Komturs (latīņu val. commendator, viduslejasvācu val. cumpthur) bija pārvaldnieks svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajos novados – komturejās. Tos iecelt, atcelt un pārvietot uz citu pārvaldes vietu varēja tikai mestrs. Komturs savā pilī bija ordeņa brāļu bruņinieku un priesteru kopas – konventa priekšnieks, vadīja ordeņbrāļu sapulces, izpildīja lēmumus, gādāja par pils atbilstošu nocietināšanu un labu nodrošināšanu ar bruņojumu, bet kara laikā komandēja savas komendes bruņiniekus un vasaļus, dodoties kaujā ar savu karogu. ¹ Vācu ordeņa teritorijā Prūsijā komturs bija arī sava apgabala tieslietu augstākā instance, tai skaitā arī pilsētu lietās, pārzināja drošību un nodokļu taisnīgu ievākšanu savā apgabalā. ²

Komturs bija galvenā tiesas persona savā apgabalā, un viņam bija arī tiesības piespriest nāvessodu. Kā valdības loceklis komturs piedalījās mestru vēlēšanās, un arī pats varēja tikt ievēlēts par mestru. ³

Cēsu komturi kā mestra tuvākie padomnieki vai Livonijas ordeņa pārstāvji piedalījās visu svarīgāko Livonijas iekšējo un ārējo jautājumu izlemšanā. 1304.g. 25. februārī Livonijas ordenis slēdza savienību ar Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem un Dānijas karaļa vasaļiem Igaunijā. Šajā līgumā ordeni pārstāvēja mestrs, landmaršals, Vilandes, Paides, Cēsu, Siguldas, Pērnavas, Leāles un Aizkraukles komturi, kā arī Jervas, Oberpāles, Cēsu, Sakalas un Karksi fogti. ⁴

1314.g. 6. jūlijā mestrs Gerhards no Jokes ar savu padomnieku – Vilandes, Paides, Cēsu un Siguldas komturu padomu un piekrišanu (accedente consilio et consensus fratrum nostrorum discretorum, videlicet commendatorum de Velin, Wittenstei, Wenda et Seghewolden) piešķīra Daugavgrīvas klostera mūkiem zvejošanas tiesības Daugavā. ⁵ Šī mestra padome, kurā ietilpa lielāko ordeņpiļu komturi un ordeņa karaspēka virspavēlnieks – landmaršals, varēja pulcēties arī biežāk nekā konventi, domājams, vadoties pēc vajadzības.

Mestra padomes kodols saglabājās nemainīgs, tie bija: Daugavgrīvas, Vilandes un Cēsu komturi, kas dokumentos dēvēti par virspavēlniekiem un pārstāvēja ordeni arī pāvesta galmā. 1318.g. 23. februārī pāvests Joans XXII uzdeva bīskapiem paziņot virsmestram un Livonijas ordeņa mestram, lai tie ar saviem komandieriem (praeceptores) ierodas Romas kūrijā. Vācu ordeņa virspavēlnieku vidū minēti arī Livonijas komturi Daugavgrīvā, Vilandē un Cēsīs (in Livonia commendatores, que de Dunamunde, et de Vellin, et de Venda).

Cēsu komturi piedalījās ordeņa sūtniecībās. Tā 1323.g. 28. janvārī Cēsu komturs, Daugavgrīvas komturs un vēl trīs ordeņbrāļi, kas bijuši sūtniecībā uz Novgorodu, paziņoja, ka ir noslēgta savienība ar Novgorodu pret Lietuvu. ⁶ Vajadzības gadījumā Livonijas mestra padomes locekļi devās pārstāvēt Livonijas intereses pie Vācu ordeņa virsmestra. 1328.g. 25. maijā Marienburgā Vācu ordeņa virsmestrs Verners no Orzelas izlēma divus svarīgus jautājumus: izšķīra nesaskaņas starp Vācu un Livonijas ordeni par Mēmeles pili, kā arī apstiprināja par Livonijas mestru Eberhardu no Monheimas. Livonijas ordeņa emisāri pie virsmestra bija Kuldīgas komturs Eberhards, maršals Johans Ungnade un Cēsu komturs Erkenberts, saukts Luks (Luck). ⁷

