Cēsu pils kā krustnešu cietokšņa pirmsākumi ir saistīti ar vendu pili Riekstu kalnā. Vendi, visticamāk, bijusi Kurzemes lībiešu grupa, kas sākotnēji dzīvojusi Ventas lejtecē, bet 10.gs., kuršu spiediena ietekmē, sāka pārcelties uz Vidzemi. Izrakumos Riekstu kalnā un kapulaukā pie Cēsu dzelzceļa stacijas atrastajām sieviešu rotām piemīt īpatnības, kas raksturīgas Ziemeļkurzemes lībiešu sieviešu rotām. ¹

Senākais rakstītais avots, kas sniedz salīdzinoši detalizētu informāciju par Cēsu pils tapšanu, ir Indriķa hronika. “Priesteris Daniels kristīja Lielvārdes, Sidgundas, Remines, Aizkraukles un Turaidas lībiešus, Pēc sprediķošanas un kristīšanas Turaidā Daniels kristīja vendus, kuri tolaik bijuši “pazemīgi un trūcīgi”, kuršu padzīti no Ventas upes un pēc tam no Senā kalna pie Rīgas, dzīvoja Cēsīs kopā ar letiem un priecājās par priestera ierašanos. ² Vendu iekļaušana plašajā lībiešu kristīšanas misijā netieši liecina, ka arī viņi piederējuši pie somugru grupas.

1207.g. notika pirmā Līvzemes dalīšana starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, kuras rezultātā Gaujas kreisā krasta zemes no Siguldas līdz Cēsīm nonāca ordeņa pārvaldījumā. ³ Dalīšana sniedza tiesisku pamatojumu ordeņa bruņinieku nomitināšanai jauniegūtajā teritorijā un tiesības uz tiesas varu, kā arī uz teritorijas iedzīvotāju klaušām un nodevām. Vēlākās Indriķa hronikas ziņas liecina, ka zobenbrāļi sākotnēji apmetušies vendu pilī Riekstu kalnā.

18. – 19.gs. vēstures literatūrā bieži parādījās viedoklis, ka Cēsu Vecā pils atradusies Āraišos. Kā pamatojums tam tika minēts Āraišu nosaukums “Vecās Cēsis” (Alt Wenden) 17.gs. zviedru arklu revīzijās. Sakarā ar polemiku ar Āraišu mācītāju Peteru Bērentu, kurš uzskatīja, ka Cēsu Vecā pils bijusi Āraišu pils, pirmos nelielos pārbaudes izrakumus Riekstu kalnā 1884.g. veica Cēsu mācītājs Gustavs Fīrhufs. Viņš atrada mūra sienas paliekas un secināja, ka hronikā minētā Cēsu Vecā pils celta Riekstu kalnā, nevis Āraišos. ⁴

Plašāki izrakumi Riekstu kalnā tika veikti 1980.g. arheologa Jāņa Apala vadībā. Tika izpētīti 580 m2 no pilskalna platības, kur atsedza sešas celtņu vietas ar apkures ierīču paliekām, aku un nojauktas mūra sienas paliekas visapkārt pilskalna ziemeļu galam. Atradumi tika datēti ar laika posmu no 11./12.gs. līdz 16.gs. beigām. Sevišķi intensīvi pilskalns bijis apdzīvots 11./12.gs. – 13.gs. sākumā, ⁵ bet ticis izmantots arī 13.-14.gs. un varbūt pat vēlāk, uz ko varētu norādīt atrastie garie bronzas mēlīšveida piekariņi, dzelzs bruņu plāksne, arbaleta bultu gali, rombveida stikla rūšu fragmenti ar svina ietvariem, dzelzs atslēgas ar slēdzenēm, u.c. atradumi. ⁶ Ordeņa pils aizsardzībā Riekstu kalns nozīmi, domājams, zaudējis 16./17.gs. mijā, uz ko varētu norādīt 1591.g. kaltā astoņu ēru klipe, svina lode un holandiešu baltā māla pīpīšu fragmenti. ⁷

Pilskalnā atrastajām rotaslietām – važturiem un piekariņiem ir atrodamas paralēles ar Idumejas 13./14.gs. un Igaunijas 11.-15.gs. rotām, kas pieder somu cilšu kultūras lokam. ⁸ Tas vēlreiz apstiprina vendu somugrisko izcelsmi.

Senākais slānis Riekstu kalnā veidojies 11./12.gs. To veido koši melna mītņu zeme ar izteiktu deguma piemaisījumu, ⁹ kas varētu liecināt, ka pilskalna sākotnējo koka apbūvi nopostījis ugunsgrēks. 13.gs. sākumā ap pilskalnu tika uzbūvēta mūra aizsargsiena, kas izrakumu laukumā iezīmējās kā aptuveni 100 grādu leņķī novietotas trīs sienas ar kontrforsiem stūros. ¹⁰

