6. nodaļa Pils – karaspēka pulcēšanās vieta un apgādes bāze (XV – XVI gs.)print

Līdz pat Livonijas karam Cēsu pils avotos figurē kā karaspēka koncentrēšanas un apgādes vieta. Nepieciešamība pēc šādas vietas austrumu robežu tuvumā pieauga pēc tam, kad 15.gs. vidū bija panākts stabils miers ar Lietuvu, bet saasinājušās attiecības ar krievu kņazistēm: Pleskavu, Novgorodu un Maskavu. Pa sauszemes ceļiem no Cēsīm ordeņa karaspēku varēja nogādāt gan uz Igauniju, gan Pleskavas pierobežu. Vācu ordeņa vizitatoru protokolos, kas sastādīti pēc 1451.g. 8. jūlija, minēti milzīgi pārtikas un bruņu krājumi Cēsu pilī. Tur uzglabāti 750 lasti labības, liels daudzums žāvētu zivju (1005 vimbas, 1102 strimalas, ap 124 tūkstoši mazāku zivju) un gaļas (105 gabali speķa, 60 sālīti sāni, 250 žāvētas aitas, 14 žāvēti vērši), 2 lasti sālītu siļķu un 1 lasts bušu, kā arī važu un plākšņu bruņas (ringharnisch und blechharnisch) 900 vīriem. Ieroču un munīcijas, salīdzinot ar bruņu skaitu, bija maz. Arsenālā jeb pulvera kamerā atradās 2 ½ mucas pulvera, ½ muca sēra, 6 lielgabali, kas šauj ar akmens lodēm (steynbochzen), 40 arbaleti un 5 mucas bultu. 1 Ar šādu ieroču daudzumu varēja aizstāvēt pili, bet daudzās bruņas bija paredzētas lielākam karagājiena dalībnieku skaitam. Nav nejaušība, ka 1451.g. no landfogta pakļautībā esošajiem trīspadsmit Cēsu konventa bruņiniekiem tikai viens – Bertolds no Bredendāles – pildīja amatu. Šis amats – maršals – saskaņā ar Vācu ordeņa statūtiem nozīmēja ieroču, bruņu un amunīcijas, kā arī zirgu, zirglietu un staļļu pārzināšanu. Maršalam bija pakļauti arī ar viņa glabāšanā nodoto lietu izgatavošanu un remontu saistītie amatnieki: kalēji un sedlinieki. 2 1334.g. Livonijas ordeņa vizitācijas statūtos vēl minēts, ka pils maršalam jāizsniedz brāļiem bruņiniekiem visiem vienādus zirgus. 3 Pirmais maršals Cēsu pilī minēts ap 1390. vai 1395.g., 4 kas liecina, ka jau tanī laikā pilī bijuši ievērojami ieroču krājumi.

Cēsīs bija koncentrēta vairāk nekā trešā daļa no Livonijas ordeņpiļu labības krājumiem un gandrīz puse no bruņu rezervēm. Vēsturnieks Frīdrihs Beninghofens uzskata, ka Cēsīs koncentrētās pārtikas un ieroču rezerves bija domātas kara algotņu apgādei. 5 Protokolu sniegtās ziņas tomēr nav traktējamas tik viennozīmīgi. Par labību vizitatori saka, ka puse no 750 lastiem kalpo pils vajadzībām, bet otra puse – ļaudīm, kas jāj uz pili vajadzības gadījumā (dy dem slosse reyten czu noten). 6 Kas tā ir par vajadzību, nav paskaidrots. Nevar izslēgt, ka šāda vajadzība varēja būt arī sēklas vai maizes trūkums, kad labību zemnieki varēja aizņemties no ordeņa. Algotņi parasti netika apgādāti ar pārtiku un ieročiem; to viņi iegādājās par savu algu. Tādēļ varētu pieļaut, ka daudzās bruņas vai vismaz daļa no tām bija paredzētas iesauktajiem zemessargiem. Šādu pieļāvumu apstiprina gadījums no Livonijas kara sākuma. 1558.g. 10. februārī pie Rakveres, kad krievi jau bija atkāpušies, ieradās mestrs, kā arī Cēsu šafers ar 103 jātniekiem, 500 latviešiem un 8 lielgabaliem. Šim lielajam skaitam latviešu bija muguras bruņas (rugge) un krūšu bruņas (krevet), kā arī smagie šķēpi (knevelspete). Pa ceļam viņi igauņu zemniekiem bija atņēmuši vistas, zosis un aitas. Igauņi nāca un par to sūdzējās; tad vainīgajiem bija jānovelk bruņas, jāizģērbjas, jānoguļas zemē, un šafers Bernds fon Hēfels tos lika nopērt. Hronists Johans Renners ironiski piezīmēja: “Lūk, tādi bija šie karavīri (Dat weren krigeslude)”. 7

