Senākā pirmās priekšpils teritorijā 18.gs. uzbūvētā ēka, kas fiksēta plānos, ir kroņa labības noliktava jeb magazīna pilsētas mūra ārpusē uz DR no Jaunās pils, kas pirmoreiz iezīmēta F. Reihela 1789.g. oktobrī sastādītajā Cēsu pilsētas plānā. Iespējams, ka tās mūros ir iekļautas kādu senāku priekšpils ēku mūru paliekas. Nav zināms, vai arī zeme, uz kuras atradās magazīna, piederēja kronim, jebšu tā tika nomāta no fon Zīversu dzimtas. Minētajā plānā iezīmēts arī stallis pie pilsētas mūra stūra otrās priekšpils teritorijā.

Nākamo plānu, kurā redzamas pilsmuižas centra ēkas, zīmējis revizors M. fon Dreiers 1802. gadā. Kā grāfa dzīvojamā ēka tajā iezīmēta Jaunā pils, bet paralēli konventēkas A korpusam, tieši pie tā ārējās sienas iezīmēta sīklopu kūts. Šī ēka redzama J. K. Broces 1800.g. zīmējumā: guļbaļķu celtne ar nelielu dārziņu pie tās, kas būvēta paralēli A korpusam ar galu pie kapelas altāra daļas. ¹ Šī ēka un Jaunā pils veidoja noslēgtu pagalmu, kas vēlāk tika nodalīts arī ar mūri un vārtiem starp Jauno pili un konventēkas drupām. Pirmās priekšpils dienvidu daļā bija ierīkots augļu dārzs un siltumnīca.

Otrās priekšpils teritorijā 1802.g., tāpat kā 17.gs., atradās vairākas saimniecības ēkas. Priekšpils mūru un vārtu paliekas šajā laikā acīmredzot jau bija noārdītas. Jaunās pils priekšā paralēli pilsētas mūrim bija uzbūvēta ratnīca un zirgu stallis. Vēl otrās priekšpils teritorijā atradās mūra klēts, ērbeģis jeb muižkunga dzīvojamā ēka, brandvīna brūzis, ārsta dzīvojamā māja un laidars.

Pie zemesraga, uz kura uzbūvēta pils, R nogāzes bija ierīkoti kaļķu šķūnis un ceplis. Acīmredzot kaļķi dedzināti no pils gruvešiem, kas bija pieejami lielā daudzumā, tomēr nav nosakāms apjoms postījumiem pilsdrupām, kas saistīti ar kaļķa ieguvi. Iespējams, kaļķi dedzināti tikai Cēsu pilsmuižas mūra ēku būvei, un tādā gadījumā varēja pietikt tikai ar gruvešiem, nelaužot dolomītu no pils mūriem.

Pirmais Cēsu pilsmuižas īpašnieks no fon Zīversu dzimtas bija majors Karls Eberhards fon Zīverss (1745 – 1821). 1821.g. Cēsis mantoja viņa vecākais dēls, Krievijas armijas ģenerālis un slepenpadomnieks Karls Gustavs fon Zīverss (1772 – 1856), kurš bija precējies ar krievu muižnieci Helēnu Duņinu (1798 – 1866). ² Ap 1825.g. viņš sāka izveidot Cēsu pils romantisko ainavu parku, kas sākumā bija paredzēts tikai īpašnieku ģimenes locekļu vajadzībām. Domājams, Cēsu pilsdrupas tika uzskatītas par parka neatņemamu sastāvdaļu un greznumu, jo romantisma laikmetā pilsdrupas – ja ne dabīgas, tad mākslīgi būvētas – tika uzskatītas par vērtīgu parka elementu. Ap 1839.g. vecie Katrīnas baznīcas mūri tika pārbūvēti par pareizticīgo baznīcu. Vēlāk parks ticis atvērts arī pārējiem cēsniekiem, kuri tur varējuši nokļūt tikai vasarās un ar speciālām atļaujām. ³