Indriķa hronika vēsta, ka 1208.g. zobenbrāļi jau dzīvojuši Cēsīs. Šī gada vēlā rudenī letu vecākie Rūsiņš, Varidots, Tālibalds un, ordeņa brālis no Cēsīm, Bertolds pieprasīja gandarījumu no igauņiem par visām pārestībām: “Un tā kā ordeņa brāļi jau dzīvoja Cēsīs, viņi aizsūtīja Bertoldu kā pirmo no viņiem uz letu sarunām ar igauņiem.” ¹¹

Darbīgajam un uzņēmīgajam Bertoldam bija nozīmīga loma letu un igauņu savstarpējās cīņās, kuru rezultātā tika pakļauti gan leti, gan igauņi. V. A. Hupels 1782.g. viņu nosauca par lībiešu vecākā Kaupo dēlu. ¹² Visticamāk, zobenbrālis Bertolds sajaukts ar citu personu – arī Indriķa hronikā minēto Kaupo dēlu Bertoldu, tomēr, iespējams, ka šai kļūmei pamatā bija zobenbrāļa Bertolda ciešie kontakti ar letiem un viņu acīs iemantotā cieņa, kas sevišķi tiek uzsvērta Indriķa hronikā. Iespējams, Bertolds nācis no Zēstes – Kaseles apkārtnes, un pirms 1208.g. Rīgas tuvumā cēlis nocietinātas dzirnavas, kas nosauktas viņa vārdā. 1208. – 1217.g. viņš bija pils pārvaldnieks Cēsīs. Novgorodas Pirmajā hronikā, rakstot par 1218. gada notikumiem, jaunā Cēsu pils nosaukta viņa vārdā par Pertujevu, ¹³ kas akcentē Bertolda ievērojamo lomu Cēsu pils būvēšanā un uzturēšanā, kas bijusi labi zināma arī krieviem. Indriķa hronikā viņš vairākkārt nodēvēts par mestru, kas nozīmē konventa priekšnieku jeb provinciālmestru, kā dēvēti Zobenbrāļu ordeņa Siguldas, Aizkraukles un Cēsu konventu priekšnieki (magistri provinciales). Provinciālmestri tika iecelti arī Vilandē (1215 – 1224) un Rēvelē (kopš 1227.g.). ¹⁴

Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku konventa apmešanās vendu pilī Cēsīs izskaidrojama gan ar vendu draudzīgo noskaņojumu, gan vietas stratēģiski izdevīgo stāvokli, jo Cēsīs varēja kontrolēt gan Gaujas ūdensceļu, gan sauszemes ceļu uz krievu zemēm, kas šķērsoja Gauju pa braslu netālu no Cēsīm. Cīņas ar pagāniem sniedza iespēju attaisnot savu klātbūtni, lai aizsargātu vendus un letus. Tas uzsvērts Atskaņu hronikā, kur vēstīts, ka varonīgais Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno Cēsīs uzcēlis pili letu bērniem (buwete daz hus zu Winden / den letteschen kinden). ¹⁵ Šis pats mestrs iecēlis savu vēlāko slepkavu Vikbertu, kurš hronikā tiek dēvēts par suņa dzimumu no Zostas, Cēsu pilī letu bērniem par palīgu un uzticības personu (von Sosat einen hunt gebur / uf daz hus zu Winden / den letteschen kinden / zu helfe und zu troste). ¹⁶ Iespējams, Vikberts ticis iecelts par fogtu (advocatus), kura galvenais pienākums bija zemnieku tiesāšana un nodevu ievākšana.

Ar Cēsu pili un tās garnizonu saistās praktiski visas letu un krustnešu cīņas ar igauņiem, krieviem un lietuviešiem 13.gs. 1. pusē. Pēc 1208.g. rudens sarunu izgāšanās leti un krustneši kopīgi iebruka Igaunijā un nopostīja Otepē pili. ¹⁷ Savukārt pēc tam igauņi iebruka letu zemē un aplenca Beverīnas pili. Hronists raksta: ”Un viņi [aplenktie] naktī sūtīja uz Cēsīm pie Kristus bruņinieku mestra Venno, kas tobrīd tur uzturējās, un lūdza viņu atnākt ar savējiem, lai vajātu igauņus. Mestrs sasauca visus apkārtnes letus un ieradās Beverīnā, kad jau bija uzausis rīts, un dzinās pakaļ aizejošajiem ienaidniekiem, bet nākamajā naktī uznāca liels sals un zirgi sāka klibot, kādēļ vajātāji nespēja ienaidniekus panākt.” ¹⁸

1209. gadā nezināmu iemeslu dēļ izcēlās konflikts starp Cēsu ordeņbrāli Vikbertu un provinciālmestru Bertoldu. Vasarā Vikberts devās pie Idumejas priestera un sacīja, ka vēloties turpat sagaidīt bīskapa ierašanos un gribot tam visās lietās būt paklausīgs – acīmredzot vēlējās, lai bīskaps izšķir konfliktu. ”Bet ordeņa brāļi, Cēsu Bertolds ar dažiem citiem brāļiem un kalpiem vajāja brāli kā bēgli, saņēma viņu Idumejā ciet, atveda atpakaļ uz Cēsīm un ieslodzīja (in vincula proiecerunt).” Uzzinājis par bīskapa atgriešanos, Vikberts lūdza, lai viņu atbrīvo un atļauj atgriezties Rīgā, kas viņam tika atļauts. ¹⁹ Rīgā Vikberts nogalināja mestru Vinno un ordeņa priesteri Johannesu, par ko tika sodīts ar nāvi. ²⁰ Vikberta ieslēgšana važās var liecināt par viņa ieslodzīšanu koka ēkā, kādas bija vecajā pilī Riekstu kalnā. Vēlāk Indriķa hronikā tiek minēts cietums, kāds varēja atrasties jaunajā mūra pilī, un tur ieslodzītajiem važas nebija nepieciešamas.

