biedrības rokrakstu kolekcijā ar Nr. 44. ¹³⁷

Līvu pagastā atradusies arī bijušā Cēsu pils nama komtura Feldbruga muižiņa, kuru poļu ieceltais Livonijas administrators Hodkēvičs 1567.g. dāvināja pēdējā ordeņa kanclera Remperta Gildesheima atraitnei, bet vēlāk iemainīja pret citiem zemesgabaliem, jo tā esot pārāk tuvu pie pilsētas un noderēšot jaunieceļamajam Cēsu bīskapam. Pēc P. Bērenta domām, šī muižiņa, saukta Ramot, 20.gs. bijusi Ramatu māja Gaujas krastā, Jāņa muižas tuvumā.

1561.g. kādam Angleram tikusi norakstīta Kalcēnu (Calzen) māja Līvu pagastā, kura 20.gs. nebija atrodama.

Senākais Līvu pagasta māju saraksts, ko sameklējis P. Bērents, atrodas Cēsu mācītāja Dāvida Lotiha ap 1665.g. sastādītajos rēķinos: Siļķes (Silke), Benči (Bentz), Rudiņi (Rudding), Jaunati (Jaunat), Jēkuļi (Jaeckul), Vitstēni (Witstehn), Jaunzemi (Jaunzem), Jukuļi (Jukul), Mežciemi (Meschzehm), Vinēni (Wiennan), Vaki (Wacks), Liberti (Libbert), Praviņi (Prawing), Šķibusti (Schkiby), Knēži (Knehss), Priekuļi (Preekul) – pavisam 16 sētas. Kā norāda pētnieks, kroņa Prekuļu muiža (Freudenberg) dibināta 1674.g. uz Priekuļmājas laukiem. Vidzemes muižu vēstures leksikona sastādītājam H. fon Hāgemeisteram nav taisnība, ka muižas sākums bijis Freudenbergam 1526.g. mestra izlēņotais zemesgabals. Tas atrodas pavisam citā vietā – uz D no Cēsīm. Līvu pagasta mājas atradušās uz Z un A no Cēsīm, sākot ar Siļķu mājām Gaujas tilta tuvumā līdz Valmieras lielceļam, austrumu līnija stiepjas apmēram no Jāņa līdz Priekuļu muižai, bet Šķibusti atrodas Strīķu pagastā aiz Gaujas. ¹³⁸

Vidzemes galma tiesas aktīs 1640.g. minētas vēl divas Līvu pagasta mājas: Piperti (Pipert) un Egerti (Egert).

Kad 1669.g. 16. martā Cēsīs noturēta Sv. Jāņa baznīcas revīzija, baznīcas pērminderi no Līvu pagasta bijuši Viņēnu Jānis un Priekuļu Pēteris. Pērminderu jeb draudzes priekšnieku esamība liecina, ka līviem pastāvējusi sava draudze.

1685.g. zviedru ģenerālrevīzijā minēts, ka no Cēsu pilsmuižas mājām pie Līvu pagasta piederot šādas: Benči (Bentze), Goģi (Googe), Žagari (Schaggar), Pieškalni (Peschekaln), Ramati (Rammat), Pusklaipi (Pusklaib), bet no Priekuļu muižas zemniekiem: Siļķes (Silck), Vēzīši (Wehsit), Ješkas (Jeske), Rudiņi (Rudding), Mellauši (Mellausch), Jaunati (Jaunat), Jēkuļi (Jaeckul), Vitšteini (Wittstein), Libarņi (Libarn), Inkuļi (Inkull), Jaunzemi (Jaunsem), Mežciemi (Mesche Zehm), Knēži (Knehse), Dzeņi (Dsenne), Vienēni (Wieman), Liberti (Libbert) un Danči (Dantze) – pavisam 23 sētas.

1691.g. janvārī, kad sastādīta jaunu vaku grāmatu abām minētajām muižām, Cēsu pilsmuižai no Līvu pagasta pieskaitīja Siļķes (Silcke), Benčus (Bentze), Žagarus (Schiaggar), Pieškalnus (Peeschkaln), Goģus (Gioge), Ramatus (Rammat), Pusklaipus (Puschklaib), Gežu ciematu (Gesche Zehmath) ar prāmi (P. Bērenta piezīme: tagad saukts Felikša rāmis uz Lenču pagasta ceļa), Skundriķus (Skundrik), Rudiņus (Rudding), Mellauški (Mellauske), Jaunatus (Jaunat), Jēkuļus (Jaekull), Vitsteinus (Wittstein), Libarnus (Libarn), Inkuļus (Inkull), Jaunzemus (Jaunsem), bet pie Priekuļu muižas bija palikušas tikai: Vēzīši (Waehsit), Mežciemi (Meschzehm), Knēži (Knaese), Dzeņi (Dsenne), Vienāni (Wienann), Liberti (Libbert), Danči (Dantze). Skundriķi vēl 1688.g. atradās pie Avotēnu pagasta, bet 1691.g. tika pieskaitīti līviem.

Kad 1725.g. baznīcas pārlūki bija ieradušies Cēsīs, Līvu pagasta baznīcas priekšnieks Knēžu Pēteris visa pagasta vārdā ziņoja, ka kādu zemes gabalu, kas kopš veciem laikiem piederot šim pagastam, bet tagad atrodoties Cēsu rātskunga Valentīna Meijera lietošanā, līvi gribot dāvināt baznīcai, ja tikai savas tiesības uz šo gabalu varēs pierādīt. Pēc viņa izteicieniem, no Cēsu pilsmuižas ļaudīm pie Līvu pagasta piederēja: Siļķes (Silke), Benči (Bens), Goģi (Gioge), Zāģeri (Siager), Pieškaļi (Peskals), Ramati (Rammat), Pusklaipi (Pusklaip), Skundriķi (Schkindrik), Rudiņi (Rudding), Mellauški (Mellausk), Jaunati (Jaunat), Jēkuļi (Jekul), Libarni (Liban), Inkuļi (Jnkuls), Jaunzemi (Jaunsem), Rukumi (Rukkum), Aplogi (Aplog); no Priekuļu muižas zemniekiem: Vēzīši (Wesass), Podiņi (Poding), Palāni (Palan), Ceipji (Zeupe), Kaķi (Kiake), Petrēni (Petren), Daukšas (Dauksche), Kunči (Cunz), Kampes (Campe), Knēži (Knees), Dzeņi (Dennis), Viņēni (Winnen), Danči (Dantz), Liberti (Libbirte), no Strīķu muižas Šķibusti (Skibus) – pavisam 32 sētas. ¹³⁹

P. Bērents nav noskaidrojis, cik bieži un kad ticis pārliets līvu zvans. 1767.g. mācītājs G. Baumanis norakstījis uz zvana izlieto māju sarakstu, kad Veismaņu muiža vēl nebija atdalīta no Priekuļu muižas, un Jāņu muiža – no Cēsu pilsmuižas: I. Cēsu pilsmuiža: Ramati (Ramat), Libarni (Libar), Siļķes (Silke), Benči (Benze), Goģi (Gohge), Žagari (Schagar), Pieškalni (Peeschkaln), Pusklaipi (Puschklaip), Skundriķi (Skundrik), Jaunzemi (Jaunsem), Jēkuļi (Jekul), Mellaušķi (Mellausk), Jaunati (Jaunat), Rudliņi (Rudlin), Rāmnieki (Ramneek), II. Priekuļu muiža: Petrēni (Petrehn), Vēzīši (Weesasch), Podiņi (Podin), Vanderi (Wander), Daukšas (Dauksche), Knēži (Knaese), Mežciemi (Meschzeem), Viņēni (Winan), Libarti (Libbart), Danči (Danze), Pauči (Pauze), Kunči (Kuntsche), Kaiķi (Kaicke), Žagari (Schaggar), Kampji (Kampa), Dzeņi (Dsenne), Bites (Bitte), Lejas (Lej), Plūči (Pluhze), Ceipji (Zeipe), Palāni (Palan), Žvīguri (Schwigur), Mīlīši (Mihlit); III. Strīķu muiža: Šķibusti (Skibust), IV. Dukurmuiža: Pipari (Pippar), V. Kalnamuiža: Ozoliņi (Ohsolin), VI. Ruckas muiža: Bušlejas (Buschlej)

