Ziņas par Cēsu pils funkcijām un apbūves vēsturi ir izkliedētas daudzos un dažādos vēstures avotos. Neviens no šiem avotiem, izņemot 1582., 1590. un 1688.g. revīziju materiālus, nav tapis ar tiešu nolūku atspoguļot, iespaidot vai vērtēt kādu Cēsu pils vēstures notikumu. Ziņas par Cēsu pili avotos lielākoties ir netieša rakstura. Vēstošo avotu autori nav bijuši aculiecinieki notikumiem, kas saistīti ar Cēsu pili –tas mazina to vēsturisko vērtību. Ar pili saistītie notikumi dokumentārajos avotos tomēr skatīti visnotaļ plašā reģionālā un Eiropas zemju vēstures kontekstā, kas atvieglina pils nozīmes noteikšanu. Tā kā darbam izmantoto avotu un literatūras klāsts bijis plašs, šeit apskatīšu tikai nozīmīgākos avotus un literatūras vienības, uzsvaru liekot uz avotu izcelsmi un rašanās laiku, un īpaši nepakavējoties pie avotiem, kuru izcelsme paskaidrota pētījuma tekstā.

Avotu meklējumi tika veikti Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Tallinas pilsētas arhīvā un Zviedrijas Valsts arhīvā, tomēr praktiski nav izdevies atrast avotus, kurus jau nebūtu izmantojuši agrākie pētnieki. Nepublicētie avoti uzieti nelielā skaitā un ar pils apbūves vēsturi nav tieši saistīti. Nākotnē nav izslēdzama svarīgas informācijas atrašana arhīvu dokumentos vai dokumentu kompleksos, kuru saturu neatspoguļo to nosaukumi un anotācijas pašreizējās meklēšanas sistēmās.

Publicētie avoti

1. Vēstošie avoti

Senākās rakstītās ziņas par vendiem, Cēsu pils celšanu un pirmajām cīņām ar igauņiem un krieviem pie tās sniedz Indriķa hronika, kas sarakstīta Rīgā 1225. – 1227.g. – visticamāk, Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā. ¹ Tās autors kā laikabiedrs bijis labi informēts par notikumiem Cēsu apvidū: viņš darbojies kā priesteris Gaujas lībiešu zemē Idumejā; šķiet, labi pārzinājis igauņu un lībiešu valodu, tādēļ pastāv iespējamība, ka viņš pratis arī vendu valodu un ir ar tiem kontaktējies.

Vecākā Livonijas atskaņu hronika vēsta par notikumiem Livonijā līdz 1290.g. No 1279.g. hronikas autors – visticamāk, Livonijas ordeņa brālis – pats piedalījies aprakstītajos notikumos. ² Tā kā autors nav bijis aculiecinieks Cēsu pils dibināšanai, viņa sarakstītajā hronikā nav minēts pils dibināšanas laiks, vienīgi kā dibinātājs minēts Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno. Hronikā atkārtoti uzsvērts, ka pils dibināta par labu letiem un sniegtas ziņas par lietuviešu karagājieniem uz Cēsīm 13.gs., kādas nav atrodamas citos avotos.

Cēsu pils administratīvo funkciju maiņas noteikšanai ļoti svarīga ir t.s. Jaunākā virsmestru hronika, jo tajā minēts, ka Cēsu pils ”tagad” ir mestra galvenā pils. Diemžēl Jaunāko virsmestru hroniku precīzi datēt nav iespējams. Oriģināls nav saglabājies. Viens no tās senākajiem papildinātajiem norakstiem tapis ap 1492.g. Vācu ordeņa Utrehtas balejā ap 1492.g., bet ziņas par Cēsu pili ir atrodamas nevis tajā, bet t.s. Skoklosteras pils rokrakstā, kuru hronikas izdevējs T. Hiršs ir atzinis par senāku nekā Utrehtas kodeksu, tomēr nav mēģinājis to precīzi datēt. ³

Ziņas par rīdzinieku uzbrukumu Cēsīm Rīgas pilsētas un ordeņa kara laikā, Rīgas domkunga izbēgšanu no ieslodzījuma Cēsīs savā hronikā, kas 19.gs. saukta ”Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām”, sniedzis Hermanis Helevegs, kurš bijis Rīgas rātes sekretārs 1454.-1481.g., no 1479.g. – rātskungs, miris 1489.g., ⁴ tātad bijis Rīgas pilsētas un ordeņa kara laikabiedrs.