1209./1210.g. ziemā, izbeidzoties ar ugauņiem noslēgtajam mieram, ”Bertolds, bruņinieku mestrs Cēsīs (magister milicie in Wenden) atsauca pie sevis Rūsiņu ar viņa letiem, kā arī citus letus no Autines, un ar saviem vendiem virzījās uz Ugauniju.” ²¹ Ap 1210.g. 13. jūliju ”arī Cēsu Bertolds tobrīd ieradās ar letiem no Ugaunijas”, kur bija nodarījis lielus zaudējumus pagāniem, un ar lielu karapulku devās palīgā rīdziniekiem cīņā pret kuršiem, kas bija aplenkuši Rīgu, taču, ienaidniekam atkāpjoties, ikviens atgriezās savā zemē. ²²

Pēc 1210.g. jūlija notika pirmais igauņu uzbrukums vendu un zobenbrāļu pilij Riekstu kalnā: ”Kad viņi [Rūdolfs no Jērihovas un Rīgas sūtņi pie Polockas kņaza] tuvojās Cēsīm, raugi, tad nāca igauņi ar lielu karaspēku un aplenca Cēsis. Rūdolfs ar savējiem paglābās savā pilī. Un igauņi trīs dienas cīnījās ar Bertoldu, viņa brāļiem un vendiem pie vecās pils (ad antiquum castrum), kurā brāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Daudzi igauņi krita, stopnieku ievainoti, tāpat ienaidnieki ar saviem šķēpiem nogalināja vairākus vendus. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, un no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, […] un arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem.” Uzzinājuši par lībiešu un letu karavīru lielo pulcēšanos, igauņi pārtrauca aplenkumu un atkāpās. ²³

Sevišķi intensīvas cīņas ar igauņiem un krieviem, kurās piedalījās Cēsu ordeņbrāļi un leti, noritēja 1211. – 1221.g. 1211.g. februārī Cēsu Bertolds un Rūsiņš ar visiem letiem sapulcējās pie Braslas, lai vajātu Metsepolē iebrukušos igauņus. Pirms 25. marta Cēsu Bertolds, Rūsiņš un leti piedalījās Vilandes pils aplenkšanā Sakalā. ²⁴ Pēc 1211.g. aprīļa Kaupo, Cēsu Bertolds un bīskapa kalpi izpostīja Sakalas novadu. ²⁵ Tā paša gada rudenī Cēsu Bertolds un leti kopā ar Kaupo un līviem, bīskapa brāli Teoderihu un krustnešiem sapulcējās Metsepolē un iebruka Sakalā. ²⁶ Ziemā Teoderihs ar kalpiem un Cēsu Bertolds savāca karaspēku un iebruka Tērbatas apkaimē. ²⁷

Zobenbrāļu sabiedrotais, letu vecākais Rūsiņš pārgāja pret krustnešiem sacēlušos letu un Gaujas lībiešu pusē. 1212.g. vasarā, krustnešiem aplencot Satezeles pili, Rūsiņš, noņēmis bruņucepuri, no pils augšas uzrunāja ”Cēsu mestru Bertoldu, savu draugu (drauguum), tas ir, biedru”, un pārliecās pār aizsargsienu; tad viņu nāvējoši ķēra stopa bulta.  ²⁸ Tas norāda uz Rūsiņa lielo uzticību Bertoldam kā savam draugam, arī atrodoties viņa ienaidnieku pusē.

1213.g. letu zemē iebruka lietuvieši, sasniedza Trikātu un sagūstīja novada vecāko Tālibaldu ar viņa dēlu Varibulu. Tālibalda dēls Ramēķis ar letiem un Cēsu Bertolds ar ordeņbrāļiem vajāja lietuviešus. ²⁹ Iespējams, iebrukuma iniciators bija Jersikas valdnieka Visvalža sievastēvs, lietuviešu kunigaitis Daugerūts, kurš šajā laikā ”devās ar daudzām dāvanām pie Novgorodas lielkņaza un noslēdza ar to miera līgumu. Atceļā viņu sagūstīja ordeņa brāļi, aizveda uz Cēsīm un ieslodzīja (ductus est in Wenden et proiectus in vincula). Tur viņš tika turēts daudz dienu, līdz no Lietuvas pie viņa ieradās daži viņa draugi. Pēc tam viņš pats nodūrās ar zobenu.” ³⁰ Burtiskā tulkojumā Daugerūts tika ieslēgts važās, kas norāda uz ieslodzīšanu koka telpā. Ar Daugerūta draugiem, iespējams, risinātas sarunas par gūstekņa izpirkuma maksu; kad par to nevarēja vienoties, zobenbrāļi Daugerūtu nonāvēja, jo nešķiet ticami, ka ieslodzītajam bija pieejams zobens. Lietuviešu iebrukums letu zemē atkārtojās 1213.g. ziemā, kad Cēsu Bertolds ar brāļiem, Pleskavas kņazs Vladimirs, kā arī citi vācieši un leti tiem veiksmīgi uzbruka no slēpņa. ³¹