No Baumaņa fiksētajām mājām pēc zvana pārliešanas, pēc P. Bērenda ziņām, ir nozudušas Libarni, Skundriķi, Mellauši, Rudiņi, Knēži (pārveidotas par Priekuļu muižas lopu muižu); Ruckas Bušlejas vietā nākusi Lubiņu pusmuiža, bet klāt pielikti Ģiboji, Vitsteni un Zābaki. ¹⁴⁰

P. Bērents uzskatīja, ka klātpienākušie saimnieki ir iepirkušies līvu tiesībās, vai arī veco līvu māju saimnieki pārcelti uz citām vietām, ko dokumentu trūkuma dēļ nav iespējams noskaidrot. Jebkurā gadījumā Līvu pagasts nav bijis sevī slēgts novads, bet ir piedzīvojis lielas pārmaiņas iedzīvotāju sastāva ziņā. Pētnieks fiksējis, ka lielākā daļa no mājām, kuru nosaukumi lasāmi uz pēdējā līvu zvana, 16. un 17.gs. nav piederējušas pie līviem.

Savu kopzemi Cēsu pilsētā līvi ap 1725.g. bija pazaudējuši, jo kāds rātskungs bija patvaļīgi sācis apstrādāt viņu gruntsgabalus. 1693.g. Cēsu pilsētas plānā kā līvu īpašums minētas gruntis Nr. 45 (1928.g. – Rīgas ielā 40), un Nr. 100 (1928.g. – laikam Šmita mantinieku dārzs Kalēju ielā, blakus lūgšanu namam), bet Šķibustam, ”nevācu zemniekam no Pārgaujas” piederēja gruntsgabals Nr. 96 (1928.g. – Kalēju ielā 3) ar dārziem ārpus mūriem, kas zviedru laikā jau neatradās viņa faktiskajā lietošanā. Kādā ziņojumā par gruntsgabalu Nr. 45 teikts, ka tā ir neapbūvēta ”nevācu līvu nama vieta (der undeutschen Liven Hausplatz)”, bet Nr. 100 – ”nevācu līvu dārza vieta (Gartenstelle)”; neapbūvēta vieta, kuru līvi prasa sev; agrāk tur bijis mūra nams, kas tagad sagruvis. Par Šķibusta gruntsgabalu teikts, ka uz tā atradies maskaviešu nodedzināts nams, un gruntsgabals ir piešķirts kā dārzs sekretāram Kīnholdam. Vienīgā reize, kad maskavieši varēja nodedzināt namus Cēsu pilsētā, bija iebrukums 1577. gada septembra sākumā, tātad jādomā, ka gruntsgabals Šķibustam bijis piešķirts pirms tam.

Kā līvi tikuši pie šiem gruntsgabaliem, P. Bērents nav varējis noskaidrot. Viņš pieļāva iespēju, ka ordenis viņiem piešķīris privilēģijas par nopelniem kara laikos. Īpašumi atradās līvu rokās jau poļu laikos, par ko liecina lūgumraksts latīņu valodā, ko cēsinieki 1582.g. iesniedza Polijas karalim Stefanam Batorijam. ¹⁴¹ Starp citiem lūgumiem par baznīcu, zvanu, u.c. 20. punktā lasāms: ”Ne colonis Livonibus jus civitatis detur.” Pēc pētnieka domām, tas ir tulkojams: lai līvu zemniekiem nedod pilsoņu tiesības. Tas bija iespējams tikai tad, ja viņiem pilsētā piederēja nams vai arī viņi nodarbojās ar kādu amatu. Karalis, nepārzinādams vietējos apstākļus, sapratis, ka runa iet par Livonijas zemniekiem, jo viņš uzrakstīja ”Fiat!” (Ievērots!), bet vēl piezīmēja: ”liberum tamen erit Majestati Regiae civitatem vel opidum locare ubi voluerit”, t.i., tomēr karaļa augstībai būšot brīv pilsētu vai miestu dibināt, kur gribēšot. Šie vārdi sakarā ar Cēsu līviem P. Bērentam nebija saprotami. Iespējams, šie vārdi atklāj karaļa ieceri dibināt jaunu miestu pie Cēsīm, kurā pilsoņu tiesības varētu piešķirt arī līvu zemniekiem. Ņemot vērā bīskapijas dibināšanu Cēsīs 1582.g. ar karaļa tiešu atbalstu, arī jauna miesta vai pilsētas dibināšanas iecere šķiet ticama.

1649.g. cēsinieki iesniedza grāfam Uksenšernam dažādus lūgumus, uz kuriem grāfa kanceleja sniedza atbildes, tostarp arī 30. decembrī 13.paragrāfā: Viņa ekselence nevarot piekrist priekšlikumam līvu zemniekiem atņemt viņu vecās tiesības pie baznīcas, īpaši arī tādēļ, ka viņi līdz šim nav liegušies izpildīt savus pienākumus, pievedot materiālus un dodot strādniekus baznīcas remontam. Tiks uzturētas spēkā viņu ieražas, cik tālu tās attiecas uz šo pagastu, iekams šo lietu varēs pārrunāt ar līviem rātes klātbūtnē. Domājams, šīs priekšrocības tika attiecinātas uz Jāņa baznīcu, bet lauku draudze lietoja Katrīnas baznīcu.

Pirms 1689.g. visu Līvu pagasta zemnieku vārdā lūgumu domēņu valdes priekšniekam iesniedza Libarnu Ansis, Podiņu Laurs, Dzeņu Jēkabs, Knēžu Jēkabs, Jēkuļu Jānis un Viesiešu Pēteris. Viņi pazemīgi lūdza aizstāvēt nabaga zemniekus, jo kāds Cēsu namnieks esot prasījis, lai viņam ierāda apbūvēšanai šos līviem piederošos gruntsgabalus: ”Jaeck, Backs, Liven”. To nekādā ziņā nevarot atļaut, un tas aizskāršot viņu vecās tiesības ¹⁴², jo viņu senči esot šo zemi mierīgi lietojuši, un viņi vēloties to paturēt. Tāpēc līvi esot gatavi stādīt priekšā savus dokumentus, kurus priekšteči esot dabūjuši, ko jau varot redzēt no pieliktā 1620.g. 20. jūlija protokola, saskaņā ar kuru, līvu namus jau agrāk esot pārdevis kāds Ābels, bet rāte tos atkal esot atņēmusi un lūdzējiem ierādījusi likumīgā kārtībā. Visi līvu zemnieki lūgumrakstā lūdza ne tikai sargāt viņu privilēģijas un tiesības, apsolot divu gadu laikā apbūvēt gruntsgabalus, bet arī lai grāfs izgādātu viņiem tos zemesgabalus, kas vecos laikos piederējuši pie līvu namiem, un par kuriem nav zināms, kādā ceļā tie atsavināti. Lai to noskaidrotu, tagadējiem lietotājiem ir jāpieprasa pierādīt, ar kādām tiesībām tie zemesgabalus pārvalda.