Līdz šim pētījumos nav izmantotas ziņas par Cēsu pils trīs torņu un basteju celšanu mestra Voltera no Pletenbergas vadīšanas laikā, kas sniegtas Bartolomeja Grēfentāla hronikā. Viņš bija vai nu Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma sekretāra Marka Grēfentāla tuvs radinieks, vai arī pats sekretārs, jo ir izmantojis tādus dokumentus, kas pieejami vienīgi arhibīskapa arhīvā. ⁵ Hronikas notikumi beidzas ar Livonijas kara sākšanos, bet hronika sākta rakstīt aptuveni 16.gs. vidū, tātad ir ievērojami vecāka nekā B. Rusova hronika, no kuras līdzšinējie pētnieki ieguvuši ziņas par trīs lielu torņu celšanu Cēsīs Pletenberga laikā.

Plašu informāciju par notikumiem, kas saistīti ar Cēsu pili 14.-16.gs., savā hronikā sniedzis Johans Renners. Viņš sākotnēji strādāja par Brēmenes domkapitula sekretāru, tad bija notārs Emdenes pilsētā, bet 1556. – 1560.g. viņš uzturējies Livonijā: līdz 1558.g. bija Jervas fogta sekretārs Paides pilī, tad strādāja Pērnavas komtura kancelejā. Savu hroniku viņš, domājams, sācis rakstīt ap 1558.g. Tajā aprakstītie notikumi sākas ar vissenākajiem laikiem un noslēdzas ar 1582.g. Šis fundamentālais darbs ir iespiests tikai 19.gs. pēdējā ceturksnī. ⁶ Autors ir izmantojis ļoti plašu avotu klāstu: ordeņa hronikas, dokumentus, publicētos avotus, atmiņas. Sevišķi vērtīgas ir J. Rennera sniegtās ziņas par Livonijas karu, kura notikumu aculiecinieks un dalībnieks ir bijis viņš pats. Izsmeļošas un citos avotos neatrodamas ir ziņas par Cēsu pils ļaužu aktivitātēm Livonijas kara laikā, Ivana IV karaspēka uzbrukumu Cēsīm 1577.g., no senākiem notikumiem – par Cēsu fogta dalību cīņā pret igauņu dumpiniekiem 14.gs..

Iepriekšējie pētnieki savos darbos nav izmantojuši Laurentija Millera aprakstu ”Septentrionalische Historien” (Ziemeļu stāsti), kurā vēstīts par krievu – poļu kara notikumiem 1577.-1582.g. Autors bija tiesību doktors, ap 1580.g. ieradies Polijā, kalpojis Polijas karalim kā diplomāts un bijis arī Kurzemes – Zemgales hercoga Gotharda Ketlera padomnieks. ⁷ Viņa darbs ir vērtīgs kā viena no senākajām laikabiedru liecībām par krievu uzbrukumu Cēsīm 1577. un 1578.g. ”Ziemeļu stāstos” pirmoreiz ir minētas īstenībai neatbilstošās ziņas par to, ka pirmais Livonijas bīskaps ir atjaunojis Cēsu pili.

Plašs kauju pie Cēsīm 1577.-1578.g. apraksts sniegts Baltazara Rusova Livinijas hronikā. Viņš bija Rēveles namnieka dēls, studēja teoloģiju Vācijā, un no 1563.g. līdz 1600.g. bija luterāņu mācītājs Rēvelē. B. Rusova hronika pirmoreiz publicēta 1578.g., bet ar papildinājumiem – 1584.g. ⁸ Hronikas pirmajā izdevumā ziņa par to, ka maskavieši ieņēmuši Cēsis, aizņēmusi tikai vienu teikumu. Paplašinātajā izdevumā informācija ir ievērojami plašāka, tomēr nav sniegtas nekādas norādes par tās avotiem.