1215.g. turpinājās cīņas ar igauņiem. Gada sākumā ugauņi un sakalieši aplenca Autines pili. No Cēsīm izgāja (exiverunt de Wenden) ordeņa brāļi, lai ar tiem cīnītos, bet igauņi to uzzināja un aizbēga. Vēlāk Cēsu ordeņbrāļi ar citiem vāciešiem piedalījās karagājienā, lai atriebtu igauņu nomocīto Tālibaldu. ³² Pēc neilga laika atkal notika iebrukums Ugaunijā, ko veica Cēsu Bertolds ar savējiem, Rīgas bīskapa brālis Teoderihs ar saviem bruņiniekiem un kalpiem, kā arī Tālibalda dēli ar saviem letiem. ³³

1216.g. nogalē krievi nodedzināja Beverīnas pili. ”Un Bertolds, Cēsu bruņinieku mestrs, sūtīja saņemt viņus un iemest cietumā (proiecit eios in carcerem). ³⁴ Pirmoreiz Indriķa hronikā tiek minēts vārds ”cietums”, kas var apzīmēt speciālu mūra telpu ieslodzītajiem un norāda, ka šajā laikā, iespējams, jau bijusi uzcelta jauna mūra pils.

Par jaunās pils celšanas laiku ap 1213. – 1214.g. netieši liecina cits dokuments. Tas ir ar 1259.g. datēts liecinieku nopratināšanas protokols Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa strīda par zemēm pie Burtnieku ezera un Salacas lietā. Kā viens no lieciniekiem noklaušināts Rīgas domkungs Johanness no Meidenborgas, kurš stāstījis, ka viņš savā laikā, būdams zobenbrāļu ordeņa brālis, esot pavadījis piecus gadus Cēsu pilī (in castro Wenda sedit V annis), iekams tikuši likti pamati jaunajai pilij (antequam fundamentum castri poneretur), un tanī laikā Salaca piederējusi Zobenbrāļu ordenim. ³⁵ Johanness no Meideborgas 1259.g. bijis apmēram 70 gadus vecs. Atņemot 5 gadus no pirmās drošās Cēsu jaunās pils pieminēšanas Indriķa hronikā 1218.g., iespējams aplēst, ka jaunās ordeņa pils celtniecība varētu būt sākusies ap 1213. – 1214. gadu. ³⁶

1218.g. hronists skaidri nodala vendu pili no zobenbrāļu pils, turklāt piemin, ka vendu pils bijusi kastela, kas nozīmē četrstūrainu mūra nocietinājumu. 1218.g. rudenī ”ieradās Jaroslavs, [Pleskavas kņaza] Vladimira dēls ar citu karaspēku, aplenca ordeņa brāļus Cēsīs un cīnījās ar viņiem visu šo dienu.” Otrā dienā viņš pārgāja Gauju, apvienojās ar Novgorodas kņaza karaspēku un izpostīja letu, idumiešu un līvu zemi. Kad krievi uzzināja par vācu karaspēka tuvošanos, viņi no Braslas ”pārgāja pār Gauju, aplenca vendu pili (Wendorum castrum)” un veselu dienu cīnījās ar tiem. ³⁷ ”No savas pils nokāpa (descendebant […] de castro suo) arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem (intrabant ad Wendos), ar saviem stopiem nogalināja daudzus krievus, un ļoti daudzus ievainoja, tā, ka daudz smagi ievainotu dižciltīgu vīru pusdzīvi tika aizvesti nestuvēs starp diviem zirgiem. Bet Cēsu bruņinieku mestrs ar saviem brāļiem iepriekšējā dienā bija devies prom uz vāciešu pulcēšanos. Pēc tam viss krievu karaspēks ielenca viņu pili, tāpēc ordeņa brāļi naktī uzmanīgi izlavījās caur ienaidnieka karaspēku un atgriezās savā pilī (in castrum suum redierunt).” No rīta Novgorodas kņazs redzēja daudzus savus dižciltīgos nogalinātus un ievainotus, un ”saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut gan tā ir pati mazākā kastela Līvzemē (minus castellum, quos habet Lyvonia) ar ordeņa brāļiem sāka runāt miermīlīgāku valodu, bet tie par mieru negribēja dzirdēt un aizdzina tos ar stopiem projām.” ³⁸

Iespējams, izrakumos daļēji atsegtā kastela Riekstu kalnā būvēta pēc igauņu uzbrukuma 1210.g., kad koka pils stipri cieta no igauņu mestās uguns. Tā kā uzbrukuma briesmas saglabājās arī vēlāk, turklāt paplašinājās arī krustnešu un jaunkristīto ienaidnieku loks, iespējams, ka drīz pēc lietuviešu uzbrukuma 1213.g. tika nolemts paplašināt garnizonu un būvēt plašāku pili uz dabiski nocietināta zemesraga blakus Riekstu kalnam.