Šķiet, ka šis lūgums nav ticis ievērots, jo 1690.g. izdotā Cēsu namnieku zemes un dārzu aprakstā līvi kā īpašnieki nav atrodami, lai gan 1688. un 1693.g. pilsētas īpašumu revīzijās līvi ir minēti.

Līvu gruntsgabali vēl minēti 1724.g. 25. maijā sastādītajā sarakstā: gruntsgabals Nr. 50 Rīgas ielas galā, līvu zemnieku neapbūvēta vieta; Nr. 101, līvu zemnieku neapbūvēta vieta; Nr. 103, Striķu pagasta zemnieka Šķibusta neapbūvēta gruntsvieta.

Bez šiem gruntsgabaliem līvi pretendēja arī uz kādiem citiem. 1735.g. 3. aprīlī Cēsu pilsētas rāte griezās pie domēņu pārvaldes ar lūgumu atļaut mērniekam pagatavot kopijas no 3 zemes ruļļiem, kurus valde pirms gada bija uzticējusi notāram Mederam sakarā ar to, Cēsu un Priekuļu pagasta zemnieki no Līvu novada bija pieprasījuši kādu zemes gabalu, kas piederot baznīcai.

Pēc 1748.g. lielā ugunsgrēka Cēsu namnieki līvu gruntsgabalus piesavinājās. Kad līvi par to 1766.g. sūdzējās baznīcas revizoriem, eltermanis Johans Galanders visu namnieku vārdā iesniedza zemes tiesai sūdzību pret Priekuļu pagasta zemniekiem: tiesnesi Raugalu Maču, baznīcas priekšnieku Mežciemu Pēteri ¹⁴³, Gibbalu Anžu, Pālēnu Jākobu, Podiņu Anžu, Celpju Anžu, Ķāķu Jāni, Knēžu Lauru un Daukšu Pēteri par apvainojumiem, kurus viņi esot nosūtījuši arī kroņa īpašumu jeb domēņu pārvaldei: ka kopš mēra laikiem Cēsu namnieki un Pilsmuiža iespiežoties līvu zemē, un ka namnieki pēc lielā ugunsgrēka lietojot līvu zvanu, bet par mirušo apzvanīšanu ienākošo naudu paturot sev. Viņu lādē aptuveni pusgadu pēc ugunsgrēka bijušas 9 ½ markas. Tās namnieki izņēmuši, uzlaužot slēdzeni, kuras atslēgas glabājās pie baznīcas priekšniekiem, un kopš tā laika paturot visus ieņēmumus; namnieki esot piesavinājušies 3 namus pilsētā un 3 dārzus ārpus pilsētas, kā arī paņēmuši 2 līvu kroņlukturus, kas ugunsgrēkā nokrituši no baznīcas griestiem. Tā kā līvi nevarēja uzrādīt, kurš pārkāpis viņu robežas un uzlauzis lādi, viņi bija spiesti ar namniekiem izlīgt. Arī par lukturiem līvi vēlāk paši stāstījuši, ka prāmnieks Ješkas Juris sadauzītos gabalus aizvedis uz Rīgu pārliešanai.

1767.g. 27. jūnijā rātskungi Pegaus un Marnics līvu priekšstāvju Mežciemu Pētera un Žagaru Matīsa un citu līvu klātbūtnē izmērīja līvu veco gruntsgabalu, tā saukto Līvu kalnu (1928.g. – Nr. 40, Rīgas ielā), no kurienes viņi savus mirušos nesa apbedīt uz Katrīnas kapsētu, un no jauna to ierādīja līvu sabiedrībai, piekodinādami, ka gruži no gruntsgabala ir jānokopj un ielas bruģis jāsalabo.

1784.g. 31. jūlijā rāte apsolīja likumīgajiem īpašniekiem – līviem atdot otru gruntsgabalu rudenī, kad tā pašreizējais lietotājs būšot novācis dārzeņus. Rāte aizrādīja, ka pilsēta ilgus gadus ir lietojusi šo gruntsgabalu, tādēļ patiesībā ir ieguvusi īpašuma tiesības.

1796.g. 8. aprīlī Vidzemes guberņas kamerālvaldei Rīgā Kunču Jānis un Mežciemu Krišs ”tā sauktās līvu sabiedrības vārdā” iesniedza lūgumu aizstāvēt viņu likumīgās tiesības uz gruntsgabalu Cēsu pilsētā, kur viņi agrāk apbedījuši savus mirušos. ¹⁴⁴ Tā kā viņi kopš kādiem gadiem vairs nedrīkst tur apbedīt mirušos, viņi uzbūvējuši žogu ap gruntsgabalu un iznomājuši Cēsu namniekiem kā dārzus. Pirms 3 gadiem namnieki varmācīgi nopostījuši žogu, grasoties tur būvēt namus un pieprasot, lai līvi par 65 dālderiem pārdod gruntsgabalu viņiem.

Šo gruntsgabalu 1792.g. vairāksolīšanā jau bija nopircis apriņķa ārsts Harighauzens. Solījums 1784.g. atdot līviem otru gruntsgabalu Kalēju ielā netika izpildīts, jo 1792.g. 19. augustā šo gruntsgabalu izsolē nopirka galdnieks Martins Bērers. Nav izskaidrojams, kāpēc līvi par to neminēja savā 1796.g. sūdzībā. ¹⁴⁵

Pilscēsu, Jāņa, Priekuļu, Lodes, Dukuru un Kalēju muižu pakļautībā esošajiem līvu zemniekiem agrāk piederējuši gruntsgabali Cēsu pilsētā ar Nr. 58, 61 un 64, saskaņā ar Rīgas vietvaldības 1790.g. 19. decembra rīkojumu tika publiski pārdoti, jo, kā teikts rīkojumā, zemniekiem nav tiesību turēt īpašumā pilsētas gruntsgabalus. 55. gruntsgabals par 44 Alberta dālderiem tika pārdots apriņķa ķirurgam Harighauzenam, 61. gruntsgabals par 40 Alberta dālderiem – drēbniekmeistaram Johanam Kristianam Matiasam Eberhardam, 64. gruntsgabals par 43 dālderiem – galdniekmeistaram Bēreram. ¹⁴⁶ Tāpēc 1796.g. sūdzība bija krietni novēlota.

Saskaņā ar P. Bērenta atrastajām ziņām, tā sauktais līvu zvans dokumentos pirmoreiz minēts 1740.g. novembrī, kad baznīcas vizitētājiem ziņots, ka zvans pilnībā esot pārplīsis, 1727.g. apzvanot ķeizarieni Katrīnu I. Līvi par savu zvanu maksājot zvaniķim 2 baltus un par lielo zvanu 4 baltus, mazo nelietojot, bet namniekiem par mirušo apzvanīšanu ar līvu zvanu jāmaksā 4 balti zvaniķim un 8 balti baznīcai.

