”Ko tas [dāvanas lielkņazam] līdzēja, drīz parādīja Cēsu pils aplenkums. Šī nabaga pilsētiņa, kad lielkņazs pie tās ieradās, ilgi tam nevarēja pretoties, bet gan drīz, lai Dievs ir žēlīgs, sagaidīja savu likteni. Tā kā dažām godīgām dižciltīgo matronām vīri bija pilī, un skaļi pie Dieva gribas lūdza, lai atļauj ar tiem pārmīt kādu vārdu un svētīt, pirms tās tiek aizvestas, ko viņām tirāns atļāva. Tās tika atvestas pils priekšā, lai caur aizslēgtajiem vārtiem krievu klātbūtnē viens ar otru runātu, un zem vārtiem viens otram pasniegtu roku un svētītu. Saka, ka šķiršanās nodara sāpes, un kas tā bija par briesmīgu šķiršanos, it īpaši laulātajiem, kuri nezināja, vai viņu mīļie bērni ir miruši jebšu aizbēguši; par to katrs uzticīgs laulāts pāris var spriest pēc sevis.

Tādā pašā stāvoklī kā Cēsu pilsēta bija arī aplenktie pilī. Karalis Magnuss ar 23 personām no pils devās pie lielkņaza, lai lūgtu par viņiem lielkņazam. ¹ Kad viņš ieraudzīja lielkņazu, viņš kopā ar visiem savējiem krita ceļos un lūdza apžēlot savu un savējo miesu un dzīvību. Lielkņazs ar dēlu un augstākajiem virsniekiem arī nokāpa no zirgiem, lika Magnusam piecelties, jo viņš ir liela kunga bērns, atdeva viņam un viņējiem zobenus, kas iepriekš tiem bija atņemti, un apsolīja viņam žēlastību un drošību pie miesas un dzīvības.

Tad nāca lidojoša lode no pils, kas aizsvilpa tuvu gar lielkņaza galvu. Tas viņu tā sadusmoja, ka viņš zvērēja pie svētā Nikolaja, ka Cēsīs neviens nepaliks dzīvs, lai tas būtu kaut vai firsts. To tad viņš lika rādīt ar šaušanu un uzbrukumiem. Bet Magnusa ļaudis [pilī] izrādīja mazdūšību, rūpējoties tikai par savu svētlaimi, kad kāds no viņiem logā tika lielā lielgabala trāpīts un nošauts, viņa vietā stājās kāds cits un arī ņēma galu.

Kad nu lielkņazs šādā niknumā un saīgumā aizjāja, viņa kanclers Vasilijs Solikans palika pie Magnusa zemnieku pirtī bez jumta, un jautāja pēc tulka, kas varētu uzrakstīt krieviski. Tam viņš diktēja, ka karalis Magnuss lielkņazam par dārgumiem, kas Polubenskim atņemti Valmierā, ir parādā 40000 ungāru guldeņus, kas ir jāsamaksā līdz nākamajiem Ziemassvētkiem, bet ja tas nenotiktu noliktajā termiņā, karalim Magnusam ir jāpaliek gūstā Maskavā tik ilgi, līdz viņš šo summu nomaksās dubulti, un arābu zeltā vai dārgakmeņos. Šo parādrakstu bez Magnusa vēl parakstīja Andreass Friderihs, notārs Vilhelms un tulks. Tad [karaļa] kalpotājiem atņēma visu, kas tiem bija, ievietoja tos pirtī, un tur 23 personas tika apsargātas kā gūstekņi.

Fon Edens, Sukavas prāvests no Prūsijas, kurš neilgi pirms tam bija ieradies zemē sava brāļa nāves dēļ, brīvs, ievērojams un drošsirdīgs vīrs, nometa savus priestera svārkus, sagrāba šķēpu un aicināja uz cīņu, tomēr tikai nedaudzi bija drošsirdīgi. Bija skaidrs, ka viens vīrs nozīmē neviens vīrs. Un katrs sāka domāt, ka, iekāms viņi ar sievām un bērniem nonāks krievu rokās, ir jāizvēlas cits ceļš, kā to novērst.

Kad visi par to bija izlēmuši, viņi gribēja salīdzināties ar mīļo Dievu un pieņemt svēto sakramentu, un pēc tam bez briesmām sagaidīt savu likteni. Tā kā viņi bija vairāki simti skaitā, tiem pietrūka vīna, un viņi tamdēļ kļuva bažīgi un nomākti. Tā kā Sukavas  prāvests bija katolis, viņš varēja redzēt, kā luterāņi vienmēr izrīkojas, pieņemot sakramentu, ja viņiem nav vīna; katoļi to pieņem vienā veidā, jo nav miesas bez asinīm.

Tomēr mīļais uzticīgais Dievs, kurš mūs nepiemeklē pār mūsu spēkiem, un kurš ir īstais palīgs grūtībās, brīnumainā veidā bija tā iekārtojis, ka karaļa Magnusa kambarsulainis, saiņojot savas drēbes, lai bez briesmām varētu izkļūt no pils, ko nezināja neviena dzīva dvēsele, starp drēbēm atrada pudeli laba Reinas vīna, ko nodeva mācītājam. Tur bija nepieciešamā garīgā pils, kur patverties nabaga dvēselēm, kas ar Kunga Kristus miesu un asinīm zem maizes un vīna zīmēm tika atbrīvotas, tas bija īpašs Dieva brīnumdarbs.