Cīņas ar krieviem turpinājās 1219.g. Rudenī pēc pleskaviešu iebrukuma ”ordeņa mestrs Cēsīs sūtīja pie visiem letiem, aicinādams viņus ierasties, lai krievus padzītu no zemes.” ³⁹ Tanī pašā rudenī pēc karagājiena uz Jervu Cēsu ordeņbrāļi sasauca pie sevis bīskapa vīrus, rīdziniekus, līvus, letus, krustnešus, un devās karagājienā uz Viru zemi. ⁴⁰

1221.g. vasarā 12000 krievi no Novgorodas un citām zemēm iebruka Livonijā un palika te divas nedēļas, gaidīdami sabiedrotos lietuviešus. ”Pēc tam viņi pienāca pie Cēsīm. Ordeņa brāļi ar saviem vendiem devās viņiem pie vārtiem (ad portam) pretī, taču nespējot pretoties lielajam ienaidnieku daudzumam, aizdedzināja mājas un ciemu (domos et villam) un atkāpās savā pilī (ad castrum suum). Bet krievi atstājās no pils, pārgāja pāri Gaujai un ieradās Turaidā.” ⁴¹ Šis Indriķa hronikas fragments liecina, ka pie pils jau bija izveidojies viegli nodedzināmu koka ēku ciems, ko ietvēra aizsargsiena ar vārtiem.

1225.g. pavasarī uz Cēsīm no Tālavas devās pāvesta sūtnis, Modēnas bīskaps Gviljelmo, ”kur viņu ar dziļu bijību sagaidīja ordeņa brāļi un citi tur dzīvojošie vācieši, un sastapa te milzum daudz vendu un letu.” ⁴² Citu vāciešu pieminējums kopā ar ordeņbrāļiem liecina par pils un apmetnes iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Pēc provinciālmestra Bertolda nāves Cēsu pili pārvaldīja komturi. 1234.g. pāvesta Gregora IX citācijā kā Zobenbrāļu ordeņa amatpersonas, kuriem jāierodas pie pāvesta sniegt paskaidrojumus konflikta ar Rēveles pilsētu lietā, minēti Rēveles, Vilandes, Cēsu, Siguldas un Aizkraules komturi, kā arī Harijas, Jervas, Sakalas un Sāmsalas fogti. ⁴³ Cēsu komtura amats saglabājās arī pēc Zobenbrāļu ordeņa inkorporācijas Vācu ordenī. 1237. g. minēts Cēsu komturs Reimunds (Reimund, Reymanth), kurš, kā viena no svarīgākajām Zobenbrāļu ordeņa amatpersonām, piedalījās sarunās ar Vācu ordeņa virsmestru par inkorporēšanas noteikumiem. ⁴⁴

Armina Tūlses sniegtajai informācijai, ka Cēsu pili par savu sēdekli 1237.g. esot izvēlējies pirmais Livonijas ordeņa mestrs Hermanis no Balkes, nav izdevies atrast dokumentāru pamatojumu. Līdz ar to ir apšaubāma arī A. Tūlses veiktā, viņaprāt senākās pils būves, kapelas būvēšanas laika konkretizēšana – drīz pēc 1237. gada. ⁴⁵ Tomēr nav noliedzams, ka pils būvdarbi iespēju robežās tika veikti visu 13.gs., lai varētu pretoties iebrucējiem.

Ap 1245.g. notika lietuviešu uzbrukums Cēsīm kunigaiša Lengevīna vadībā. Komturs ap to laiku, iespējams, bija Zasenhofas Heinrihs. ⁴⁶ Viņš un brāļi stājās cīņā pret lielu pārspēku – 500 vīriem. Cīņā visi bruņnieki krita, izņemot vienu, kurš pārnesa mājās sakāves vēsti. Deviņi ordeņbrāļi tika nokauti, bet sagūstītajam desmitajam lietuvieši lika rokās nest nocirsto komtura galvu uz Lietuvu. ⁴⁷ Ap 1262. gadu pie Cēsīm ieradās lietuviešu valdnieks Mindaugs ar karaspēku, bet devās prom, kad bija sapratis, ka krievi viņu ir pievīluši, neatnākdami palīgā cīņās ar ordeni. ⁴⁸ Lietuviešu uzbrukuma briesmas, domājams, būs rosinājušas pils iespējami ātrāku uzbūvēšanu un nocietināšanu. Mindauga vilcināšanās ar saviem spēkiem vien uzbrukt pilij ir netieša liecība tam, ka Cēsu pils tolaik jau bija labi nocietināta.