Pēc lielā ugunsgrēka ticis izliets jauns zvans. 1766.g. 1. februāra baznīcas vizitācijas aktā minēts: līvu pagasta zemnieki līguši uzrakstīt protokolā, ka vidējais zvans piederot viņiem, kā arī izmeklēt, kur palikusi viņiem piederošā lāde, kurā glabāta pie līviem nepiederošo maksātā nauda par līvu zvanu, un kas agrāk stāvējusi pilī. Komisija nolēma, ka vidējam jeb Līvu zvanam uz mūžīgiem laikiem jāpaliek līvu pagasta īpašumā, un tiem, kuru vārdi ir uz zvana, par zvanīšanu nav jāmaksā, ¹⁴⁷ bet par lādi neko vēl nav iespējams lemt, jo izmeklēšana nav beigusies, un nav zināms, kur uzturas muižkungs Cabels, kuram grāfa Bestuževa pilnvarnieks, majors Millers bija uzticējis lādi.[refBaerents P., 528.lpp.[/ref]

Līdz šim Cēsu līvu vēstures pētnieki nav izmantojuši 1582. un 1601.g. revīziju materiālus, kas vienīgie sniedz ziņas par sētu un arklu skaitu Līvu pagastā, kas hronoloģiski ir visvairāk pietuvināts ordeņa laiku situācijai. Revīziju ziņas liecina: nav pamata uzskatam, ka Līvu pagasts bijis tikai baznīcas pagasts, nevis administratīva vienība. Revīziju aktos Līvu pagasta apraksti neatšķiras no pārējo pilsnovada pagastu aprakstiem. 1582. gada 9. maija Cēsu pils revīzijā kā viens no desmit pilsnovada pagastiem minēts arī Līvu (Libi) pagasts, kurā kādreiz bijuši 30 pastāvīgie zemnieki (osiadlych ludzi). Revīzijas veikšanas brīdī apdzīvoto sētu pagastā bijis 16, bet tukšas – 14, un pavisam kopā viņiem bijuši 15 arkli zemes. ¹⁴⁸

1601.g. zviedru iekarotās Vidzemes daļas arklu revīzijā pirmoreiz minēti Līvu (Liewennsche) vakas jeb pagasta sētu nosaukumi ar attiecīgo zemes daudzumu:
Viņēni (Winnenss), 1 arkls,
Klāvēni (Clawens), ½ arkla,
Knēži(Knose), ½ arkla,
Šķibusti (Sihibiss vai Schibiss), 1 arkls,
Priekuļi (Prekull), ½ arkla,
Vaksēni (Waacksen), ½ arkla,
Mežciems (Messe Zehms), 1 arkls,
Jaunzemnieki (Jaunnesemnix), ½ arkls. ¹⁴⁹
Inkuļi (Inkulem), 1 ½ arkla
Libarņi (Libanns), 1 ½ arkla,
Vitšteini (Widtstenes), 1 arkls,
Jēkuļi (Jaeculs), 1 arkls,
Žagari (Saggars), ½ arkla,
Vēzīši (Weseiss), ½ arkla,
Benči(Benss), ½ arkla,
Kaķi (Kakiss), ¼ arkla,
Babji (Babbiss), ¼ arkla.
No Līvu vakas namnieka Griepa (Griep) valdījumā bija šādas sētas, kuras pirms tam valdīja polis Molonovskis (Molonoffsky):
Rudiņi (Rudin), ½ arkla,
Jaunati (Jaunatte), ½ arkla.
Bez tam polim pagastā piederējis arī 1 arkls zemes, uz kuras viņš uzbūvējis muižu.
Citam polim, vārdā Pinkovskis (Pinkoffsky) bija Līvu pagasta sētas, kuras revīzijas brīdī valdījis kāds, Hermanis Vrangels (Wrangell):
Knēveļi (Knewell), 1 arkls,
Pusklaipi (Pusskleipe), 1 arkls,
Pieškalēji (Pesskallems), 1 arkls,
Gropolēni (Gropolems), ½ arkla.
Skujas (Schuy), ½ arkla,
Krīpēni (Kripenem), 1 arkls,
Ezeri (Assern), ½ arkla,
Vēl kādam, vārdā Bušs (Busch), bijis 1 arkls zemes, kas pēcāk ticis izlēņots polim Belkovskim (Belckoffsky), un uz tā atradušās arī dzirnavas, kas karā nopostītas. ¹⁵⁰

Dokumentā minēti divi pils dienesta ļaudis, kuru valdījumā atradās zeme Līvu pagastā. Tā kā zemnieki nav minēti, jādomā, ka dienesta ļaudis zemi apstrādājuši paši. Riteņu un ratu taisītājam Hermanim bija piešķirts pusarkls zemes, par ko viņam bija jāstrādā pils labā. Karavīram/sargam (Wehrmann) vārdā Bartolds Šalle (Schalle) bija 2 arkli zemes; viņš paņēmis visus ienākumus, kas viņam bija nepieciešami ieroču uzturēšanai.

No 1601.g. revīzijas materiāliem var aplēst, ka Līvu pagastā bijušas 26 sētas ar 23 ½ arkliem zemes, un no tām 9 jau bija piešķirtas muižniekiem.

Zviedrijas valstskancleram Akselam Uksenšernam piešķirtās bijušās Cēsu stārastijas vaku grāmata, kas sastādīta 1638. gada aprīlī, rāda ainu pēc poļu – zviedru kara. Līvu vakā (Lieben Wacke) bija palikušas 20 sētas ar 12 arkliem zemes, kuru saimnieku vārdi minēti dokumentā:

Vieņānu Lauris (Winnan Lauring), 1 arkls;
Klāvēnu Ansis (Clauen Hanss), ½ arkla;
Knēžu Jānis (Knese Jaen), ½ arkla;
Vaksēnu Bērtulis (Waxa Bertell), ½ arkla;
Mežciems (Mesezem), ¾ arkla;
Inkuļu Everts (Hinkull Efwert), 1 arkls;
Jaunzemu Jurģis (Jaunsem Jurgen), ½ arkla;
Vitšteinu Hinrihs(Witstein Hinrich), 1 arkls;
Vēžu Bērtulis (Weses Bertill), ¼ arkla;
Bimžu Martens (Bemse Marten), ¼ arkla;
Zīļu Hermanis (Siele Herman), ¼ arkla;
Rudiņu Hinriks (Ruding Hinrich), ½ arkla;
Babu Pēteris (Babbe Petter), ½ arkla;
Jēkuļu Andrejs (Jackull Andress), 1 arkls;
Brešu Jānis (Brese Janiss), ¼ arkla;
Kaķu Jānis (Kiakiss Jaen), ½ arkla;
Gaunats (Gaunatt), ½ arkla;
Praviņš (Prawing), 1 arkls. ¹⁵¹

No revīzijas materiāliem iespējams secināt, ka sākotnēji Līvu pagastam, kas bija Cēsu pilsnovada administratīva vienība, piederējušas ne vairāk kā 30 sētas ar vidēji 30 arkliem zemes. 1601.g. revīzijā minētās sētas iespējams atzīt par senākajām Cēsu līvu sētām. Jāatzīmē, ka nedz sētu nosaukumos, nedz saimnieku vārdos nav atrodamas somugru valodu pēdas.

No Līvu pagasta piederīgajiemievērojamu stāvokli ieņēmuši Šķibustu sētas saimnieki, kuriem vienīgajiem Cēsīs atradās personiskā īpašumā esošs gruntsgabals. 1759.g. 30. decembrī restaurācijas komisija atjaunoja līva Šķibusta tiesības uz gruntsgabalu Nr. 96 pie šķērsielas starp Rīgas un Katrīnas vārtiem, kuru viņam nelikumīgi bija atsavinājis kanclers Bestuževs – Rjumins. ¹⁵² Par gruntsgabala iegūšanu ziņas nav atrastas, tomēr jādomā, ka gruntsgabals, tāpat kā līvu draudzes kopīpašumā esošie divi gruntsgabali, iegūts ordeņa laikos. Zviedru laikos Cēsu namnieki izrādīja tik intensīvu pretestību zemnieku centieniem saglabāt savu īpašumu pilsētā, ka jāizslēdz iespēju līvu zemniekiem īpašumu iegūt no jauna.