Cēsu pils lielie bruņu krājumi prasa to detalizētāku analīzi, sevišķi tādēļ, ka pils arheoloģiskās izpētes gaitā ir uzkrāta ievērojama bruņu fragmentu kolekcija. 1451.g. ir minēti trīs no Cēsu konventa bruņiniekiem, kuriem bija vairāki zirgi un bruņas vairākiem vīriem. Landfogtam Johanam no Velpendorfas bija 9 zirgi un bruņas (harnisch) 6 vīriem, maršalam Bertoldam no Bredendāles – 4 zirgi un bruņas 3 vīriem, ordeņbrālim Eberhardam Lapem no Rūras – 2 zirgi un bruņas 1 vīram. 8 Kā pilī esošais bruņojums kopumā minētas riņķu un plākšņu bruņas (ringharnisch und blechharnisch) 900 vīriem. 9 Cēsu pils bija vienīgā no Livonijas pilīm, kur tika uzglabāts tik liels skaits riņķu un plākšņu bruņu. Rīgas pilī tika glabātas bruņas 529 vīriem, citās pilīs bruņu skaits bija neliels: 10 – 30 vīriem Siguldā, Rēzeknē, Kuldīgā un Alūksnē, bet tādās lielās pilīs kā Vilande un Rēvele bruņu krājumu nebija vispār. 10

Riņķu un plākšņu bruņas dokumentā tiek izdalītas atsevišķi. Ar riņķu bruņām ir domāti no daudziem sīkiem riņķīšiem izgatavotie bruņukrekli, kas bija izplatītākās bruņas jau 13.gs. Šinī gadsimtā notikušais progress bruņukreklu izgatavošanā, tostarp stiepļu valcēšana, padarīja bruņukreklus lētākus un ļāva tos iegādāties arī trūcīgākiem karotājiem. 11 Paralēli bruņukrekliem Rietumeiropā 14.gs. tika izmantotas arī plākšņu bruņas: dažāda lieluma bruņu plāksnes, ko piestiprināja pie bruņukrekla vai ādas pamatnes. Simtgadu kara laikā (1337. – 1453.) Rietumeiropā sāka izgatavot viengabala dzelzs bruņas: krūšu bruņas, plecu, elkoņu, ceļu, delmu un stilbu sargus, cimdus, kas izkonkurēja plākšņu bruņas. 12

Viengabala krūšu bruņas jeb kirases vācu zemēs 15.gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija stūrainas, un to lejasdaļa bija izvirzīta uz priekšu trīsstūra formā. Kopš 15.gs. sešdesmitajiem gadiem kirases ieguva vairāk izstieptu un noapaļotu formu, tās tika gofrētas. Mazākajām bruņutērpa daļām profilētas šuvju vietas, apmales tika apkaltas ar misiņu – tas bija t.s. ”augstās gotikas stils”, kas 16.gs. evuolucionēja par t.s. Maksimiliana bruņutērpa stilu.

Ap 1450.g. visas bruņutērpa daļas sāka savstarpēji savienot ar siksnām, nevis piestiprināt pamatnei kā agrāk. Lai atvieglotu kustības, šinī laikā sāka izgatavot divdaļīgas kirases, kuru apakša un augša jostas vietā bija savienota ar siksnām. 13 Pilns bruņutērps, ieskaitot roku un kāju bruņas, kā arī bruņucepuri, svēra 20 – 40 kg. 14

Jāatzīst, ka 1451.g. vizitatoru minētās riņķu un plākšņu bruņas ir bijis tam laikam arhaisku un lētu bruņu veids. Tā kā šādas bruņas lielā daudzumā atradās tikai mestra apgabala galvenajās pilīs – Cēsīs un Rīgā, varētu domāt, ka tās bija paredzētas lielākam skaitam mestra apgabala zemnieku zemessargu, kurus iesauca karā ienaidnieka iebrukuma gadījumā. Lai to noskaidrotu, būtu jāveic padziļināta vietējo iedzīvotāju militāro pienākumu pret ordeni izpēte.