Ziņas par Cēsu pils parka pieejamību dokumentos nav atrodamas. Saskaņā ar literatūras ziņām, parks bijis slēgts, tomēr iekļūšana tajā ar īpašnieku atļauju bija iespējama. Presē ir publicēts nepārbaudīts nostāsts par to, ka pils dārza vārti tikuši atslēgti nevis cēsniekiem, bet vienīgi svešiniekiem, un pēc tam, kad tie bija lūguši atļauju apskatīt dārzu, ierakstījušies dārza apmeklētāju grāmatā un samaksājuši ieejas maksu dārza sargam. Dārza ierīkotājs Karls fon Zīverss savā laikā dārzu esot atdāvinājis Cēsu pilsētai kā atpūtas vietu, bet kad apmeklētāji sākuši dārzā nekārtīgi uzvesties, aplauzuši stādījumus un nobradājuši zālājus, Karla dēls Emanuels nolēmis pilsētai dārzu atņemt. Viņš palūdzis pilsētas galvam Trampedaham iedot izlasīšanai tēva rakstīto dāvinājuma aktu, bet to atpakaļ vairs nav atdevis. Tādējādi pilsēta nav varējusi pierādīt savas tiesības uz dārzu, un tas atkal nonācis grāfa pilnīgā īpašumā. ⁴

Pēc 1877.g. preses ziņām, uz Lādemahera torņa saglabājušās apakšējās daļas tagadējā pils īpašnieka (Emanuela vecākā) tēvs (Karls) pirms aptuveni 50 gadiem licis uzbūvēt slaidāko torņa daļu. ⁵ Šinī laikā acīmredzot ticis uzbūvēts arī mūris ar vārtiem starp Jauno pili un pilsdrupām, kas redzams grāfa Emanuēla fon Zīversa ap 1830.g. zīmētajā Jaunās pils attēlā. ⁶ Tādējādi piekļūšana pilsdrupām tika slēgta, un to varēja kontrolēt no grāfu fon Zīversu Jaunās pils.

Pēc K. fon Zīversa nāves pilsmuižu mantoja viņa dēls, Krievijas galma virsmeistars un senators Emanuels fon Zīverss vecākais (1817 – 1909). ⁷

1841.g. pilsdrupu un parka piekļuves ierobežojumi tika mīkstināti, kad tika atklāta Karla fon Zīversa Cēsu ūdensdziedniecības iestāde. 1842.g. Alekša parkā bija ierīkota dzeramā ūdens aka, bet gravā uz ZA no Riekstu kalna – namiņi ar auksta ūdens dušām, ko izmantoja pacienti. Šo iestādi vadīja atvaļināts kara ārsts Georgs Meiers, kurš veica dziedināšanu pēc Prīsnica metodes. ⁸ Ārstnieciskās procedūras ietvēra ūdens vannas un dušas, ūdens dzeršanu, kustības, diētu, svīšanu. No pacientiem iekasētā maksa par procedūrām tika izlietota vienīgi iestādes iekārtošanai un pilnveidošanai, kā arī pastaigu dārza uzturēšanai. Pastaigu vieta bija pils parks, bet blakus tam atradās dušu un vannu mājiņas. ⁹

Pilsdrupas bija gan pievilcīgs ainavas elements, gan interesanta pacientu pastaigu vieta, kādēļ pilsdrupu īpašnieks bija ieinteresēts tās uzturēt kārtībā un labiekārtot. Domājams, sakarā ar viesu pieplūdumu pēc ūdensdziedinātavas atvēršanas uz pilsdrupu ievērojamākās celtnes – R torņa tika uzbūvēts skatu tornītis, kurš pirmoreiz redzams Jūliusa Dēringa 1857.g. jūlijā zīmētajā pilsdrupu skatā no ZR, ¹⁰ kā arī uzmūrēta ķieģeļu velve virs R torņa trešā stāva telpas.

Livonijas piļu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs 1901.g. rakstīja, ka pirmie zināmie izrakumi Livonijas laika pilī notikuši lielākās un skaistākās pils – Cēsu drupās. Tos savā jaunībā veicis pilsdrupu īpašnieks, grāfs Emanuels fon Zīverss, lai atbrīvotu ar gruvešiem pilnīgi aizgruvušo tilta būvi galveno vārtu priekšā. ¹¹ Šos darbus tomēr nav pamata dēvēt par izrakumiem – ticamāk, tie bijuši pilsdrupu labiekārtošanas darbi, kas veikti, lai atvieglotu viesu iekļūšanu konventēkas pagalmā. Emanuela fon Zīversa vecākā jaunības laiks sakrīt ar ūdensdziedinātavas ierīkošanas laiku – 19.gs. 40.-tajiem gadiem, tādēļ var pieļaut, ka labiekārtošanas darbi veikti dziedinātavas pacientu ērtībām. R. Malvess bez atsaucēm rakstīja, ka Jūliusa Dēringa zīmējumā redzams no jauna uzmūrēts skatu tornītis uz R torņa, un kopā ar to tikusi uzmūrēta augšējā kupolvelve no mazāka izmēra ķieģeļiem. Bez jumta pārseguma tā tomēr nespēja nodrošināt torni pret atmosfēras kaitīgo iedarbību. ¹²