Visemocionālākais Cēsu ieņemšanas un kolektīvās pašnāvības apraksts sniegts Solomona Heninga hronikā. Autors savā darbā dēmonizē maskaviešus, sakāpināti glorificē pilī patvērušos pašnāvību un maskaviešu nomocītos kā upuri Dievam. Solomons Henings Livonijā bija ienācējs no Vācijas, studējis teoloģiju, 1553.g. iestājies Livonijas ordeņa dienestā, bet 1554.g kļuva par Gotharda Ketlera sekretāru. Kad Ketlers kļuva par Kurzemes – Zemgales hercogu, viņš iecēla S. Heningu par savu padomnieku. Henings 1589.g. mira lielajā Vānes muižā, ko viņam bija piešķīris Ketlers. S. Heninga ”Vidzemes un Kurzemes hronika” tika izdota 1590.g. Rostokā, un tajā aprakstīti notikumi, sākot ar 1554.g. ⁹ Arī S. Heninga informācijas avoti par maskaviešu uzbrukuma Cēsīm detaļām nav zināmi.

Tā kā par poļu – zviedru kara laiku Latvijā nav pieejami dokumentārie avoti, šī laika notikumu noteikšanā nozīmīgi ir laikabiedru vēstošie avoti. Izsmeļošākā no tām ir Franca Nīenstetes hronika. Autors bija no Vācijas ieceļojis tirgotājs, kurš kopš 1571.g. bija Rīgas namnieks, kopš 1583.g. – rātskungs, bet kopš 1585.g. – birģermeistars. Savu hroniku viņš rakstījis laikā no 1604. līdz 1609.g. ¹⁰ Tajā aprakstīti poļu – zviedru kara notikumi 1600 – 1609.g., tostarp zviedru uzbrukums Cēsīm, tomēr darba vērtību mazina apstāklis, ka viņš nav bijis notikumu dalībnieks vai aculiecinieks.

Johana Bodekera Rīgas un Vidzemes hronikas par laiku no 1593. līdz 1638.g. autors, iespējams, bija Rīgas rātskungs Johans Bodekers (1597 – 1627), kaut gan vairāki pētnieki to ir apšaubījuši, jo hronikā aprakstītie notikumi iziet ārpus J. Bodekera dzīves ietvariem. ¹¹ Hronikā sniegtas ziņas par poļu – zviedru kara notikumiem, kas hronoloģiski neietilpst F. Nīensteta hronikā. To vidū var izcelt ziņu par pulvera pagraba uzspridzināšanu Cēsu pilī 1604.g., tomēr jāatzīst, ka līdz autoram Rīgā informācija par notikumiem Cēsīs varēja nonākt sagrozītā veidā.

Trešā nozīmīgākā hronika, kuros aplūkoti ar Cēsu pili saistīti notikumi zviedru – poļu karā, ir ar 1622.g. 4. februāri datētā Tomasa Hiarna hronika. Viņš bija dzimis Zviedrijā un strādāja par Vidzemes bruņniecības sekretāru Sāmsalā. Viņa darbu ”Igaunijas, Vidzemes un Latvijas hronika” plaši izmantojuši vēlākie Livonijas vēstures pētnieki – Kristians Kelhs un Johans Gotlībs Arndts. ¹²

Laikabiedru un aculiecinieku liecības par Cēsu Jaunās pils uzbūvēšanu pirms 1777.g. ir sniegtas Augusta Vilhelma Hupela un Gustava Bergmaņa darbos, kas šinī aspektā iegūst avota nozīmi. A. V. Hupels studējis dabaszinātnes, matemātiku un teoloģiju Jēnā, 1757.g ieradās Rīgā, strādāja par mājskolotāju, no 1760. līdz 1804.g. bija mācītājs Igaunijā, bet pēc tam pievērsās zinātniskajai darbībai. Cēsu apraksts sniegts darbā ”Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju” (Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland), kas 3 sējumos izdots 1774. – 1777.g. Tajā ir ievietotas ziņas par teritorijas fizisko ģeogrāfiju, muižu apraksti, ekonomikas raksturojums, statistiskie dati par iedzīvotājiem un sociālajām grupām, ko ievācis pats autors. ¹³ V. A. Hupela darbā sniegtas ziņas par Jaunās pils būvēšanu pirms 1774.g., ko apstiprina arī cits aculiecinieks – Āraišu mācītājs Gustavs Bergmanis savā Livonijas vēstures grāmatā, kas izdota 1776.g.

