”Kad Maskavietis bija ieņēmis Cēsu pilsētu, kuras aplenkuma laikā notika tik nožēlojamas lietas, ka dižciltīgas sievas un jaunavas, kas no pils varēja redzēt, kādu tirāniju maskavieši nodarīja jauniem un veciem, kādus briesmu darbus viņi pastrādāja pie sievām un jaunavām, un tad tās vienu pēc otras nokāva ar zobenu, lielā skaitā, ar nedaudziem vīriešiem un viņu mazajiem bērniņiem sanāca Cēsu pilī stiprā velvē blakus lielajai mestra zālei, ēda un dzēra, cik viņām bija palicis no līdzpaņemtā, salīdzinājās un vienojās ar mīļo Dievu, un nolika savas labākās rotas un dārglietas. Un kad viņas redzēja, ka maskavieši tūlīt ieņems pilsētu un pili, viņas ņēma bērniņus uz savām rokām, pulveri, ko viņas iepriekš bija likušas novietot zem velves, pa logu uz leju aizdedzināja ar garu degļa kārti, svētīja viena otru, piesauca Dievu un tā pašas sevi uzspridzināja. Šī rīcība kaimiņu pilsētās un pilīs, kā arī Rīgas pilsētā izraisīja ievērojamas šausmas ¹ un brīnīšanos par maskaviešu tirāniju. Un lai gan Rīgas teologi pret tādu Cēsu sieviešu un jaunavu pašuzspridzināšanos daudz sprediķoja un to nosodīja, tad tomēr katrs pats var spriest, ka tik lielās briesmās un draudošā negoda un moku priekšā, kad nāve tik un tā jau bija acu galā, tas bija labāk darīts.”