Dziedinātavas pacienti nebija vienīgie pilsdrupu viesi, kas šeit uzkavējās regulāri. Jegors fon Zīverss rakstīja, ka 1855.g., kad viņš apmeklējis R torņa vidējo telpu (Mestra istabu), tā bijusi rotāta ar novītušām lapu vītnēm un piekariem no studentu svētkiem, ko iepriekšējā gadā šeit svinējusi korporācija ”Livonia”. J. fon Zīverss arī atzīmēja, ka uz zāles griestiem un skaisti apkrāsotajām sienām pirms dažiem gadiem vēl varēts redzēt zilu apmetumu, nosētu ar zelta zvaigznēm. ¹³ Koporeļu saieti Mestra istabā ne bez grāfa atļaujas un atbalsta acīmredzot notikuši ilgstoši un regulāri, jo presē 1877.g. ziņots, ka korporācija ”Livonia” katru pusgadu ”Pletenberga tornī” noturējusi savus komeršus. No komeršu telpas vītņu trepes veda uz torņa augšējo zāli, un visbeidzot – uz torņa skatu platformu zem klajām debesīm. ¹⁴

1877.g. pilsdrupas interesentiem bija pieejamas cauri Jaunās pils pagalmu. Tas bijis diezgan šaurs, un cauri tam varēts nonākt pie D torņa. Raksta autoram šķitis, ka torni jaunākajos laikos ir pielabojusi mūrnieka ķelle. Torņa apakšējā stāvā ir saglabājies dubults pagrabs, kas tiek izmantots. ¹⁵

1895.g. izdotajā Gaujas senlejas jeb Vidzemes Šveices piļu ceļvedī teikts, ka tagad tūristam, lai nokļūtu vecajā Cēsu pilī, nākot no pilsētas, jāiziet cauri vārtiem Pils ielas galā, un tad jānogriežas uz vārtiem, kas ierīkoti jaunā mūrī aiz grāvja, kas daļēji piepildīts ar ūdeni. Piezvanot pie vārtiem, tos atver kalps. Pēc ierakstīšanās viesu grāmatā tūristi saņem pavadoni, kurš atslēdz ieeju pilī. Pāri pagalmam starp Garo Hermani (D torni) un kapelas daļu apmeklētāji nonāk pie pils, kuras pagalmā var iekļūt cauri pamatstāva logiem. ¹⁶ Garā Hermaņa velvētajā pamatstāvā tagad tiek glabāti dārzeņi, un uz to ir izlauzta eja no ārpuses. ¹⁷

Galvenais (R) tornis ir aizslēgts, un tajā var nokļūt pa galeriju no D kopusa iekšpuses. ¹⁸ Virs mestra istabas ir liela, apaļa, no jauna velvēta (neu ueberwoelbtes) telpa. Kāpjot pa vītņu trepēm līdz galam, var nonākt virs velves, no kurienes paveras plašs skats uz apkārtni. ¹⁹ Ceļveža autori atzīmēja, ka ieeja skaistajā, grāfa fon Zīversa 1812.g. ierīkotajā parkā ir aizliegta. ²⁰

Lai arī R tornis bija segts ar ķieģeļu velvi, to bojāja nokrišņi un temperatūras svārstības, jo 19.gs. gaitā tornis apjumts netika. Torņa bojājumi lika iejaukties sabiedriskai organizācijai – Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībai. 1903.g. 2. septembrī K. fon Lēviss of Menārs biedrības sēdē ziņoja, ka apskatījis Cēsu pilsdrupas un konstatējis, ka sevišķi apdraudētā stāvoklī ir lielā Zvaigžņu zāle. Mūri bijuši piesūcināti ar lietus ūdeni un īpaši bojājās ziemas laikā, kādēļ draudēja iebrukt mestra guļamistabas velves. Pils īpašnieks Emanuels fon Zīverss vecākais principā atļāvis biedrībai veikt torņa konservācijas darbus.