Turpretim pie atsevišķiem Cēsu ordeņbrāļiem esošās bruņas, iespējams, bija tam laikam modernie viengabala bruņutērpi, piemēroti karotājiem, kurus bija paredzēts sūtīt bīstamākās vai prestižākās misijās. Pagaidām nav iespējams izskaidrot, kāpēc zirgi un bruņas atradās atsevišķu ordeņbrāļu pārziņā, jo, saskaņā ar Vācu ordeņa statūtiem, ieročus, bruņas, zirgus un zirglietas pārzināja maršals, kāds bija arī Cēsu pilī. 15 1334.g. Livonijas vizitācijas statūtos pat bija paredzēts, ka pils maršalam jāizsniedz vienādus zirgus visiem brāļiem. 16 Salīdzinot ar bruņutērpu skaitu, katra ordeņbrāļa pārziņā esošo zirgu skaits ir lielāks, kas vedina uz domām par rezerves zirgiem, kas paredzēti negaidītiem un ātriem izjājieniem, kas varēja būt sūtņu un citu svarīgu personu pavadīšana ceļā, došanās mestra uzdevumā pie kāda Livonijas vai citu valstu augstmaņa, jebšu kādu ordenim nevēlamu personu arestēšana vai konvojēšana.

Šādu bruņutērpu sastāvdaļas varēja būt Cēsu pils konventēkas rietumu korpusa trešajā pagrabtelpā izrakumos atrastās bruņas (bruņucepures, kirases, cimdi), ko iespējams datēt ar 15.gs. otro pusi. Korpusa bojāejas laikā – 1577.g. šādas bruņas bija novecojis aizsardzības līdzeklis, turklāt daļa no tām bijušas bojātas jau to lietošanas laikā. Minētajā pagrabtelpā uzieti daudzi saimnieciskas nozīmes priekšmeti un mājdzīvnieku kauli, kas rosina domāt, ka pagrabs izmantots kā krāmu noliktava, un šīs bruņas labākajā gadījumā bija paredzētas pārstrādei.

Atrasto bruņu vidū ir vairākas saletes – dziļas bruņucepures ar pagarinātu aizmuguri. To nosaukums cēlies no senvācu vārda Scbale – trieciens. 17 Kā apbruņojums saletes parādījās 15.gs. divdesmitajos gados, tomēr nebija populāras līdz 15.gs. sešdesmitajiem gadiem, kad izveidojās vācu salete. Tai raksturīga gara kakla daļa, kas reizēm bija salikta no vairākām daļām, kā arī ievērojams cepures dziļums. 18 Kakla daļa gan pasargāja kaklu, gan piešķīra bruņucepurei plūstošākas līnijas, kas mazināja triecienu spēku, ļaujot tiem noslīdēt gar bruņucepuri. Neilgi pēc 1500.g. saletes nomainīja armetes – apaļas, slēgtas bruņucepures, kas pilnībā aizsargāja galvu. 19 Pagrabā atrastās kirases, vadoties pēc to gofrējuma un noapaļotajām formām, iespējams datēt ar laiku pēc 15.gs. sešdesmitajiem gadiem.

1488. gada Vācu ordeņa piļu vizitācijas Livonijā materiālos Cēsu pils raksturota kā laba, stipra pils (eyn gut veste hauss), kas ir labi apgādāta ar visādām lietām, kādām pilī būtu jābūt, arī ar pārtiku un labību. Toreizējo ordeņa mestru Johanu Freitāgu no Loringhofas vizitatori raksturoja kā bargu un skopu vīru. 20 Iespējams, pēdējā īpašība pozitīvi ietekmēja pils krājumu saglabāšanu un papildināšanu.

Pirmā lielākā Livonijas ordeņa militārā aktivitāte, kas tika organizēta Cēsu pilī, bija mestra Cīses (saīsinājums no vārda ”Ciselbrehts”) no Rūtenbergas uzbrukumi Lietuvai, sadarbojoties ar Lietuvas kņaza troņa pretendentu Svidrigaili. Šīs aktivitātes noritēja no 1432.g. februāra līdz 1433.g. maijam, kad mestrs devās karagājienā uz Lietuvu, kur saslima ar asinssērgu un mira. Visu minēto laiku Cīse no Rūtenbergas pastāvīgi dzīvoja Cēsīs, kontrolējot diplomātiskās un militārās aktivitātes.