Kad nu tas notika, un katrs bija saņēmis savu ceļamaizi, viņi visi kopā ar savām sievām, zīdaiņiem un bērniem gribēja uzspridzināties un upurēties mīļajam Dievam, izņemot nedaudzus no viņiem, kuri naktī nolaidās no mūriem un, gribēja, rāpojot uz rokām un kājām, izkļūt cauri krievu nometnei ², kas bija veltīgi, un pateicās Dievam, ka viņi atkal ar striķi tika uzvilkti pilī. Bija bēdīgāk par bēdīgu redzēt, kā labie ļaudis telpā (in dem gemache), zem kuras bija palikts pulveris, nometās ceļos, vīri un sievas sadevās rokās, bērni piespiedās vecākiem, daži vēl gulēja pie mātes krūts, un visi gaidīja svētlaimīgā Simeona stundiņu, kas arī drīz pēc tam, kad maskavieši sāka uzbrukumu, neizpalika. Pulveris tika aizdedzināts un visi uzspridzinājās, izņemot tos, kas bija paslēpušies pilī, un divas citas augstdzimušas personas, kas no turienes izkļuva ar īpašu Dieva palīdzību, kā apustulis Pēteris no cietuma un Daniēls no lauvu bedres. Viņi vislielākajās briesmās, kad viņiem nakts laikā vajadzēja rāpot cauri maskaviešu nometnei, dažreiz aizskarot guļošo krievu drēbes, un dienā vajadzēja brist līdz kaklam ūdenī cauri purviem un slīkšņām, bija pārliecināti, ka viņiem, kas pilī bija redzējuši visas lietas un paši gribējuši spridzināties līdzi citiem, par šīm lielajām bēdām un postu ir jāpaziņo arī citiem, un jāpastāsta par šiem notikumiem, jo divās vai trijās mutēs pastāv visa patiesība.

Ne mazums brīnās par visu ticīgo vectēva Ābrahama paklausību Dievam, un par viņa dēla Izāka, kuru vajadzēja upurēt uz Morijas kalna, paklausību savam tēvam, kas ir patētisks un spilgts paraugs. Ak, mīļais Dievs, kurš šeit ar tādām bēdām ir patiesi piemeklējis vīrus un sievas, vecākus un bērnus, šī ir tāda lieta, par kuru sirds tūkstoškārt var salūzt un izsprāgt no krūtīm.

Tā kā lielkņazs jau iepriekš bija nolēmis, ka visiem, kas bija Cēsu pilī, ir jāmirst, viņš kā lielkņazs arī turēja vārdu (tāpat kā Hērods ar Jāni Kristītāju). Tādēļ arī viņš visus, kas nebija uzspridzinājušies, un kurus bija sagūstījis, iekarojot Cēsis, tostarp arī vienu, kurš atsaucās uz Viņa Karalisko Majestāti, lika nožēlojami nokaut, sacirst gabalos un atstāt par barību putniem, suņiem un mežonīgiem zvēriem, kā teikts 79. psalmā, kur dziedāts par kristiešu ienaidniekiem: Tavas svētās miesas tika pamestas zvēriem un bija putniem par barību, ak Kungs Dievs, tev tas ir zināms.

Un nav noticis citādi, kā kāds nabaga vīrs Maskavā teica kādam dižciltīgajam, kurš cietumā apzvērēja, ka viņš ir augsta dzimuma: Mīļais kungs, jums ir jāzina, ka te iet tāpat kā debesu valstībā, kur neskatās uz personu.

Šo mocekļu vidū bija arī dažas sagūstītas ievērojamas sievas, par kurām viņš apžēlojās. Tās tika aizvestas, piesaukdamas mūsu pestītāja Jēzus Kristus vārdu, un ar skaistām kristīgām dziesmām kungs Jēzus Kristus, Dievs un cilvēks, žēlīgi noslēdza viņu dzīvi. Bet citu no viņiem, Cēsu kastelāna Firstenberga sekretāru Johanu Uninghauzenu, viņš lika pātagot tā, ka viņam nokrita visa miesa no ribām, un viņš varēja redzēt paša iekšas, līdz viņš šajās mocībās un sāpēs izlaida garu.

Kāda nozīme bija tam, ka pirmām kārtām galvaspilsētās Koknesē un Cēsīs, kur saimniekoja arhibīskapi un mestri, tika piekopta šāda briesmīga un šausmīga tirānija, ir tikai mīļajam Dievam zināms.

Līdzīgi viņš apgājās arī ar Valmieru, kas bija padevusies Magnusam, un ko ieņēma kņazs Bogdans Beļskis. Bet poļi no Raunas un skaistajiem, varenajiem cietokšņiem Smiltenes un Trikātas pēc to ieņemšanas tika palaisti brīvībā, bet vācieši aizvesti gūstā.” ³