Laikā no 1237. līdz 1349.g. rakstītajos avotos minēti pavisam 22 Cēsu komturi. Jāatzīmē, ka divos gadījumos Cēsu komtura amats bijusi pēdējā karjeras pakāpe ceļā uz mestra vai landmaršala amatu, vai arī otrādi. Tā Reimars Hāne 1310.g. bija Kuldīgas komturs, 1314. un 1316.g. – Jervas fogts, 1323.g. – Cēsu komturs, 1324.-1328.g. – Livonijas ordeņa mestrs ⁸; Johans Ungnade 1316.g. bija Siguldas komturs, 1322.g. kandidējis uz mestra amatu kā Vilandes komturs, 1324. un 1328.g. minēts kā landmaršals, 1330.g. – Cēsu komturs, 1335.g. 6. dec. – Daugavgrīvas komturs ⁹. Vērojama arī komturu rotācija starp svarīgākajām ordeņpilīm – Cēsīm, Vilandi un Daugavgrīvu. Jāpiemin arī Johans no Videnas, kurš 1345.-1347.g. bija Vilandes komturs, bet 1349.g. – Cēsu komturs. ¹⁰

Cēsu komtura amatu lielā mērā dublēja otra augstākā amatpersona pilī – fogts (lat. advocatus, viduslejasvācu vogt, voget, voit). Tos iecēla mestri. Tāpat kā komturi, fogti bija piļu komandanti, viņi lietoja savu zīmogu. Karagājienos fogts komandēja no ordeņa bruņiniekiem, lēņavīriem un zemniekiem komplektētas karaspēka nodaļas. ¹¹

Tomēr ordeņa hierarhijā fogti atradās zemāk nekā komturi. Komturi bija mestra vietnieki plašākā teritorijā, un daudzi viņu rīkojumi bija saistoši fogtiem. To galvenā administratīvās darbības funkcija bija fogtejas zemnieku tiesāšana un nodevu ievākšana. Komturu galvenais amata pienākums bija kara lietu pārzināšana un piedalīšanās ordeņvalsts zemes padomē, tādēļ lielākajās Livonijas komturejās – Cēsīs un Kuldīgā līdztekus komturiem darbojās fogti. ¹²

Fogti rakstvežu un lēņavīru pavadībā ievākt nodevas un spriest tiesu izbrauca uz katru pagastu 2 – 3 reizes gadā. Vēl 16. gs. visas civillietas izsprieda paši zemnieki pagasta tiesā 3 – 4 tiesnešu sastāvā bez zemeskungu pārstāvju un muižnieku piedalīšanās. Krimināllietas turpretim iztiesāja tiesnešu kolēģija no zemnieku, muižnieku un zemeskunga – šajā gadījumā Livonijas ordeņa – pārstāvjiem. Fogts vadīja tiesas sēdi, pasludināja un lika izpildīt spriedumu vai arī virzīja lietas pārsūdzēšanu, kā arī saņēma daļu no soda naudām. ¹³

No 1255.g. augusta līdz 1461.g. minēti pavisam 18 Cēsu fogti. Fogta vara pieauga pēc Cēsu komtura amata izzušanas. Salīdzinot ziņas par Cēsu fogta amatā bijušo personu iepriekšējo un tālāko karjeru, iespējams secināt, ka arī Cēsu fogta amats bija viens no augstākajiem Livonijas ordenī. Tam sekoja iecelšana par komturu vienā no lielākajām pilīm.

Franks Spede bija Cēsu fogts 1392.-1397.g., pēc tam Vilandes komturs. ¹⁴ 1404.g. viņš miris, un, saskaņā ar Leonīda Arbuzova ziņām, apbedīts Cēsu Sv. Jāņa baznīcā, kur bijis saglabājies viņa kapakmeņa fragments. ¹⁵

Matiass no Boningenas politisko uzskatu ziņā piederēja virsmestra varas atbalstītāju jeb reiniešu virzienam. Iespējams tādēļ viņa karjera neturpinājās 15.gs. četrdesmitajos gados – laikā, kad Livonijā pārsvaru guva ordeņbrāļi, kas atbalstīja Livonijas ordeņa autonomiju, tā sauktie vestfālieši. Matiass no Boningenas 1431.-1432.g. bija Dobeles komturs, 1432.-1433.g. – Aizkraukles komturs, 1433.g. – Cēsu fogts, 1435.g. – Jervas fogts, 1438.g. – Kuldīgas komturs, 1438.g. – Rēzeknes fogts, 1439.g. – Jelgavas komturs, 1445.g. – Rēzeknes fogts, 1447.g. – Ventspils komturs. 1451.g. viņš jau bez amata dzīvojis Vilandes bruņinieku konventā. ¹⁶

Cits reinietis Simons Langešinkels pēc vestfāliešu uzvaras būs devies uz Prūsiju. 1434.-1436.g. viņš bija Kuldīgas komturs, 1436.-1437.g. – Cēsu fogts, 1437.-1438.g. – Pērnavas komturs, 1438.-1440.g. – Strasburgas pils Prūsijā komturs, bet 1440. un 1447.g. – Papavas pils plēgers jeb saimniecības vadītājs ¹⁷.