Sākotnēji iebrukšanas iniciatīvu izrādīja virsmestrs. 1432.g. 26. februārī no Cēsīm mestrs rakstīja virsmestram, ka viņš ar savējiem zirgu barības trūkuma dēļ nevarēs pavasarī doties karā uz Prūsiju. 21 16. martā Cīse no Rūtenbergas virsmestram deva padomu ar īpašu vēstuli aicināt Hārijas – Viras vasaļus pavasarī doties karagājienā uz Poliju, kas ir pielīdzināma husītu ķeceriem. 22 7. aprīlī mestrs virsmestram lūdza sūtīt noteiktu ziņu, vai vasarā būs karš ar Poliju, lai viņš tam varētu laicīgi sagatavoties. 23

1432. gada rudenī militāru sadarbību un līdz ar to jaunas iespējas karot ar Poliju Livonijas mestram piedāvāja Svidrigailis. 9. septembrī Cīse no Rūtenbergas pārsūtīja virsmestram Svidrigaiļa vēstules kopiju ar militāras palīdzības pieprasījumu, un lūdza padomu, kā viņam rīkoties. 24 7. oktobrī mestrs ziņoja, ka Svētās Romas impērijas ķeizars nav ar mieru palīdzēt Svidrigailim. 25 Neraugoties uz to, Livonijas mestrs turpināja sarunas un gatavošanos kopīgam iebrukumam Polijā. 4. novembrī mestrs rakstīja virsmestram, ka Svidrigailis caur sūtņiem pieprasījis nodot viņa rīcībā 80 bruņotus kājniekus un 300 jātniekus divu komturu vadībā. 26

Nav zināms, vai Svidrigailis šo palīdzību saņēma, bet pie viņa devās Vācu ordeņa pārstāvis, kurš acīmredzot vienojās par konkrētu karadarbību. 1433.g. 2. janvārī mestrs no Cēsīm pārsūtīja virsmestram pie Svidrigaiļa esošā Mēves komtura vēstuli un paziņoja, ka viņš 25. janvārī ar visu savu karaspēku, kā arī Rīgas un Tērbatas bīskapu vīriem ieradīsies pie Lietuvas robežas netālu no Daugavpils. 27 18. februārī mestrs no Cēsīm jau ziņoja, ka .postīšanas karagājiens Lietuvā bijis veiksmīgs, tomēr plānotā apvienošanās ar Svidrigaili nebija iespējama. Svidrigailim lielā skaitā sekojot krievi, podolieši un tatāri, un viņš gaidot virsmestra iebrukumu Polijā. 28 24. februārī Cīse no Rūtenbergas, pārsūtot Mēves komtura vēstuli, vēlreiz lūdza virsmestru iesaistīties cīņā ar poļiem. 29

Mestrs veica arī sagatavošanos karam iekšzemē. 1433.g. 25. februārī viņš Rēvelei aizliedz ar kuģiem izbraukt no zemes, lai kuģus vasarā varētu izmantot karā ar Poliju. 30 3. jūnijā mestrs paziņoja Rēveles pilsētai, ka sliktās ražas dēļ rudzu izvešana no Livonijas ir aizliegta. 31 Aktīva karadarbība kopā ar Svidrigaili sākās pirms 30. marta, kad Daugavpils komturs iebruka Lietuvā. 32 15.maijā mestrs ziņoja virsmestram, ka Svidrigailis noteicis viņa un ordeņa karaspēku apvienošanās dienu 31. maijā Polockā, lai pēc tam iebruktu Lietuvā, tomēr viņš tam nevar piekrist zirgiem nepieciešamās zāles trūkuma dēļ. Par noteiktu iebrukuma laiku tikšot lemts tuvākajā ordeņa kapitulā. 33 Cīse no Rūtenbergas kopā ar lielāko daļu savu ordeņa pārvaldnieku karagājienā uz Lietuvu devās 8. jūlijā. Savā vietā mestrs atstāja Rīgas komturu, kuram cita starpā licis arī viņam paziņot, kad būs nomiris smagi slimais Rīgas domprāvests, 34 lai varētu ietekmēt jauna domprāvesta iecelšanu. Karadarbību tomēr aizkavēja karaspēkā izcēlusies epidēmija, kam par upuri krita arī pats Cīse no Rūtenbergas.