1252.g. 29. jūlijā Livonijas ordeņa mestrs, Kuldīgas, Vilandes, Cēsu un Siguldas komturi apzīmogojuši vienošanos starp Vācu ordeņa vietvaldi Livonijā un Kursas bīskapu par kopīgu Mēmeles pils būvēšanu. ⁴⁹ Šis līgums iezīmē mestra padomes veidošanos no Livonijas lielāko piļu komturiem, un Cēsu komturs bija viens no svarīgākajiem padomes locekļiem, jo līdz komtura amata izzušanai 15.gs. sākumā piedalījās visu svarīgāko iekšējo un starpvalstisko līgumu slēgšanā.

Padomes locekļi, kas nosaukti par virspavēlniekiem, uzskaitīti 1291. gadā Livonijas ordeņa mestra Halta un Kursas bīskapa Emunda izlīgumā par dažiem strīdīgiem lēņiem Kursā: ”Dots Cēsīs, mūsu kapitulā, klātesot mūsu virspavēlniekiem (in capitulo nostro coram praeceptoribus nostris): Vilandes komturam brālim Hinrikam, Cēsu komturam brālim Ernestam, Siguldas komturam brālim Vilkinam, Kuldīgas komturam brālim Helmikam un Ventspils komturam brālim Detlevam.” ⁵⁰ Šis dokuments ir arī pirmā liecība par ordeņa kapitulu, kas noticis Cēsīs. Kapituls bija ordeņa augstāko amatpersonu sapulce, kurā tika izlemti visi ordenim svarīgākie iekšējie un ārējie jautājumi.

Nozīmīgas Cēsu pils funkcijas 13.gs., kas saglabājās arī vēlākos gadsimtos, bija ordeņa karaspēka pulcēšanās vieta karagājieniem uz austrumiem, kā arī pārtikas un bruņojuma noliktava karagājienu gadījumiem. Jau kopš 1208.g. karaspēka pulcētājs un komandieris bija Cēsu provinciālmestrs, un karaspēks visbiežāk pulcējās Cēsīs. Atskaņu hronikā, vēstot par mestra Folkvīna vadīto iebrukumu Igaunijā 1219. g., nepārprotami tiek runāts par pārtikušo Cēsu pili kā pulcēšanās un arī apspriežu vietu: ”pils bija tik bagāta (daz hus was wol so riche), ka viņi mīļāk tur (daz man sie liebliche da) apspriedās kā citur kur (handelte als ouch anderswa), tur sapulcējās karaspēks (daz her quam zu samne do), tur viesi bija priecīgi (di werden geste waren vro).” ⁵¹

Lielākos karagājienos piedalījās arī Cēsu apkārtnes vietējo iedzīvotāju zemessardze. Tā 1280.g. karagājienam pret zemgaļiem Rīgā ieradās ordeņbrālis un 100 vīru no Cēsīm, kuri nāca ar savas karaspēka nodaļas sarkanu karogu, kas bija cauri griezts ar baltu pēc vendu paražām (daz was mit wize durch gesniten / hute nach wendischen siten). Hronists piebilst par Cēsu atrašanās vietu: tā ir pils, no kuras šis karogs nācis pazīstams, un atrodas letu zemē, kur sievas jāj pēc vīru paražām (Wenden ist ein burc genant / von den die banier wart bekant / und ist in Letten lant gelegen / da die wrouwen ritens pflegen / nach den siten als die man). ⁵²

Pēc tam, kad 1297.g. rīdzinieki sagrāva ordeņa pili Rīgā, Livonijas ordenis galveno mītni bija spiests pārcelt uz Cēsīm. Domājams, ka galvenās mītnes izvēli ietekmēja arī drošības faktors, jo Cēsu pils atradās vietā, ko mazāk apdraudēja arī ordeņa iekšējie ienaidnieki – Rīgas arhibīskaps un pilsēta. Turklāt Cēsis atradās Livonijas zemju centrā, uz kurieni samērā vienkārši bija nokļūt gan no Igaunijas, gan Latgales, gan Kurzemes pilīm. Pēc ordeņa uzvaras pār Rīgu mestra galvenā mītne atradās pie Rīgas uzbūvētajā ordeņa pilī, tomēr mestrs, tāpat kā Vācu ordeņa virsmestrs, ceļoja pa savas teritorijas pilīm, un, kā izsakās Vācu ordeņa vēstures pētnieks Klauss Milicers, ”varu īstenoja, sēžot seglos.” ⁵³ Nav pamatojuma runāt par Cēsu pili 13.-14.gs. kā mestra rezidenci vai pat galveno pili, tomēr nav noliedzams, ka jau kopš pirmsākumiem Cēsis bija viens no svarīgākajiem Zobenbrāļu un vēlāk Livonijas ordeņa militārajiem un administratīvajiem centriem.

Problemātiska ir Cēsu pils sākotnējās apbūves atrašanās vietas noteikšana, jo vēlāko gadsimtu pārbūvēs senākie mūri ir iznīcināti. Vadoties pēc pils ģeogrāfiskā novietojuma un senāko Zobenbrāļu ordeņa piļu plānojuma īpatnībām, iespējams pieļaut atsevišķu pils komponentu piederību senākajai apbūvei.