Brīvzemnieka statusu Mārtiņš Šķibusts ieguva tikai 1615.g., kad Cēsu bīskaps Oto Šenkings viņu atbrīvoja no klaušām un nodevām. Saskaņā ar E. Dunsdorfa sniegtajām ziņām, bīskapa brīvgrāmatas Mārtiņam Šķibustam kopija glabājusies Uksenšerniem piederējušās Tides pils arhīvā Zviedrijā. Dokumentā teikts, ka Šķibusts atbrīvots no klaušām un nodevām, jo kara laikā kļuvis nabags, bet nav minēts, ka viņš jau agrāk bijis brīvzemnieks. ¹⁵³

Pats Šķibusts gan 1638.g. revīzijas komisāriem teicis, ka viņš bijis brīvzemnieks jau pirms bīskapa valdīšanas laika. Tā kā viņš brīvprātīgi pieņēmis katoļu ticību, bīskaps viņam klaušu un nodevu vietā noteicis 80 marku ikgadējo maksājumu. Kad Vidzemi iekarojuši zviedri, pirmais Valmieras pārvaldnieks Munks pieprasījis no viņa tādu pašu maksājumu, bet jaunais pārvaldnieks Lēdeborns pieprasījis no viņa jau 20 valstsdālderus gadā. ¹⁵⁴ Šķibusts negribējis to maksāt. Tad Lēdeborns no viņa paņēmis 5 govis un 2 vēršus, un Šķibustam piespriests 200 markas liels ikgadējais maksājums.

Ir saglabājusies teika par Šķibusta varoņdarbu karā, par kuru viņam piešķirtas mājas. Saskaņā ar teiku, Šķibusts palīdzējis krievu karaspēkam, kas liecina par stāstītāju centieniem izcelt Šķibustu nopelnus krievu valdības acīs. Sižets par pilsētas vārtu atslēgšanu, ko slepus veicis kalējs Šķibusts, sakrīt ar Baltazara Rusova un Reinholda Heidenšteina hronikās minēto, ka 1577. gada decembrī kāds atslēdznieks, latvietis atslēdzis vārtus Johana Bīringa karaspēka nodaļai, lai tā iekļūtu krievu ieņemtajās Cēsīs. Tātad šis atslēdznieks darbojies pret krieviem. Nav iespējams noskaidrot, vai Šķibustiem ir bijis kāds sakars ar Livonijas kara notikumiem.

”Septiņi gadi krievu karaspēks stāvējis pie Cēsīm, un kā nevarēja, tā nevarēja pili ieņemt. Krieviem nebija nekā, ko ēst – kar vai zobus vadzī, bet zviedri laida katru rītu uz pilsētas vaļņiem āzi ar zeltītiem ragiem, un ragos āzim bija kliņģeri samaukti. Tādi tie zviedri gudrinieki. Un tas āzis tā tur izstaigājās, bet krieviem nav, ko ēst. Paskatās uz āzi, un siekalas vien tek. Bet tas bija tāpēc, ka no Cēsu pils izgāja trīs alas: viena turpat aiz vaļņiem mežā, Pubuliņa piekājē, otra uz Āraišiem, bet trešā uz Cesvaini. Pa tām alām zviedri dabūja sev visu, bet krievi to nezināja, un kur tad šiem arī zināt?

Bet reiz pie krieviem ieradās Šķībustu kalējs: vai gribot, šis šos pilsētā ielaidīšot. Kāpēc šiem negribēt? Tā nu Šķībustu kalējs, Šķībusts, vienā vējainā dienā ietinas salmu kūlī un veļas pa vējam uz pilsētas vārtiem. Zviedri redz gan, bet nezina, kas ir. Krievi – tie nu zina. Bet šis pieveļas pie vārtiem, nospiež vaskā, kādu vajaga atslēgu, un atkal aizveļas pa vējam. Kad atslēga gatava, Šķībusts pieveļas tāpat pa vējam, atslēdz vārtus un ielaiž krievus pilsētā. Zviedri patlaban nāca no baznīcas. Neviens nekā nezina, ka krievi jau iekšā! Un nu krievi kāva, tā kāva, ka asinis straumēm tecējušas un zābakos smēlušās.

Bet Šķībusts no krieviem dabūja tās mājas, kurās dzīvojis. Mājas vēl tagad saucas Šķībusti.” ¹⁵⁵

17. – 18.gs. avoti fiksē jau pastāvošu situāciju: Cēsu līviem pieder daži gruntsgabali Cēsu pilsētā, kā arī atsevišķa draudze ar saviem priekšniekiem, kopēju kasi un zvanu Sv. Jāņa baznīcā. Tomēr minētā perioda avoti nesniedz ziņas vai norādes par Cēsu līvu sociālo un tiesisko savdabību izcelšanās laiku un apstākļiem.

Kā jau tika minēts, nav pamata apgalvojumam, ka Cēsu apkārtnes iedzīvotāju grupas nosaukums – līvi nozīmē to etnisko piederību. Šis apstākis rosina meklēt citu nozīmi līvu nosaukumam. Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā apzīmējums ”līvu” tika attiecināts uz etnosu, uz zemi un tiesību kodeksu, kas regulēja civilās un kriminālās normas līvu zemē jeb Livonijā. Lai noteiktu līvu tiesību saistību ar Cēsu līviem, nepieciešams veikt vēsturisko liecību par līvu tiesībām detalizētu pārskatu un kopīgu iezīmju noteikšanu ar vēstures avotos minētajām Cēsu līvu tiesiskā stāvokļa savdabībām.

Pirmoreiz līvu tiesības minētas Livonijas bruņinieku ordeņa un kuršu miera līgumā, kas noslēgts 1267. gada augustā. Līguma 14. paragrāfs paredzēja, ka visiem kuršiem ir jābūt pakļautiem līvu tiesībām. ¹⁵⁶ Nav iespējams noskaidrot, vai tas arī noticis, jo Kurzemē bija spēkā kuršu zemes tiesības. Tāpat kā kuršu tiesības, līvu tiesības pārveidotas kā ”zemnieku tiesības” rakstiski tika fiksētas 16.gs. Jau 13.gs. līvu tiesības bija sadalījušās divās jaunās redakcijās, no kurām viena izveidojās par Rīgas virsbīskapijas zemnieku tiesībām, bet otru Vācu ordenis piemēroja Hārijas un Viras novadiem Ziemeļigaunijā. ¹⁵⁷ Sākotnēji līvu tiesības bija nevis atsevišķas kārtas, bet gan zemes tiesības, obligātas visiem līvu zemes jeb Livonijas iedzīvotājiem. Domājams, līvu zemes nosaukums tika attiecināts uz Daugavas apkārtni līdz Aizkrauklei, un Gaujas apkārtni līdz Cēsīm. Līvu – igauņu tiesības paredzēja naudas kompensācijas par dažādiem miesas un īpašuma bojājumiem, kā arī citus kriminālsodus, tostarp par pienākuma nepildīšanu pret kungu. Līvu tiesības paredzēja naudas sodus par svešu līdumu un tīrumu aršanu un ežu izpostīšanu, tomēr, atšķirībā no kuršu tiesībām, neregulēja nekustamā īpašuma mantošanas kārtību. ¹⁵⁸ Tomēr var pieļaut iespēju, ka šādas tiesību normas līdz 16. gadsimtam, kad tapuši zināmie tiesību teksti, nebija saglabājušās.