Nākamreiz Cēsis par kara nometni kļuva 1438. gadā, kad pils bija Livonijas ordeņa autonomijas piekritēju – vestfāliešu svarīgākais atbalsta punkts cīņā par varu Livonijā. 1438.g. 18 jūnijā virsmestra padomnieki rakstīja, ka vestfālieši Livonijā par vietvaldi ievēlējuši Cēsu fogtu Heidenrihu Finki no Overbergas un saveduši savas pilis kaujas gatavībā. 35

19. jūlijā Kuldīgas komturs virsmestram ieteica ieņemt vestfāliešu pilis – Rīgu, Rēveli, Vilandi un Cēsis, kā arī sagūstīt to pārvaldniekus. 36 Tomēr vestfālieši uzbrukumu sāka pirmie, dodoties uz reiniešu kontrolēto Kurzemi. 17. augustā mestra vietas izpldītājs Heidenrihs Finke ieņēma Kandavas un Sabiles pilis, bet pēc tam gatavojās ieņemt Kuldīgas pili. 37 19. augustā Grobiņas fogts rakstīja Mēmeles komturam, kā notikusi Kandavas pils ieņemšana. Kandavas fogts sagūstīts ceļā starp Kandavu un Sabili. Viens no fogta staļļa brāļiem izbēdzis un pavēstījis par notikušo Kandavas pilī. Tad Cēsu šafers atjājis Kandavas pils priekšā, no pils izjājis fogta vietnieks jeb kumpāns un atļāvis šaferam ienākt pilī un to ieņemt. 38 Pils ieņemta bez cīņas, kas liecina par atbalstu vestfāliešiem arī Kurzemes pilīs.

Heidenrihs Finke no Overbergas savās vēstulēs pirmais sācis apzīmēt Cēsu pili par “mūsu ordeņa namu” (uff unsers ordens hawsz Wenden, 1438.g. 16. oktobris). 39 Līdz tam dokumentos pils saukta vienkārši Wenden.

Karaspēks Cēsīs tika pulcēts 1481.g. ziemā, kad pleskavieši iebruka Livonijā. Mestrs Bernhards no Borhas apmetās Cēsīs un sapulcēja karaspēku pie sevis (lag zu Wenden und zog volck an sich). Tad mestrs devās uz Karksi, kur uzzināja, ka krievi jau ir atkāpušies, un tad ar savējiem devās atpakaļ uz Cēsīm. 40

Cēsu pilī 15.gs. astoņdesmito gadu sākumā bija labi apgādāta ar artilēriju, par ko liecina fakts, ka 1481.g. vasarā mestrs Bernhards no Borhas labākos un lielākos lielgabalus no Vilandes, Cēsīm, Turaidas, Siguldas un citām pilīm lika slepus nogādāt Rīgas pilī, lai izmantotu Rīgas pilsētas apšaudīšanai. 41

Jau kopš pašiem Livonijas kara pirmsākumiem Cēsis bija mestra komandpunkts, kā arī dzīvā spēka savākšanas un sadales vieta. 1558.g. 8. februārī landmaršals Kristofs fon Nīenhofs – Leijs lūdza Rīgas rātei nosūtīt algotņus no Rīgas uz Cēsīm, apgādājot ar visu nepieciešamo ceļam. 42 Augusta otrajā pusē mestrs Vilhelms fon Firstenbergs visu naudu un sudrabu no Cēsīm aizsūtīja uz Rīgu, lai varētu algot kājniekus un jātniekus. 43 30. augustā Mateuss Frīzners, ziņojot par stāvokli Livonijā Somijas hercogam, uzsvēra, ka mestrs atrodas Cēsīs, bruņojas uz to labāko un drīz dosies karā. 44

1558.g. rudenī kara nometne Cēsīs netika pietiekami apgādāta ar pārtiku, tādēļ 8. septembrī mestrs no Cēsīm Rīgas rātei pieprasīja par zemākajām cenām piegādāt proviantu uz kara nometni. 45 Prasība atkārtojās 21. septembrī, pieprasot apgādāt kara nometni ar visu dzīvei nepieciešamo, 46 un pavisam kategoriskā tonī 3. oktobrī, kad mestrs uzsvēra, ka nometnē valda “rūgts trūkums”, 47 un ir jābaidās, ka karakalpi varētu sākt bēgt. Rātei jāpieprasa, lai namnieki par zemāko cenu piegādātu sāli, alu, maizi, speķi, sviestu, siļķes, biezpienu, sīpolus, vīnu, sausiņus, u.c. produktus, un mestrs piedraudēja ar sodu, ja tas netiks darīts. 48