Restaurācijas darbu veikšanai biedrība iecēla komiteju, kuras locekļi bija K. fon Lēviss of Menārs, arhitekts Oto Zīverss un Arturs Volfelts. 1904.g. arhitekts O. Zīverss biedrībai ziņoja, ka veikti nepieciešamākie darbi torņa saglābšanai, tie izmaksājuši 308,76 rbļ., un būtu turpināmi. ²¹

Nepieciešamākais darbs torņa glābšanai bija lēzena papes jumta ierīkošana, lai ēku pasargātu no sniega un lietus. 1912.g. biedrība norādīja pilsdrupu īpašniekam, ka pirms septiņiem gadiem uzliktais papes jumts ir sabojājies, kādēļ tornim nepieciešams uzklāt pastāvīgu, izturīgu jumtu. Tā kā biedrība jau iztērējusi vairāk nekā 300 rubļus pirmā jumta uzlikšanai, tā vēlētos uzaicināt sabiedrību atbalstīt šo pasākumu.

Jāatzīmē, ka 1909.g. Cēsu pilsmuižu bija mantojis Emanuels fon Zīverss jaunākais (1848 – 1919). 1915.g. decembrī viņš aizbrauca uz Krieviju, un Cēsis vairs neatgriezās. ²² Grāfs E. fon Zīverss jaunākais uzskatīja par apkaunojumu vākt ziedojumus torņa restaurācijas darbiem, tomēr arī pats negribēja pilnībā apmaksāt atjaunošanas darbus. 1913.g. 21. maijā biedrības rīcībā bija uzkrājies 1976 rubļu liels kapitāls (900 rubļus bija piešķīrusi Vidzemes bruņniecība, 500 – grāfs fon Zīverss, 376 – Cēsu novadpētniecības biedrība, 200 – dažādi ziedotāji). Arhitekts R. Zeiberlihs bija izstrādājis jaunu pastāvīga jumta projektu, kura īstenošana izmaksātu 3700 rbļ. E. fon Zīverss jaunākais atteicās dot vairāk nekā 500 rbļ., vēlreiz aizliedza vākt ziedojumus un ieteica neklāt kārniņu, bet lētāka materiāla jumtu. Darbus varēja nobeigt, tikai pateicoties latviešu būvuzņēmējam Pēterim Meņģelim, kurš lielāko daļu būvdarbu apņēmās veikt bez atlīdzības. Darbi tika pabeigti 1914.g. jūnijā un kopumā izmaksāja 6064,67 rubļus. R tornim tika uzlikts kārniņu jumts, nostiprināta tīkla velve un citi apdraudētie mūri, atjaunoti kāpņu pakāpieni, 6 loga lūkām ierīkoti slēģi un veikti citi sīkāki darbi. ²³

1914.g. 6 decembrī komisija, pieņemot darbus norādīja, ka par zināmu estētisku traucējumu uzskatāms tas, ka jumts nav nobeigts ar asu smaili, kas būtu ņemams vērā, vēlāk izdarot jumta remontu. Tam par iemeslu bijusi darbu sasteidzināšana, sākoties karam, jo strādnieki, kam būtu bijis jāveic jumta ieseguma darbus, iesaukti armijā. Vītņu kāpņu daļai, kas iziet uz āru, būtu bijis vēlams jumtiņš, kā arī vajadzētu nosegt torņa apakšējās daļas stūrus. ²⁴

R. Malvess rakstīja, ka 1903.g. septembrī Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības izveidotās komitejas Cēsu pilsdrupu saglabāšanai priekšsēdētājs K. fon Lēviss of Menārs bija ieguvis grāfa Emanuela fon Zīversa piekrišanu ne tikai R torņa izlabošanai, bet arī pilsdrupu teritorijas iztīrīšanai no būvgružiem, lai iepazītos ar mūru atliekām A un Z korpusos. ²⁵ Informācija par būvgružu tīrīšanu no korpusiem nav atrasta.

R torņa mūru augšdaļā 1914.g. no jauna tika iestrādātas 9396 kubikpēdas akmeņu. Pēc arhitekta H. Zeiberliha norādījumiem tika uzbūvēts bēniņu mūris un augšējās logu ailas. ²⁶ Darbu gaitā tika uzmūrēts un nostiprināts arī neliels gabals D korpusa ārējam mūrim, kas pieslēdzas tornim un noder tam par balstu. ²⁷