Zobenbrāļu ordeņa pilis Latvijas un Igaunijas teritorijā ir Aizkraukle ( būvēta pirms 1209.g. vietējo iedzīvotāju pilskalnā), Sēlpils ( būvēta pēc 1208.g.), Sigulda (būvēta starp 1207. un 1209.g.), Vilande ( būvēta pēc 1224.g.) ⁵⁴. Tām ir raksturīgs neregulārs ārējais aizsargmūris, kas būvēts pa pilskalna plakuma perimetru, bieži vien ar vairākiem taisnstūrveida torņiem un vārtu torni. Ēkas tika piebūvētas mūra iekšpusē.

Tempļa ordeņa bruņinieku statūti, pēc kuriem dzīvoja zobenbrāļi, pieprasīja dalību visos diennakts, īpaši rīta, dievkalpojumos, kā arī kopīgas brāļu maltītes. ⁵⁵ No tā izriet, ka pilīs vajadzēja atrasties kapelai un ēdamtelpai kopīgām ēdienreizēm. Gan arhitektūra, gan vēlāko laiku rakstīto avotu ziņas, plāni un attēli liecina, ka kapela atradusies konventēkas A stūrī, tomēr ar pilnu pārliecību to apgalvot pagaidām nav iespējams, jo kapelas teritorijā, tāpat kā pie Z korpusa ārējās sienas, nav veikti izrakumi.

Situācijas līdzību Riekstu kalna kastelai ar Aizkraukles pilskalnu konstatējis J. Apals. Arī Aizkraukles pilskalnā gar pilskalna plakuma augšējo malu izrakumos konstatētas pa perimetru celtas mūra aizsargsienas paliekas. Tikai vēlāk netālu no tām celta ordeņa mūra pils. ⁵⁶ Vēsturnieks R. Malvess uzskata, ka pils celtniecības darbus visintensīvākā posmā ievadījusi Autines latgaļu sacelšanās 1212.g., pēc kuras apspiešanas bijis iespējams būvdarbos nodarbināt apspiestos latgaļus. Šis posms noslēdzies ap 1218.g., kad ordeņa brāļiem jau bija pašu pils. ⁵⁷ Nav pierādāma vietējo iedzīvotāju varmācīga iesaistīšana būvdarbos, tomēr nav noliedzams, ka apstākļi prasīja būvdarbus veikt ātri. Smagajos piļu būvdarbos piedalījušies ne tikai jaunkristītie, bet arī krustneši bez kārtas izšķirības, arī bruņinieki. Par to liecina gadījums 1208. gadā, kad Kokneses vecākā Vesceķa vīri Koknesē noslepkavoja bīskapa vīrus, kuri tobrīd bija nolikuši malā bruņas un ieročus, jo lauza akmeņus pils būvei, ko vajadzēja pabeigt iespējami ātrāk, baidoties no lietuviešu uzbrukuma. ⁵⁸ Pils būvdarbu ātruma un darbu smaguma reminiscences tautas atmiņā, iespējams, saglabājušās teikā par Cēsu pils būvēšanu – no akmeņlauztuvēm tagadējās stacijas vietā divās rindās nostādīti cilvēki uz būvlaukumu akmeņus padevuši no rokas rokā. Akmeņus bijis jāceļ arī sievietēm, un zīdītājām ļauts trīs reizes dienā pazīdīt zēnus, bet meitenes – tikai divas reizes. ⁵⁹ Jādomā, ka postošu ienaidnieka iebrukumu piedzīvojušie vietējie iedzīvotāji nebija uz pils būvdarbiem skubināmi ar varu.

R. Malvess ir izklāstījis pils dabīgā novietojuma apstākļus. Dabīgi nocietināta vieta pils būvei Cēsīs bija augstienes stūris, ko kā šauru leņķi no diviem sāniem norobežoja samērā stāvas kraujas ar dziļām gravām, kas 17.gs. beigu plānos sauktas par dabas veidotiem dziļiem grāvjiem (von Natur tiefe Graben). No divām pretējām pusēm augstieni atgrieza ar diviem izraktiem ”sausiem grāvjiem” (trockene Graben). Domājams, ka pils grāvji ir sākotnējie, jo, nesašaurinot apbūves platību, citur tiem nebūtu vietas.

Kā uzskatīja R. Malvess, blakus izraktajiem grāvjiem gar norobežotā laukuma divām malām platā leņķī uzcēla nocietinājumu mūri. Gar nogāzi laukuma ZA malā uzcēla vecākās mūra ēkas, no kurām vecākā atrodas pašā laukuma A stūrī. R. Malvess pievienojas piļu pētnieka A. Tūlses uzskatam, ka uz pils dibināšanas laiku attiecināma izbūve A stūrī, kur vēlāk tiek pieminēta kapela, par ko liecina rūpīgais mūrējums un jo īpaši konsoļu romāniskā forma. Laukuma ZR malas nocietinājuma veids nav zināms. Iespējams, ka arī te bijis aizsargmūris, no kura neliels fragments vēl saglabājies uz nogāzes Z torņa tuvumā. Šo nocietinājumu iekšpusē vajadzēja būt dažām dzīvojamām un saimniecības celtnēm.