2. Dokumentārie avoti

Lielākā daļa darbā izmantoto Livonijas laika dokumentāro avotu ir publicēti apjomīgākajā viduslaiku dokumentāro avotu sērijā ”Liv-, Ehst- und Kurlaendisches Urkundenbuch” (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes seno dokumentu grāmata), ko izdevuši vadošie 19.gs. – 20.gs. sāk. vācbaltiešu vēstures speciālisti. Sēriju sāka izdot Frīdrihs Georgs Bunge 1853.g. Viņš līdz 1873.g. izdeva sešus sējumus, tad darbu turpināja Hermanis Hildebrands (1881. – 1889.g. izdeva 7. – 9. sējumu), pēc viņa nāves – Filips Švarcs (1896. – 1905.g. izdeva 10. un 11. sējumu). Augusts Bulmerinks 1910.g. izdeva 12. sējumu, Leonīds Arbuzovs 1900. un 1914.g. izdeva otrās sērijas divus sējumus un sagatavoja arī trešo, kas pēc viņa nāves tomēr netika izdots. Sērijā publicētie dokumenti aptver laiku no 1093. līdz 1510.g. ¹⁴ Dokumentu teksti lielākoties publicēti oriģinālvalodā (latīņu, viduslejasvācu) un iegūti vairāku valstu arhīvos. Sērijas sējumi apgādāti ar vietu, personu un priekšmetu rādītājiem, kas sniedz iespēju ātri atrast avotus, kuros ir ziņas par konkrēto jautājumu. Diemžēl dažos rādītāja datos konstatētas kļūdas. Avotu izdevumā atrodams plašs dokumentu spektrs: Livonijas ordeņa mestru sarakste ar Vācu ordeņa virsmestru un citu valstu valdniekiem, pilī slēgtu juridisku darījumu dokumenti, Vācu ordeņa vizitatoru veiktā Cēsu piils revīzija 1451.g., u.c., no kuriem var iegūt daudzveidīgu informāciju par pils politisko un administratīvo lomu, bet kas satur niecīgu un netiešu informāciju par pils ēkām un telpām.

Līdz šim pētījumos neizmantotas ziņas par Cēsu pils amatpersonām, priekšpils ēkām un telpām sniegtas saimnieciska rakstura dokumentos, kuru oriģinālteksti publicēti Vidzemes muižu 1207. – 1500.g. dokumentu krājuma ”Livlaendische Gueterurkunden” (Vidzemes muižu dokumenti) 1. sējumā, ko 1908.g. izdevuši Vidzemes bruņniecības sekretārs Hermanis Bruinings un Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors Nikolajs Bušs, kā arī krājuma 2. sējumā, ko H. Bruinings 1923.g izdeva viens pats, un kur publicēti 1501. – 1546.g. dokumentu teksti. ¹⁵

Viduslaiku Livonijas kārtu sanāksmju lēmumi un ar tiem saistītie dokumenti ir publicēti izdevumā ”Akten und Rezesse der livlaendischen Staendetage” (Livonijas kārtu sapulču akti un recesi). To gatavoja Kurzemes zemes arhīva direktors Oskars Štafenhāgens un Leonīds Arbuzovs seniors. L. Arbuzovs apstrādāja un izdeva mestra Voltera no Pletenbergas laika (1494 – 1535) recesus sešās burtnīcās laikā no 1908. līdz 1910.g. O. Štafenhāgens 1907.g. publicēja vienu burtnīcu, tad no darba atteicās. Pēc tam izdevuma sagatavošanu turpināja Augusts Bulmerinks, bet 1911.g. šo darbu pārņēma L. Arbuzovs juniors. Laikā no 1923. līdz 1933.g. viņš publicēja vēl sešas burtnīcas, nobeidzot sējumu ar 1459.g. dokumentiem. II. sējuma sagatavošanu uzsāka Alberts Bauers, bet 1934. un 1938.g. paspēja izdot tikai divas burtnīcas. ¹⁶ Cēsu pils vēsturei svarīgi dokumenti ir šajā sērijā publicētie diplomātisko sarunu apraksti, kurās minētas atsevišķas pils telpas, kā arī ziņas par Cēsīs notikušo ordeņa pavēlnieku sapulču jeb kapitulu regularitāti, citām Livonijas kārtu un grupu sapulcēm, kā arī sūtņu uzņemšanu pilī.

