”Pēc tam viņi [maskavieši] 4. septembrī ieradās pie Cēsīm un aplenca pilsētu, kurā bija hercogs Magnuss. Šeit bija patvērušies daudz ļaužu: dižciltīgi un nedižciltīgi vācieši un zemnieki, kas te bija nogādājuši arī savu mantu. Tie bija lielā trūkumā un apdraudējumā, un nedomāja pretoties pēc hercoga Magnusa gribas, turklāt viņi zināja, kā bija noticis Koknesē, kur krievi nesaudzēja nevienu, un ka viņu šausmīgā tirānija pret nabaga kristiešiem ar žņaugšanu, nonāvēšanu, izvarošanu un spīdzināšanu ir tik briesmīga, cik vien var iedomāties. Bija daudzi dižciltīgie un arī citi pilī, mestra remterī, kur stāvēja mestru portreti: vīri, sievas, jaunavas un bērni visi kopā, kuri tur uzturējās aplenkuma laikā. Viņu vidū bija divi, kuri sacēla briesmīgas vaimanas ¹, ka viņi negrib nonākt tirāna varā. Viņi slepeni nogādāja dažas mucas pulvera zem remtera, aizdedzināja tās ar degli, ka remteris un nams (hus) sagruva čupā, tā ka viņi un visi citi, kas tur bija iekšā – jauni un veci, briesmīgā kārtā aizgāja bojā. Bet citā pils remterī vēl bija palikuši daudz ļaužu: dižciltīgu un nedižciltīgu vāciešu. Kad viņi redzēja šo briesmīgo notikumu un visi bija satriekti, tur ieradās sprediķotājs un mierināja viņus ar Dieva vārdu, un ka viņiem nav jāpielieto šādi līdzekļi, bet viņiem jāmācās no šī briesmīgā notikuma, ka Dievs ir žēlsirdīgs, piešķirs viņiem savu žēlastību un tos neatstās; ka neviens nedrīkst rīkoties pret Kristus gribu, bet viņiem pacietīgi jācieš un jāseko savam Kungam Kristum uz krusta, un ka viņiem nav jānodara sev posts, kura sekas ir lāsts. Tikmēr pilsēta bija padevusies krieviem. Lielkņazs tiem citiem, kas bija remterī, dāvāja dzīvību, lika ierasties sprediķotājam savā priekšā, runāja ar viņu bargi, tomēr uzslavēja par to, ka viņš tos citus tā bija brīdinājis. Bet viņš tos visus lika aizvest gūstā uz Krieviju.” ²