Par privātīpašuma esamību līvu zemēs liecina 1252.g. 25. augusta dokuments, ar kuru Rīgas bīskaps Nikolajs nodeva Rīgas domkapitulam laicīgās tiesas varu trijos ciemos, un dāvināja domkapitulam līva Epeles mantojumu (hereditate cuiusdem Livonis nomine Eppele), ko līvs bija dāvinājis baznīcai. ¹⁵⁹ Vēl 1355.g. 3. augustā Rīgas arhibīskaps Fromholds apstiprināja domkapitula tiesības uz Epeles mantojumu pie Doles pils (hereditatis Eppele ac castri Dolen). ¹⁶⁰

Līvu zemēs ilgstoši pastāvēja arī kolektīvais īpašums. 1322.g. 18. decembrī Livonijas mestra vietvaldis un Daugavgrīvas komturs apliecināja, ka Rīgas domkungi ir samaksājuši Siguldas līviem 80 mārkas par zemēm, bišu kokiem un citu līgumā paredzēto. ¹⁶¹ Šie Siguldas līvi visticamāk bija teritoriāla kopiena – ciems vai pagasts, nevis radinieku kopiena.

Par to, ka darījumi ar īpašumu tika slēgti ar līvu teritoriālajām kopienām, liecina citi dokumenti, kas jau tieši ir saistīti ar līvu tiesībām. 1349.g. 29. Septembrī Livonijas ordeņa mestrs Gosvins no Herikes apstiprināja vienošanos starp Rīgas pilsētu un ordeņa Salaspils līviem (unsen Lywen van me Kercholme) pilsētas markas robežās. Tika noteikta robeža no Rumbulas līdz Ādažiem, aiz kuras esošos bišu kokus līvi varēja paturēt mantojamā īpašumā, bet no jaunajiem bišukokiem 1/3 medus un vaska bija jāatdod Rīgas pilsētai, ¹⁶² jo tie atradās pilsētas markas robežās.

Nākošais darījums liecina, ka līvu teritoriālās kopienas veikti kopīgi pirkumi un, domājams, arī citi darījumi bija paredzēti līvu tiesībās. 1380. gada 30. novembrī Rīgas vicekomturs Alberts no Rekes ar Livonijas mestra Vilhelma no Frimersenas piekrišanu pārdeva ordeņa zemes ļaudīm Ropažos kopīgi (unsen ghemenen lantluden tho Rodenpoys) mežu, kas viņiem piederējis kopš senlaikiem, un kas atradies šādās robežās: no Gomurgas (Gommurghe)upītesietekas jāiet līdz Siguldas robežai, gar Rušenu (Ruszchen) strauta otru krastu pa Siguldas robežu līdz Rīgas bīskapa robežai; no bīskapa robežas iet tālāk pāri Juglai starp bīskapa un to no Ropažiem robežai līdz ezeram, ko sauc Stubbensee; no bīskapa un to no Ropažiem robežas iet līdz Ikšķiles robežai; no Ikšķiles robežas iet atkal līdz Gomurgas grīvai. Minētie Ropažu ļaudis mežā var izmantot brīvību ierīkot tīrumus, iemērīt pļavas un uzstādīt bišu kokus, kā viņi to ir darījuši kopš senlaikiem, un ar saviem likumīgiem mantiniekiem pēc līvutiesībām to var paturēt uz mūžīgiem laikiem ar noteikumu, ka ordenis patur tiesības mežā ierīkot tīrumus, iemērīt pļavas un uzstādīt bišu kokus tāpat kā zemes ļaudis. Vicekomturs dokumenta beigās paziņoja, ka viņš ir atjaunojis viņu veco dokumentu par mežu, kas viņiem bijis jau kopš senlaikiem. ¹⁶³

Šis ir pirmais īpašumtiesiskais dokuments, kurā minētas līvu tiesības. Jāatzīmē, ka darījumos, kas saistīti ar līvu tiesībām, kā darījumu objekts bieži figurē bišu koki. Piešķirtās vai nopirktās zemes apjoms nav liels, turklāt zeme ir izkaisīta daudzos nogabalos.

1388.g. 19. maijā Rīgas nama komturs ar mestra piekrišanu pārdeva Nikolaja dēlam Melevaldem (Melewalde Nycolaus Poyken) mežu, kas atrodas pie Juglas upes blakus Toces (Tosen) pļavai, viņam un viņa mantiniekiem apdzīvošanai pēc līvu tiesībām (Melewalde Nycolaus Poyken unde sine erwen besitten na liveschen recht). ¹⁶⁴Darījuma objekti šinī gadījumā privātpersonai Ekem ir identiski darījumam ar Ropažu līvu kopienu.

Līdzīgs darījums ar privātpersonu noticis 1411.g. 12. novembrī, kad mestrs Konrāds no Fītinghofas pārdeva Ekem (Eke) un visiem viņa likumīgiem mantiniekiem divas pūrvietas lielu pauguru pie Kages (Caghe, iespējams, Tomes muiža Baldones draudzē), kuru viņš kopā ar savām citām gobzemēm (tynsland) uz mūžīgiem laikiem var apdzīvot pēc līvu tiesībām (de se to erem anderen tynse na Lyveschem rechte eweliken besitten sullen). ¹⁶⁵ Šinī gadījumā pēc līvu tiesībām nopirktā zeme tiek pielīdzināta gobzemei jeb zemei, par kuras izmantošanu zemeskungam jādod naturālās nodevas, sauktas kunga tiesa (tyns). Ar to pēc līvu tiesībām piešķirtā zeme atšķīrās no izlēņotās zemes, par kuru bija jāpilda lēņa dienests, bet no klaušām un nodevām tā bija brīva.

Tomēr līvu tiesībās pastāvēja arī zemes izlēņošana, kas ir saistīta ar ilgstoši pastāvējušo Vedmeru dzimtu Salaspils pilsnovadā. Šai dzimtai piederēja zemesgabali abos Daugavas krastos.Vedmeriem piešķirtie objekti un to tiesiskais stāvoklis ir dokumentēti salīdzinoši izsmeļoši. 1426.g. 29. jūnijā Livonijas ordeņa mestrs Cīse no Rūtenbergas brīvniekiem (vryen) Pitkejānam (Pytkeyannen), vecajam Jēkabam (oldenn Jacob), Tautem (Towten) un visiem viņu likumīgiem mantiniekiem izlēņoja un piešķīra (vorleent und gelaten) dravas, kas atradās mežā aiz Daugavas, Lietuvas virzienā. Robeža sākas pie ezera, kurā ķer platačus (plattaze, raudas?), tad gar ezeru jāiet līdz Misas upītei, gar Misu līdz Cedves (Zedwen) strautam; gar strautu atpakaļ līdz minētajam ezeram. Minētajā mežā brīvnieki un viņu mantinieki dravas varēja lietot brīvi un netraucēti, kā arī drīkstēja tur cirst kokus savām vajadzībām, izņemot ordeņa bišu kokus, kas pieder Salaspils pilij. ¹⁶⁶ Šis ir tipisks zemes izlēņošanas gadījums, turklāt zeme izlēņota ar koprokas tiesībām: ja kāds no lēņavīriem mira bez mantiniekiem, viņa daļu mantoja pārējie lēņavīri. Brīvnieki ir tālaika dokumentos lietots apzīmējums vietējās izcelsmes lēņavīriem, iespējams, pārņemts no Prūsijas, kur par brīvniekiem tika dēvēti lielākā daļa lēņavīru.