Cēsu pils vēsturei Livonijas ordeņa pēdējos pastāvēšanas gados un Livonijas kara laikā vissvarīgākā avotu edīcija ir Karla Širrena publicētā sērija ”Avoti par Livonijas pastāvības bojā ejas vēsturi” (Quellen zur Geschichte des Untergangs livlaendischen Selbstaendigkeit). 1861.g. Rēvelē iznāca sērijas pirmais sējums, bet līdz 1881.g iznāca vēl septiņi sējumi, kuros tika nopublicēti Zviedrijas arhīvos uzietie dokumentu teksti par laiku no 1557. līdz 1561.g. ¹⁷ Vairums šo dokumentu nāca no bijušā Livonijas ordeņa arhīva, kas 1621.g. bija aizvests uz Zviedriju. 1883. – 1885.g. K. Širrens trijos sējumos nopublicēja Dānijas arhīvos uzieto dokumentu tekstus. ¹⁸ Širrena publicētie dokumenti sniedz ziņas par Cēsīm kā Livonijas ordeņa mestra komandpunktu kara sākumā, kara algotņu apmešanās un bāzes vietu, sūtniecībām, kaujām, pils amatpersonām, ēkām un telpām, pils cietumiem un ieslodzītajiem.

Vēsturnieks Frīdrihs Gustavs Bīnemans 1865. – 1876.g. piecos sējumos publicēja Livonijas kara laika avotus no Rēveles un Rīgas pilsētu arhīviem. Šo izdevumu sauc ”Briefe und Urkunden zur Geschichte Livlands in den Jahren 1558 – 1562” (Vēstules un dokumenti par Livonijas vēsturi no 1558. līdz 1562.g.) ¹⁹ Oriģinālvalodā publicētie dokumenti satur ziņas par sūtņu uzņemšanu Cēsīs, algotņu apgādes grūtībām Cēsu pils nometnē, poļu armijas nodaļu nomitināšanu.

Detalizēti un bezpartejiski cara Ivana IV karagājiena apraksti sniegti Maskavijas cara rīkojumu krājumos, kas aptver laiku no 1471. līdz 1682.g., un tiek apzīmēti ar nosaukumu ”Разрядные книги” (Rīkojumu grāmatas). Tā kā tajās pārsvarā sniegtas ar karadarbību saistītās ziņas: karaspēka nodaļu lielums, virzība, komandieri un sastāvs, munīcijas daudzums, kaujas darbība, atbilstošāks būtu nosaukuma tulkojums ”Karaspēka izvietojuma grāmatas”. Pēc drukātām publikācijām šis avots ir publicēts elektroniskajā tīmeklī.

Ziņas par poļu Livonijas administratīvo iedalījumu, pārveidojumiem un Cēsu vietu tajos 16.gs. pēdējās divās desmitgadēs atrodamas Lietuvas – Polijas seima dekrētos, kas ievietoti vēsturnieka Matīsa Dogjeļa Viļņā 1759.g. izdotajā Polijas un Lietuvas lielkņazistes dokumentu krājumu. ²⁰ Dokumenti, kas netieši sniedz ziņas par Cēsu prezidentūras pārvaldes un tiesas iestāžu darbību poļu laikos, publicēti Frīdriha Georga Bunges un Roberta fon Tolla izdevuma ”Igaunijas un Kurzemes muižu arhīvi” (Ehst- und Livlaendische Brieflade) pirmajos divos sējumos, kas iznāca 1856. un 1857.g. ²¹ 1. sējumā ievietotie dokumenti aptver laiku no 1561. līdz 1650.g., bet 2. sējumā ievietotie dokumenti datēti ar laiku no 1651. līdz 1697.g.

Cēsu pils plānojuma un telpu izvietojuma rekonstrukcijai nepieciešamo informāciju sniedz 1582. un 1590.g. Polijas karaļa norīkotu revizoru sastādītie Cēsu pils revīziju protokoli, kuros sniegti pils ēku un telpu, ieroču un munīcijas krājumu apraksti, kā arī ziņas par pils pārvaldi un tai pakļautajiem zemniekiem. Šo dokumentu oriģināli atrodas Lietuvas metrikā, kas glabājas Maskavā, Seno aktu arhīvā. 20.gs. 60.-to gadu sākumā dokumentu foto kopijas ieguva vēsturnieks Aleksandrs Jansons, bet latviešu valodā tos pārtulkoja vēsturnieks Jānis Tālivaldis Zemzaris. ²² Pētnieki šos dokumentus ļoti bieži izmantojuši, taču reizēm kļūdaini identificējuši pils ēkas un telpas. Revīziju protokolu oriģinālteksts un J. T. Zemzara tulkojums publicēti krājuma ”Latvijas viduslaiku pilis” VII sējumā, kas izdots 2011. gadā.