1558.g. 6. oktobrī no Cēsīm uz Rengu pili devās 3 algotņu rotas (fenlin). 49 14. oktobrī sākās krievu ieņemtās Rengu pils aplenkums. No Cēsīm uz turieni vēl tika nogādāti 2 aplenkuma lielgabali – puskartaunas, turklāt 300 algotņi un daži duči zemnieku karavīru. Krievi gribēja no pils izmukt, bet tika sagūstīti. 50

Pretošanās Livonijā iebrukušajam cara Joanna IV karaspēkam 1558. gadā bija veiksmīga, ņemot vērā spēku samērus. 9. novembrī algotņi devās uz ziemas nometnēm Tarvastē, Vilandē, Karksi, Rūjienā, Valmierā, Cēsīs, Ērģemē, Trikātā, Rīgā un Rēvelē. 51 1559.g. janvārī mestrs ar algotņiem no Cēsīm devās uz Ādažiem pretī Rīgas apkārtnē iebrukušajiem krieviem, bet dziļā sniega dēļ bija spiesti griezties atpakaļ. 52

No Cēsīm uz pilīm, kas bija pakļautas krievu uzbrukumam, tika piegādāta munīcija. 1559.g. 27. janvārī Cēsu nama komturs Volters Kvade rakstīja mestram, ka četri lielgabalnieki (Bussenschutten) no Cēsīm sešas mucas pulvera ir nogādājuši uz Vilandi, 53 bet 22. jūnijā Tērbatas bīskaps Hermanis lūdz mestram piegādāt uz Vastselīnas pili 10 mucas pulvera no Cēsīm un lastu salpetra no Vilandes. 54

Visi algotņi, kas ieradās Rīgā un Rēvelē, tika nosūtīti uz Cēsīm, no kurienes pēc vajadzības tika sūtīti uz cīņu vietām. 1559.g. 29. augustā mestrs Rēveles rātei no Cēsīm rakstīja, ka 1. septembrī paredzēts doties pret ienaidnieku uz Atzeli, tādēļ jāsūta šurp algotņi, kas divos kuģos ieradušies Rēvelē, 55 un pieprasīja Rēveles rātei dot līdzi algotņiem dažus lielgabalus un munīciju. 561559./60.g. ziemā Cēsīs apmetās algotņi Johana Bolšvinga vadībā. 57 1560.g. 27. februārī landmaršals rakstīja mestram Gothardam Ketleram, ka pagājušajā svētdienā no Cēsu pils (huse Wenden) uz Ērģemi nosūtītas 4 algotņu rotas pulkveža Vulfa vadībā, kā arī 2 rotas uz Trikātu. Pulkvedis un Cēsu nama komturs viņam lūguši, lai viņš kādus no algotņiem, kas ir Rēzeknē, atkal nosūta uz Cēsīm, tādēļ viņš nosūtījis uz Cēsīm 2 rotas no Siguldā novietotajiem algotņiem. 58

1560. gada sākumā sekmīgu kara operāciju paveica karaspēka nodaļa Cēsu šafera Bernta fon Hēfela vadībā. Ap 3. februāri 62 jātnieku lielā nodaļa no Valmieras uzbruka krieviem, daudzus nokāva, vajāja tos no ciema uz ciemu, līdz beidzot krievi nocietinājās kādā sētā. Starp viņiem bija daudzi angļu strēlnieki, kas skrēja ap sētu un šāva bultas. 59 Krievi nocietinājās divās rijās, bet zemnieki tās nosprostoja un aizdedzināja. Ienaidnieks lūdza žēlastību, bet tā netika dota, un tā sadega ap 200 karavīri. Cīņā tika sagūstīts kāds bajārs, kurš pastāstīja, ka krievu karaspēks pie Laiuzes stāvēs vēl vienu dienu, bet Laiuzes pilī nav pulvera. 40 krievi aizbēga, bet šafers tos vajāja un sagūstīja vēl septiņus. 60