Kā liecina nākamais dokuments, koprokas tiesības bija iekļautas līvu lēņa tiesībās. 1446.g. 5. vai 6. maijā mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas izlēņoja Pitkejāna (Pitkejanen) dēliem Henikem (Hennicken) un Vilmesam (Vilmes) un visiem viņu mantiniekiem kopīgi (samentlicken) 1 ¼ arklu zemes, kas atradās Vallenkules (Wallenculle) ciema lauku markā (feltmarcken) Salaspils pilsnovadā (borchsokunge), Daugavas šajā pusē (resp., labajā krastā), kuru agrāk ir izmantojis viņu mirušais brālēns Mertens Memens (Merten Memen). Zemi viņi varēja apdzīvot, lietot un paturēt brīvi un netraucēti pēc līvu tiesībām uz mūžīgiem laikiem (tohebende, tobesittende, tobrukende und tobeholdende frei und fredesamlichen na Lyvesschem rechte to ewigen tyden). Tāpat viņi un viņu mantinieki vienīgie uz mūžīgiem laikiem drīkstēja lietot bišu kokus šaipus un viņpus Daugavai, saskaņā ar viņu vecajiem dokumentiem. ¹⁶⁷

Līvu tiesības pieļāva lēņa mantošanu sievietēm, kas pēc vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht) nebija iespējams. 1457.g. 29. novembrī mestrs Johans no Mengedes par uzticīgo dienestu, ko ordeņa labā veikuši Henike un Vilhelms Pitkejāni (Hennyken unde Wilhelm Pittekejanen), piešķīra Vilhelma meitām Katrīnai un Barbarai un visiem viņu likumīgiem mantiniekiem piecus arklus zemes Salaspils pilsnovadā (borchsokung) un draudzē, kā tos apdzīvojuši brāļi Heneke un Vilhelms saskaņā ar saviem dokumentiem – proti, visu agrāk izlēņoto un mantoto zemi. Pēc brāļu nāves viņu meitas varēja paturēt zemi brīvi un netraucēti, ar tām pašām tiesībām kā minētie brāļi, ar noteikumu, ka ik gadu par katru arklu zemes ordenim ir jādod kunga tiesas pūrs (tynszlop) rudzu. Kā redzams, līvu lēņa tiesības un līvu tiesības vispār varēja paredzēt kunga tiesas došanu par brīvzemi.

Daļu Vilmeru brīvzemes veidoja meža dravas ar bišu kokiem. 1498.g. 29. novembrī Rīgas kumpāns Ģederts Forstenbergs apstiprināja Putkeros dzīvojošo Rīgas nama komtura ļaužu, un brīvnieka Henekes Vilmera (Wilmer Henneken, den fryen), Pitkejāna pēcteča, izlīgumu par dravām pie Juglas upītes. Tika nolemts, ka deviņiem bišu kokiem, kuros dores izcirtis Putkeru vecākais, jāpaliek vienīgi Vilmera īpašumā, bet no šiem kokiem viņam jādod Blombergam (domājams, lēņavīram, uz kura zemes dzīvoja Putkeru ciema zemnieki) ceturto daļu medus. ¹⁶⁸ Acīmredzot, starp dravām nebija novilktas robežas, kādēļ kaimiņi bija ierīkojuši bišu kokus svešā daļā.

Strīdi par bišu kokiem turpinājās arī vēlākās paaudzēs. 1544.g. 15. jūnijā Rīgas nama komturs Kristofers no Leijas izšķīra strīdu starp brīvnieku Teni Velmeru (Tonnis Welmer, dem fryen) no vienas puses, un Tomu Einvaltu (Domes Eynwalts) un Reipūnu (Reypun) no otras puses par bišu kokiem pie Juglas upītes. Lēmums skanēja: tā kā šo Juglas mežu (Jagelbusk) Livonijas ordeņa mestrs kopš senlaikiem bija izlēņojis Tenim Velmeram, kā to skaidri apliecināja vecās lēņa grāmatas un strīda starp Velmeru un Putkeru vecāko izšķiršanas dokuments, Toms Einvalts, kuram mežā bija 20 bišu koki, no tiem varēja paturēt ne vairāk kā 10, bet pārējos paturēja Velmers. Reipūnam, kuram bija 10 bišukoki, piecus no tiem bija jāatdod Velmeram. ¹⁶⁹

Cits apgabals, kur bija koncentrētas pēc līvu tiesībām piešķirtas zemes, bija Livonijas landmaršala pārvaldībā esošais Siguldas pilsnovads. 1442.g. 21. oktobrī Siguldā landmaršals Hinrihs no Notlēbenas pārdeva Miķelim Karīdim (Michell Karidis) un viņa likumīgiem mantiniekiem vairākus nelielus zemesgabalus: 1 ½ pūrvietas lielu tīrumu pie jau esošās Karīda muižas un muižas vietas (hofe und hofestate); 8 pūrvietas lielu tīrumu, sauktu Terpentirum; 7 pūrvietas lielu zemesgabalu muižas otrā pusē, sauktu Lastirum; 6 pūrvietas lielu zemesgabalu, sauktu Upesleja (Hupelleie) ¹⁷⁰; 6 pūrvietas lielu zemesgabalu tanī pašā apvidū; 2 pūrvietas un 2 siekavietas lielu tīrumu, sauktu Piparpurvs (Pipperpurve); 15 pūrvietas lielu zemesgabalu pie paugura, saukta Mālkalns (Mahlkaln); 1 ½ pūrvietas lielu zemesgabalu, sauktu Tohan; 4 pūrvietas lielu tīrumu; 2 pūrvietas lielu zemesgabalu pie Siguldas ceļa; 8 pūrvietas lielu zemesgabalu uz pakalna, sauktu Werpsor-Land; 2 pūrvietas lielu zemesgabalu; 5 pūrvietas lielu zemesgabalu pie Gaujas. Šo zemi Miķelis un viņa likumīgie, īstenie mantinieki varēja apdzīvot un lietot ar visiem piederumiem, mantojot uz bērnu bērniem, uz mūžīgiem laikiem pēc līvu tiesībām (besitten und gebruckken mit aller thobehoringen, kindes kindt tho ervende to ewigen tyten na Lieffeschen rechten). ¹⁷¹ Kopējā Karīda nopirktās zemes platība bija 67 ½ pūrvietas un 2 siekavietas. Zeme bija izkaisīta 13 atsevišķos nogabalos.

Otrs gadījums, kad zeme pēc līvu tiesībām tika izlēņota, attiecināms uz lēņavīru Heneki Hinci, kurš dzīvojis tagadējā Inčukalna apvidū. Jau 1436.g. 10. janvārī mestrs Heinrihs no Bokenvordes, saukts Šungels, izlēņoja Henekem Hincem (Henneke Hintze) muižu (hof), kurā viņš dzīvoja, kā arī blakus esošu 5 pūrvietas lielu zemesgabalu un purvu (Bruch), brīvi un netraucēti, bez jebkādām tiesām un labības došanām, mantojot uz bērnu bērniem, tāpat kā tas iepriekš bijis, uz mūžīgiem laikiem. ¹⁷² Lēņa tiesības, pēc kurām piešķirts lēnis, nav minētas.