 Nepublicētie avoti

Poļu laiku revīziju protokoliem satura ziņā līdzinās 1688.g. 23. un 24. augusta Cēsu pils inventārijs, ko sastādīja zviedru Vidzemes vecākais landrāts, ģenerālmajors Gustavs fon Mengdens. Inventārijā aprakstītās pils ēkas un telpas liecina par pils nolaistību un apzinātiem postījumiem, ko veikuši pilī nomitinātie zviedru kavalēristi. Šī dokumenta oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, 7348. fondā ”Vidzemes muižu arklu revīziju saraksti”. 1688.g. inventāriju jau 19.gs. beigās izmantojis Livonijas piļu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs un daudzi pētnieki pēc viņa.

Izskatot Latvijas Valsts vēstures arhīva 6999. fondu (Piļu un muižu dokumenti), tika atrasti divās šī fonda lietās apkopoti Cēsu pilsmuižas dokumenti, kas datēti ar laiku no 1652. līdz 1757.g. Tajos nebija tiešu vai netiešu ziņu par pils ēkām un būvdarbiem, tomēr daži dokumenti sniedz informāciju par Cēsu pilsmuižas nomniekiem, muižas pārvaldes struktūru un tai pakļautajiem zemniekiem, kā arī postījumiem pilij, ko 17.gs. 80.-tajos gados veikuši zviedru karavīri.

Lavijas Valsts vēstures arhīvā esošais zviedru gubernatora kancelejas arhīvs (7349. fonds) neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Fonda lietās informāciju par Cēsu pili neizdevās atrast, arī četrās apjomīgās lietās par zviedru Vidzemes cietokšņiem 1663. – 1708.g. Tomēr Cēsu nepieminēšana starp Vidzemes cietokšņiem ir svarīga netieša liecība par Cēsu fortifikācijas nozīmes izzušanu 17.gs. 2. pusē. Dažās zviedru gubernatora kancelejas arhīva lietās atrodami dokumenti par jau minētās, Cēsīs novietotās zviedru kavalēristu nodaļas patvaļīgām rīcībām pret Cēsu iedzīvotājiem, kas liecina par disciplīnas vai apgādes problēmām.

 Vizuālie avoti

Senākie zināmie Cēsu pils un pilsētas plāni glabājas Kara arhīvā Stokholmā Pilsētu un cietokšņu plānu kolekcijā. Tie ir 17.gs. pēdējos trijos gadu desmitos izgatavoti trīs Cēsu pils plāni, no kuriem vienam ir zināms autors – mērnieks Johans Palmstruks. J. Palmstruka zīmētais plāns datēts ar 17.gs. deviņdesmitajiem gadiem. ²³

Cēsu pils un pilsētas nocietinājumi attēloti 1693.g. Rīgas mērnieka Johana Abrahama Ulriha zīmētajā plānā. Pils pamatu novietojuma plāns gan atšķiras no dabā redzamā, turklāt priekšpilī iezīmēts absolūti neiederīgs barokālais košumdārzs, kas rada aizdomas, ka plāns varētu būt tapis kā projekta skice.

Vērtīgas pils apbūves vēstures liecības fiksētas Johana Kristofa Broces 18.gs. septiņdesmitajos gados zīmētajos Cēsu pilsdrupu attēlos, kuros redzamas daudzas, vēlāk zudušas ēku detaļas. Citi 18. – 19.gs. pilsdrupu un apkārtnes plāni un attēli būtisku informāciju par Cēsu pili tās izmantošanas laikā nesniedz, tomēr tos iespējams izmantot, pētot Cēsu pilsdrupu izmantošanas un labiekārtošanas vēsturi.