Tieši no Cēsu fogta amata par Livonijas mestru tika ievēlēts vestfāļu līderis Heidenreihs Finke no Overbergas. 1430.-1432.g. viņš bija Leales komturs, 1432.g. – Kuldīgas komturs, 1435./36. un 1437./38.g. – Cēsu fogts un mestra vietas izpildītājs, 1439.-1450.g. – Livonijas ordeņa mestrs. ¹⁸

Pakāpenisku karjeru pa ordeņa amatu hierarhijas kāpnēm veica Luberts no Forsemas. Karjeru viņš sāka 1451. un 1453.g. kā Vilandes komtura palīgs jeb kumpāns, 1456.-1461.g. bija Cēsu fogts, 1461.-1462.g. – Aizkraukles komturs, 1462.-1470.g. – Kuldīgas komturs, bet 1470.-1471.g. – Livonijas landmaršals. ¹⁹

Ziņas par Cēsu fogta lomu karagājienā atrodamas Johana Rennera hronikā. Igauņu zemnieku sacelšanās laikā 1343.g. maija sākumā Cēsu un Turaidas fogti risināja sarunas ar dumpiniekiem pie Kanaveres purva, kur tiem piedāvāja padoties ar noteikumu, ka igauņi izdos vāciešu slepkavošanas aizsācējus. Igauņi tam piekrita, tomēr ordeņa karaspēkā virsroku ņēma tie, kas negribēja saudzēt igauņus, jo vēlējās tiem atriebties par savu tuvinieku nogalināšanu. Rezultātā dumpinieku karaspēks tika iznīcināts. ²⁰ Iespējams, Cēsu un Turaidas fogti kā sarunu risinātāji nebija izraudzīti nejauši, jo prata lībiešu un igauņu valodu, kā arī nepiederēja pie igauņu ienīstajiem ordeņa igauņu zemju pārvaldītājiem.

Cēsu fogti, tāpat kā komturi, piedalījās svarīgu iekšējo un ārējo izlīgumu un līgumu slēgšanā. 1344.g. 30. maijā Cēsīs Livonijas mestrs Burhards no Dreilēbenas, landmaršals, Vilandes, Rīgas un Kuldīgas komturi, Jervas un Cēsu fogti paziņoja, ka ir atcēluši Rīgas pilsētai ikgada maksājumu 100 mārku apmērā par labu ordenim. ²¹ 1397.g. 12. jūlijā Dancigā Cēsu fogts Franks Spete un bez viņa kā ordeņa pārstāvji vēl arī mestrs, Rēveles un Vilandes komturi piedalījās šķīrējtiesā Rīgas arhibīskapa un viņa vasaļu strīda par Kokneses, Bērzones un Ērgļu pilīm lietā. ²² Domājams, vissvarīgākais tiesiskais akts, kurā piedalījās Cēsu fogts, bija 1418.g. 15. marta lēmums, ka Livonijas ordenis pievienojas Vācu ordeņa noslēgtajam pamieram ar Lietuvas lielkņazu Vitautu. Lēmēji bija Livonijas ordeņa mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas, landmaršals, Cēsu fogts Engelberts no Leistenas, saukts Krebis (Crebis, acīmredzot, identisks ar Krevetu), un Aizkraukles komturs. ²³

Sākoties regulārām landtāgu sapulcēm, tajās piedalījās Cēsu fogts kopā ar citiem delegātiem no ordeņa pavēlnieku vidus. Tā 1425.g. 25. oktobrī Cēsu fogts Johans no Trehtas, kā arī mestrs, Vilandes, Rēveles un Alūksnes komturi, Jervas, Karksi un Vēzenbergas fogti kā ordeņa pārstāvji piedalījušies Valkā sasauktajā landtāgā. ²⁴

Netieša liecība par Cēsu fogta dalību iedzīvotāju civillietās ir mestra Zigfrīda Landera no Špānheimas 1419.g. 21. februāra lūgums virsmestram sameklēt bijušo Cēsu fogtu Engelbertu Krevetu, kurš devies prom no zemes. Viņš lielgabalnieka (buchsenschutze) Hermaņa Heringera mantiniekam no viņa muižas atņēmis labību, lopus, medu, dreļļus un ļaudis (drellen und lude), kā arī palicis parādā 200 markas Engelbrehtam Tīzenhauzenam. ²⁵ Ja vien fogta rīcība nebija absolūti patvaļīga, tā liecina, ka fogtam bija tiesības par parādiem ieturēt daļu no parādnieka atstātā mantojuma, kā arī aizņemties naudu ordeņa vajadzībām.