Algotņu cīņas spējas bija atkarīgas no samaksas. Karotāju algošanas grūtības saasinājās 1560.g. jūlijā. 18. jūlijā mestrs Gothards Ketlers rakstīja algotņiem Cēsīs un Valmierā, ka cer drīzumā izmaksāt viņiem  algu. 61 20. jūlijā mestrs algotņu komandieriem Cēsīs, Valmierā un Karksi vēlreiz apsolīja drīz izmaksāt algu, kā arī aicināja būt apmierinātiem un mierīgiem. 62

Naudas trūkums lika ieķīlāt Livonijas pilis un zemes Polijas karalim. 1560.g. 9. septembrī mestrs karalim nodeva Cēsu, Valmieras, Ērģemes, Trikātas, Helmes, Karksi, u.c. pilis, pilsētas un apgabalus. 63 Pilīs apmetās lietuviešu garnizoni. Tur esošajiem algotņiem nācās doties prom bez algas, jo mestram nebija naudas. 64

Drīz radās arī poļu karaspēka apgādes problēmas. 1560.g. 29. oktobrī Gothards Ketlers Rīgas pilsētai pieprasīja piegādāt pārdošanai pārtiku Cēsīs un Valmierā novietotajām poļu karaspēka nodaļām. Pulkveži ir sūdzējušies, ka vietējie namnieki nespēj viņus apgādāt ar pārtiku, jo ienaidnieks izpostījis apkārtni. 65

Nepietiekamā apgāde ar pārtiku kļuva par iemeslu vietējo iedzīvotāju aplaupīšanai. 1560.g. 19. novembrī mestrs rakstīja poļu pulkvedim (Hauptmann) Cēsīs, ka nedrīkst pieļaut namnieku apgrūtināšanu, 66 un tanī pašā dienā rakstīja poļu pulkvedim Cēsīs otru vēstuli, kurā  uzsvēra, ka jāparūpējas, lai Cēsu namnieki neciestu no varmācības. 67

Poļu garnizons Cēsīs tika papildināts. 1560.g. 30. novembrī no Viļņas uz Cēsīm nosūtīti 150 kājnieki Frederika Voloviča vadībā, uz Rēveli, Paidi un Pērnavu – pa 300 kājniekiem, Karksi – 200, Trikātu – 200, Ērģemi, Helmi un Valmieru – 100 kājnieki. 68 Cēsīs valdīja trūkums, ko garnizona papildināšana tikai palielināja. 1561.g. 15. aprīlī Gothards Ketlers rakstīja Cēsu nama komturam – no Siguldas komtura viņš uzzinājis, kāds trūkums valda Cēsu pilī, un cik maz tā ir aizsargāta pret briesmām, kas draud no ienaidnieka. Viņš brīnījās, ka pils ir tik slikti pasargāta no trūkuma, un apsolīja no Rīgas nosūtīt uz Cēsīm 15 lastus rudzu un dažus lastus miežu. Pilī valdīja arī kalpotāju trūkums, tādēļ mestrs nama komturam solīja nosūtīt kalpotāju (Diener) ar dažiem zemniekiem, bet drīzumā – arī pils kalpotājus (Hofgesinde). 69

Atsauces:

  1. LUB, 11.Bd., S. 128 ↩
  2. Die Statuten der Deutschen Ordens…, S.103, 105 ↩
  3. Die Statuten der Deutschen Ordens, S.163 ↩
  4. Arbusow L., 1901, S.128 ↩
  5. Misāns I., 108.lpp. ↩
  6. LUB, 11.Bd., S. 128 ↩
  7. LUB, 11.Bd., S. 128 ↩
  8. Renner J., S.171 ↩
  9. LUB, 11.Bd., S.127 ↩
  10. Misāns I., 108.lpp. ↩
  11. Функен Л. и Ф. Энциклопедия вооружения и военного костюма. Средние века – Москва, 2002, стр.26 ↩
  12. Функен Л. и Ф., стр.24 ↩
  13. Шпаковский В. Рыцари, замки, оружие – Москва, 2006, стр.74 ↩
  14. De Vries K., Smith R. Medieval weapons – Santa Barbara, Denver, Oxford, 2007, p.181 ↩
  15. De Vries K., Smith R. Medieval weapons – Santa Barbara, Denver, Oxford, 2007, p.181 ↩
  16. Die Statuten des Deutschen Ordens…, S.163 ↩
  17. Функен Л. и Ф., стр.34 ↩
  18. De Vries K., Smith R., p.178 ↩
  19. Ibidem, p.179 ↩
  20. Vācu ordeņa piļu vizitācija Livonijā [1488.g.] // Latvijas viduslaiku pilis. 3. sēj. – R., 2002., 385.lpp. ↩
  21. LUB, 8.Bd., S.334 ↩
  22. LUB, 8.Bd., S.336 ↩
  23. LUB, 8.Bd., S.355 ↩
  24. LUB, 8.Bd., S.367 ↩
  25. LUB, 8.Bd., S.369 ↩
  26. LUB, 8.Bd., S.373 ↩
  27. LUB, 8.Bd., S.389 ↩
  28. LUB, 8.Bd., S.394 ↩
  29. LUB, 8.Bd., S.395 ↩
  30. LUB, 8.Bd., S.396 ↩
  31. LUB, 8.Bd., S.407 ↩
  32. LUB, 8.Bd., S.398 ↩
  33. LUB, 8.Bd., S.405 ↩
  34. LUB, 8.Bd., S.415 ↩
  35. LUB, 9.Bd., S.186 ↩
  36. LUB, 9.Bd., S.199 ↩
  37. LUB, 9.Bd., S.229 ↩
  38. LUB, 9.Bd., S.225 ↩
  39. LUB, 9.Bd., S.262 ↩
  40. Heleweg H., S.773 ↩
  41. Heleweg H., S.773 ↩
  42. Briefe un Urkunden…, 1.Bd., S.52 ↩
  43. Briefe un Urkunden…, 5.Bd., S.481 ↩
  44. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, 1.Bd., S.255 ↩
  45. Briefe un Urkunden…, Bd.1, S.282 ↩
  46. Briefe un Urkunden…, Bd.1., S.289 ↩
  47. Briefe un Urkunden…, Bd.1, S.290 ↩
  48. Briefe un Urkunden…, Bd.1, S.290 ↩
  49. Renner J., S.214 ↩
  50. Renner J., S.220 ↩
  51. Renner J., S.226 ↩
  52. Renner J., S.232 ↩
  53. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.2, S.99 ↩
  54. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.2, S.296 ↩
  55. Briefe un Urkunden…, Bd.3, S.146 ↩
  56. Briefe un Urkunden…, Bd.3, S.147 ↩
  57. Renner J., S.280 ↩
  58. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.4, S.229 ↩
  59. Renner J., S.285 ↩
  60. Renner J., S.286 ↩
  61. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.5, S.218 ↩
  62. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.5, S.227 ↩
  63. Renner J., S.336 ↩
  64. Renner J., S.337 ↩
  65. Briefe und Urkunden…, Bd.4., S.125 ↩
  66. Quellen zur Geschichte des Untergangs…, Bd.6, S.164 ↩
  67. Verzeichniss livlaendischer Geschichts – Quellen…, S.73 ↩
  68. Briefe und Urkunden…, Bd.4, S.177 ↩
  69. Verzeichniss livlaendischer Geschichts – Quellen…, S.78 ↩
print

Rakstu navigācija

2 komentāri

  1. Grigorijs Salnits

    Runājot par bruņu, labības, pārtikas un tamlīdzīgiem krājumiem – arī par zirgu skaitu, kas turēti pilī Cēsīs – rodas pārsteigums par preču daudzumu, kas vizuāli nesavienojas ar zināmajiem pils izmēriem. Kurā vietā tas viss glabājās, ņemot vērā vēl pils iedzīvotājus, kancelejas un citas telpas, kas nepieciešamas ikdienas dzīves norisei?

    Atbildēt ↓
    1. Gundars Kalniņš

      Par ordeņa laikā celtajām Cēsu pils saimniecības ēkām – noliktavām un staļļiem – diemžēl ziņu nav pārlieku daudz. Salīdzinoši visvairāk informācijas ir par vairākstāvu apbūvi, kas I priekšpils pagalmu ietvēra no A, D un R puses. http://kartes.lgia.gov.lv/ izmērīju kādreizējās perimetra apbūves aptuveno kopgarumu – izrādās tas sasniedzis 300 metrus! Ir zināms, ka korpusi bijuši +/- 9 metrus plati un līdz ar to varam izskaitļot, ka katra stāva platība bijusi apmēram 2700m². Šo skaitli reizinot ar 3 (2 stāvi + bēniņi) iegūstam vairāk nekā 8000m² lielu platību dažādam saimnieciskām funkcijām I priekšpilī vien.

      Atbildēt ↓

Pievienot komentāru