 Literatūra

Par literatūru ar avota iezīmēm iespējams atzīt vācbaltiešu izcelsmes Livonijas perioda pētnieka, Leonīda Arbuzova sen. sastādītie Livonijas ordeņa brāļu un garīdznieku saraksti, kas turpinājumos publicēti Kurzemes mākslas un literatūras biedrības izdotajās Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas gadagrāmatās (Arbusow L. Die im Deutschen Orden in Livland vertretenen Geschlechter // Jahrbuch fuer Genealogie, Heraldik und Sphragistik. 1899. – Mitau, 1901; Arbusow L. Nachtrag zu den im Deutschen Orden in Livland vertretenen Geschlechtern // Jahrbuch fuer Genealogie, Heraldik und Sphragistik. 1907. und 1908. – Mitau, 1910; Arbusow L. Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis ins 16. Jahrhundert // Jahrbuech fuer Genalogie, Heraldik und Sphragistik fuer 1902 – Mitau, 1904). Sastādot sarakstus, autors izmantojis publicētus un nepublicētus avotus, uz kuriem sniegtas atsauces. L. Arbuzova darbs sniedz apkopotas un ticamas tiešās ziņas par Cēsu pils amatpersonām, bet netiešās ziņas – par pils funkcijām Livonijas ordeņa laikos.

Līdzīga rakstura izdevums, kas attiecas uz poļu vadīšanas laikiem (1562.-1621.g.), ir Polijas zinātņu akadēmijas Vēstures institūta darbinieku Kšistofa Mikuļska un Andžeja Rahubas izdevums ”Urzednicy inflanccy XVI – XVIII wieku” (Inflantijas iestādes 16. – 18.gs.)”, kas publicēts 1994.g. Tajā sniegti Cēsu prezidentūras, vēlāk vojevodistes, amatpersonu saraksti, norādot to minēšanas dokumentos laiku un iemeslu. Saraksti sastādīti, izmantojot pārsvarā nepublicētus avotus no Polijas arhīviem un Lietuvas metrikas Maskavā. Šis izdevums latviešu pētnieku darbos agrāk nav izmantots.

Nozīmīgākais avotu komplekss par Cēsu pili zviedru laikos ir pils valdītāja, Zviedrijas valsts kanclera Aksela Uksenšernas izstrādātā ekonomiskā dokumentācija, kas attiecas arī uz viņa Vidzemes muižām. Tides pils arhīvā Zviedrijā glabājās Vidzemes muižu saimniecības grāmatas par laiku no 1624. līdz 1654.g. un no 1661. līdz 1679.g. Datus no tām par laiku no 1624. līdz 1654.g. krājumā ”Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas” 1935.g. publicējis vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. Vēlākus un papildinātus datus kopā ar pārskatiem par tālaika Vidzemes politisko un saimniecisko situāciju E. Dunsdorfs publicējis 1981.g. Stokholmā izdotajā krājumā angļu valodā ”The livonian estates of Axel Oxenstierna”. Cēsu pils vēsturei svarīgas ir Uksenšernu dokumentos minētās ziņas par iztērētiem līdzekļiem remontdarbu veikšanai un amatpersonu algošanai Cēsu pilī. Diemžēl ne vienmēr šīs ziņas droši var attiecināt uz Cēsu pili, jo pārsvarā rēķini sastādīti kopīgi par visiem Uksenšernu Vidzemes valdījumiem – tā saukto ”bīskapiju”.

Līdz šim plašākā un izsmaļošākā Cēsu pils vēstures pētījuma, kas veikts 1981. gadā, autors ir vēsturnieks Roberts Malvess. Pētījums publicēts jau pēc autora nāves, 1995. gadā, Cēsu muzeja izdotajā krājumā ”Cēsu novada kultūrvēsture”. Vislielākā vērtība šajā darbā ir autora sniegtajam pilsdrupu situācijas aprakstam un uzmērījumiem, kā arī līdz 1981.g. veikto arheoloģisko izrakumu pārskatam un atsegto būvdetaļu aprakstam. R. Malvesa sniegto esošās situācijas salīdzinājumu ar 16. un 17.gs. Cēsu pils revīziju materiāliem jāuztver uzmanīgi, jo R. Malvess ir atkārtojis jau K. fon Lēvisa of Menāra pieļautās kļūdas atsevišķu telpu identificēšanā, kā arī pieļāvis vairākas kļūdas, noturot priekšpils ēku un to telpu aprakstus par konventa ēkas aprakstiem. Tā kā R. Malvess nebija arhitektūras vēsturnieks ar arhitekta izglītību, daudzas būvdetaļas un konstruktīvās parādības viņš netika ievērojis.