1447.g. 7. janvārī mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas izlēņoja Henekem Hincem (Henneken Hintzen) daudzus zemesgabalus Siguldas pilstiesā: ½ arkla lielu pakalnu; ½ pūrvietas lielu zemesgabalu pie Rīgas ceļa; 2 ½ siekavietas lielu zemesgabalu; ½ pūrvietas lielu zemesgabalu; 5 zemesgabalus 3 ½ pūrvietu koplielumā; 3 zemesgabalus 3 ½ pūrvietu koplielumā uz pakalna pie Gaujas, kas saukts Koszkezara; 2 zemesgabalus 4 siekavietu koplielumā vietā pie Gaujas, kas saukta Skaem; 3 zemesgabalus 1 pūrvietas koplielumā pie paugura, saukta Kaszwes; 14 zemesgabalus 8 pūrvietu koplielumā vietā, kas saukta Ledepur; Sumfay pakalnu: 2 gabali 2 pūrvietu koplielumā; zemesgabalu, sauktu Azewantz no 2 gabaliem 4 siekavietu koplielumā; 4 ½ pūrvietas lielu pļavu; 1 ½ pūrvietas lielu zemesgabalu pie Rīgas ceļa; 2 pūrvietas lielu zemesgabalu; 4 ½ pūrvietas lielu zemesgabalu; 1 pūrvietu lielu zemesgabalu pie ezera; 2 pūrvietas pie Hinces muižas (hofe) pie Rīgas ceļa; 1 pūrvietu pie Muškenu (Muzsken) ciema. Vēl Hincem tika izlēņota zeme ar pļavām un bišu kokiem, kas atradās šādās robežās: ¹⁷³ sākot no Medus vai Honinga (Honningmuisze) strauta līdz pļavai, kur atrodas akmens ar iecirstu krustu, no turienes līdz Ratnieka vai Rademakera (Rademacker) strautam, un gar to – līdz Gaujai. Bez tam Hincem tika izlēņots 4 pūrvietas liels zemesgabals augšpus viņa muižai. Kā šī zeme kopš senlaikiem tikusi brīvi turēta un apdzīvota savās esošajā robežās, Hince un viņa mantinieki to varēja paturēt brīvi un netraucēti bez jebkādām nodevām un īpašiem apgrūtinājumiem pēc līvu tiesībām uz mūžīgiem laikiem. (…in aller maten alsodanne land vorgerort tovorn van oldinges allfreiest gehaet, besetten, und in sinen schedingen gelegen is…frey und fredesamlicken sunder allerley tegeden und ock sonder beschwaringen to Lyweschen rechte to ewigen tyden) ¹⁷⁴ Pavisam Hincem šinī reizē tika izlēņoti ½ arkli, 38 ½ pūrvietas un 10 ½ siekavietas 44 nogabalos.

Inčukalna apvidū dzīvojuši arī citi līvu brīvnieki, par ko liecina 1459.g. 5. februāra dokuments. Landmaršals Gothards no Pletenbergas tajā paziņoja, ka pie viņa ieradies Heninga Hinces dēls Heniks un sūdzējies, ka viņam ordeņa ļaudis (visticamāk, ordeņa klaušu zemnieki) pēdējā laikā bieži ir uzbrukuši, kas viņu ir izputinājis, tādēļ landmaršals ar Siguldas pils ordeņbrāļu piekrišanu piešķīris Henikam pusarklu brīvzemes (fryes landes) brīvi uz mūžīgiem laikiem tādās robežās, kā to agrāk ir apdzīvojis Lebe (Lebbe). ¹⁷⁵

Vienai personai bija iespējama zemes piešķiršana pēc dažādām tiesībām. Tā 1494.g. Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas tiesnesim Ansim Gailim pēc kuršu lēņa tiesībām piešķīra arklu zemes pie Ārvales ciema Tukuma pilsnovadā. 1515.g. 17. jūnijā Volters no Pletenbergas piešķīra un izlēņoja Ansim Gailim (Hans Geylis) 10 zemesgabalus Tukuma draudzē, kurus viņš kopš senlaikiem ir lietojis un apdzīvojis – pie Lapmežciema, Ārvales ciema, viņa vecās brīvzemes (up syn olde vriglannth) un Vīkseles ciema, ar apartiem un neapartiem laukiem, pļavām, ganībām, mežiem, strautiem, ezeriem, dravām un zvejas vietām. Ansis Gailis to varēja valdīt, apdzīvot un paturēt brīvi un netraucēti pēc līvu tiesībām (na Lyvesschem rechte) uz mūžīgiem laikiem. ¹⁷⁶

No avotiem par līvu tiesībām iespējams secināt, ka 14.gs. pēc līvu tiesībām ordenis līvu apdzīvotajā teritorijā pārdeva zemi, mežus, ūdeņus un bišu kokus teritoriālām kopienām kā mantojamu kopīpašumu, kas, atšķirībā no lēņa, varēja būt apgrūtināts ar noteiktām nodevām vai gaitām. 15.gs. līvu tiesības pārveidojās par lēņa tiesībām, un zeme pēc tām tika izlēņota privātpersonām. Zemes saņēmējs pēc tautības varēja arī nebūt līvs.

Salīdzinot līvu tiesību īpašumtiesiskās pazīmes ar avotu ziņām par Cēsu līvu tiesisko stāvokli un īpašumiem, iespējams izvirzīt hipotēzi, ka Cēsu līvu īpašumi laukos un Cēsu pilsētā ir cēlušies no zemēm, kas nopirktas vai piešķirtas pēc līvu tiesībām. Zemes iegūšana varēja notikt jau 14.gs., jo divi gruntsgabali Cēsu pilsētā atradās līvu teritoriālās kopienas – draudzes vai pagasta īpašumā, bet 15. – 16.gs. bija iespējama arī zemes iegūšana privātpersonai, Cēsu līvu gadījumā – Šķibustiem. Zemi pēc līvu tiesībām varēja iegūt arī personas, kas pēc etniskās izcelsmes nebija līvi. Tas izskaidro somugrisko iezīmju trūkumu Līvu pagasta vietvārdos. Pēc līvu tiesībām 14.-15.gs. vienā reizē tika iegūti vairāki dažādi nekustami īpašumi, kas bija izvietoti samērā plašā areālā, kas atbilst Cēsu līvu pagasta samērā plašajai teritorijai.

Līvu tiesības darbojās teritorijās, kas Livonijā bija kristianizētas visagrāk, un pie tām pieskaitāms arī Cēsu apvidus, kur vendus 1206.g. rudenī kristīja misionārs, kas pirms tam bija sludinājis vairākos līvu novados. ¹⁷⁷Visticamāk, vendi kā somugri tika uzskatīti par līviem un līvu zemes jeb Livonijas apdzīvotājiem un līvu tiesību darbības areāla piederīgajiem. Pašlaik zināmie avoti gan neapstiprina pieņēmumu, ka Cēsu vendi jau kopš kristīšanas būtu ieņēmuši priviliģētu stāvokli. Cēsu līvu kopienas pašpārvaldes iezīmes daļēji saglabājās kā līvu draudzes priekšnieka un kopējās kases institūcijas, pastāvēja arī kopīga Cēsu līvu identitātes zīme – baznīcas zvans, tomēr līvu pagasts jau 16.gs. beigās savu priviliģēto stāvokli bija zaudējis. Vēl bija saglabājušies, visticamāk, 14.-15.gs. īpašumtiesiskie dokumenti, kas Cēsu līviem tika izkrāpti 18./19.gs. mijā. Tomēr nostāsti par kādreizējiem līvu īpašumiem un brīvību saglabājās krietni ilgāk.