1977.g. vasarā visā garumā (68,5 m) tika atsegta ārējā aizsargsiena jeb parhama mūris starp R un D torņiem, kuras biezums ir 1,9 – 2 m. 1979.g. konstatēts, ka siena celta uz spēcīgi izteikta kultūrslāņa, kurā bez citiem atradumiem bija arī 14.gs. bultas. Turklāt tika noskaidrots, ka sienas apakšējā daļa uzkritusi pils grāvja Z nogāzei, kur tā atstāta, bet pēc tam tās apakšējā daļa nostiprināta ar mūrējumu, lai aizkavētu noslīdējumu. Arī parhama mūri R. Malvess pieskaita senākajām būvēm.

Parhama mūra iekšpusē atrastas kādas vecākas būves paliekas starp aizsargsienu, D torni, DR korpusu un galvenajiem vārtiem: 7,6 m garš, 1 m plats un līdz 95 cm augsts dolomītu sienas fragments, kam A pusē pieslēdzas no plienakmeņiem izlikta ēkas grīda. Šī ēka tika daļēji nojaukta, būvējot apaļo D torni. R. Malvess pieļauj, ka tāda pati aizsargsiena ar izbūves daļām bijusi starp D torni un kapelas D stūri. ⁶⁰

Pēc pils R korpusa arhitektoniskās izpētes arhitektūras vēsturnieks I. Dirveiks ir secinājis, ka korpusa ārsienas centrālā daļa ar kontrforsiem un ārējo mūri uzskatāma par senākas apbūves liecību. ⁶¹ Jāpiebilst, ka kontrforsi būvēti arī kapelas izvirzītā gala ārpusē, kur tie redzami J. K. Broces 1771.g. Cēsu pilsdrupu zīmējumā. ⁶² Jādomā, ka kontrforsi būvēti mūru izturības palielināšanai. Kā redzams no Cēsu pils shematiskā plāna, senāko pils daļu mūri ir ievērojami plānāki nekā vēlākos laikos būvēto D un A korpusu mūri ⁶³, tādēļ bija nepieciešams tos nostiprināt ar kontrforsiem, kādi būvēti jau Riekstu kalna kastelas stūros. Piļu sienu plānumu kā 13.gs. būvēto mūru pazīmi ir konstatējis pētnieks K. fon Lēviss of Menārs. ⁶⁴

Pētnieku secinājumus apstiprina arī jau minētais Zobenbrāļu ordeņa piļu būvprincips – neregulāra plānojuma ārējā aizsargsiena, kas būvēta pa pilskalna perimetru. Cēsu pilij novērojams arī ārējo mūru izvirzījums šaurā leņķī uz augstienes Z galu, kur 15.gs. beigās piebūvēts apaļais Z tornis. Šādai parādībai vērojamas līdzības ar Siguldas ordeņpils plānojumu, kur ārējie mūri šaurā leņķī ir izvirzīti līdz pašam augstienes galam un beidzas ar četrstūrainu torni. Iespējams, šāds tornis pirms apaļā Z torņa uzbūvēšanas atradies arī Cēsu pils augstienes izvirzījumā. Iegarenā Cēsu pils vārtu būve pie D korpusa līdzinās Siguldas un Vilandes piļu vārtu būvei. Tādēļ samērā droši var pieļaut, ka pils kapela A stūrī, tieši pie gravu nogāzes celtās Z un R korpusa ārējās sienas, kā arī parhama mūris un vārtu būve D korpusa priekšā ir senākās pils daļas, kas būvētas 13. gadsimtā. Precīzāku datējumu pašreizējā pils arheoloģiskās izpētes un senlietu analīzes stadijā nav iespējams sniegt.

Analoģiskas satāvdaļas: ārējā aizsargsiena tai iekšpusē piebūvētas ēkas un vārti ar nocietinājumu bijušas arī agrīnajām Vācu ordeņa mūra pilīm Prūsijā, kas būvētas pirms 1270. gada. Līdz 1250.gadam mūra cietokšņus ordeņa zemēs Prūsijā vispār nebūvēja, bet ierīkoja no zemes uzbērtus nocietinājumus ar stāvkoku palisādi. ⁶⁵ Agrīno mūra piļu ārējais aizsargmūris veidoja lielākoties neregulāru trapeci, kuras aprises bija pieskaņotas pilskalna reljefam. No iekšpuses mūrim tika piebūvēti viens vai divi mūra dzīvojamie korpusi, kā arī koka saimniecības ēkas. ⁶⁶ Piļu aizsargmūros nereti tika iebūvēti kvadrātiski aizsargtorņi, no kuriem visizplatītākie bijuši vārtu torņi. ⁶⁷ Virs ārējā aizsargmūra bija izbūvētas “ieroču ejas“ – ar planku jumtu segtas galerijas, no kurām veikt uzbrūkošā ienaidnieka apšaudi. Kastelas – konventa ēkas ar trim vai četriem ap pagalmu taisnā leņķī izvietotiem korpusiem – Prūsijas pilīs sāktas būvēt tikai pēc 1270. gada. ⁶⁸ Kastelas elementi Cēsu pilī tuvāk tiks aplūkoti nodaļā par pils apbūves vēsturi.