Skatījums uz Cēsu pils būvvēsturi no profesionāla arhitektūras vēsturnieka skatupunkta tiek izvērsts Ilmāra Dirveika kopš 2002.g. veiktajās Cēsu pils arhitektoniski – mākslinieciskajās inventarizācijās un izpētēs. Pamatojoties uz personiskiem novērojumiem, izrakumos atrasto būvdetaļu analīzi un analoģiju meklēšanu citās viduslaiku ēkās, I. Dirveiks ir mēģinājis datēt un teorētiski rekonstruēt vairākas pils sastāvdaļas – R korpusu, t.s. Mestra istabu, D torni, Jauno pili. Arhitektoniski – mākslinieciskā izpēte visam Cēsu pils kompleksam pilnībā vēl nav veikta, tāpat kā arheoloģiskā izpēte, kuras dati ir nepieciešami kvalitatīvas arhitektoniskās izpētes veikšanai, tādēļ I. Dirveika secinājumus pagaidām nevar uzskatīt par galīgiem.

Salīdzinājumam ar Livonijas pilīm izmantoti piļu apraksti igauņu mākslas vēsturnieka Armina Tūlses 1942.g. izdotajā darbā ”Die Burgen in Ehstland und Lettland” (Pilis Igaunijā un Latvijā). Iespēju salīdzināt Cēsu pils būvveidu un būvdetaļas ar Vācu ordeņa pilīm Prūsijā sniedz poļu arhitektūras vēsturnieka Tomaša Torbuša un Vācu ordeņa vēsturnieka Marjana Tumlera darbi. 1998.g. izdotajā T. Torbuša pētījumā ”Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen” (Konventa pilis Vācu ordeņa zemē Prūsijā) ir sniegta Prūsijas konventa piļu hronoloģiskā tipoloģizācija, pamatojoties uz to plānojumu, būvveidu, būvmateriāliem un būvdetaļām. 1954.g. izdotajā M. Tumlera darbā ”Der Deutsche Orden” (Vācu ordenis) ir sniegts virsmestra rezidences – Marienburgas iekārtojuma apraksts. Jāatzīmē, ka M. Tumlera darbā konteksta un sakarību noskaidrošanai izmantojams arī Vācu ordeņa vēstures izklāsts. Šādā nolūkā, kā arī atsevišķu Vācu ordeņa vēstures sociālu, politisku un militāru parādību satura noskaidrošanai izmantoti ievērojamo Vācu un Livonijas ordeņa vēstures speciālistu Leonīda Arbuzova sen., Klausa Milicera, Norberta Angermana un Ilgvara Misāna pētījumi. Pēdējais no minētajiem ir arī vienīgais pētnieks, kurš līdz šim mēģinājis sniegt Cēsu pils un pilsētas nozīmes novērtējumu Livonijas ordeņa valsts struktūrā un Baltijas jūras tirdzniecībā rakstā ”Cēsis Vācu ordeņa un Hanzas vēsturē”.

Lai iegūtu maksimāli pilnīgu Cēsu pils vēstures ainu, nav iespējams ignorēt arī pils plašās un ilgstošās arheoloģiskās izpētes datus. To kopsavilkums par periodu līdz 2006.g. sniegts Cēsu arheoloģisko ekspedīciju ilggadīgās vadītājas Zigrīdas Apalas rakstā ”Cēsu pils arheoloģiskās izpētes (1974 – 2006) rezultāti”, bet Cēsu senākā – vendu pilskalna izrakumu rezultāti sniegti arheologa Jāņa Apala rakstā ”Cēsis un vendi”, kas publicēti 2007.g. izdotajā rakstu krājumā ”Quo vadis, Cēsis?”. Izrakumu materiālu detalizēta analīze un salīdzināšana ar rakstīto avotu ziņām neietilpst šī pētījuma ietvaros arheoloģisko materiālu skaita un daudzveidības, kā arī šī darba autora nepietiekamo zināšanu arheoloģijā dēļ. Cēsu pils teritorijas pilnīga arheoloģiskā izpēte un iegūto materiālu analīze ir arheologu uzdevums, kas noteikti vēl prasīs gan ievērojamus cilvēkresursus, gan laika un materiālos resursus.