”31. augustā lielkņazs pienāca pie Cēsīm un nekavējoties pieprasīja, lai pie viņa dotos hercogs Magnuss. Bet hercogs pie viņa sūtīja dažus no saviem ievērojamākajiem galminiekiem, proti, Kristoferu Kurselu un Fromholdu fon Pletenbergu. Lielkņazs tos lika nopērt un tad atkal aizraidīja tos uz Cēsīm, pieprasot pašu hercogu Magnusu. Tad hercogs pats devās ārā no Cēsīm. Kad viņš gribēja jāt pie lielkņaza, krievi viņu aizturēja un pieprasīja, lai viņiem atvērtu pilsētu. Pie vārtiem stāvēja viens no Cēsu rātskungiem; hercogs viņam pavēlēja atvērt vārtus, un tādējādi šis rātskungs un viens no birģermeistariem atvēra pilsētu bez namnieku ziņas. Tad krievi ielauzās un ieguva pilsētu. Kad hercogs ieradās pie lielkņaza, viņš krita tam pie kājām, lūdzot apžēlot savējos, kas atradās Cēsu pilsētā un pilī. Tad lielkņazs nokāpa no zirga, piecēla hercogu Magnusu un lika to kopā ar viņa galminiekiem aizvest uz vecu māju bez jumta, kur viņam bija jāguļ uz salmiem piecas diennaktis, bet galminieki katru dienu un stundu gaidīja savu nāvi. Bet pārējie, kas bija Cēsu pilī, kad dzirdēja par lielkņaza tirāniju, kas bija notikusi Koknesē un citās pilīs, negribēja atdot Cēsu pili lielkņazam. Tad 4. septembrī lielkņazs četrās vietās uzmeta skanstis pie Cēsu pils un apšaudīja pili piecas diennaktis. Kad pilij draudēja nenovēršama bojāeja, vīrieši, sievietes un jaunavas ¹, lielākoties muižnieku dzimuma, vienprātīgi nolēma uzspridzināties ar pulveri, kam piekrita arī mācītāji un sprediķotāji. Tad trīssimt cilvēki, jauni un veci, devās uz telpu (Gemack), zem kuras pavēla četras mucas ar pulveri. Kad visi bija sapulcējušies, visi pieņēma svēto vakarēdienu. Tad Heinrihs Boismanis paņēma kvēlošu ogli un nometās uz ceļiem, visi citi ar mācītājiem viņu ielenca, atvadījās viens no otra un tādā veidā uzspridzināja sevi gaisā. Kāds, Vincents Štube vārdā, labprātīgi lika savam kalpam sevi nošaut; kalps pēc tam pats nošāvās. Heinrihs Boismanis vēl nedaudz bija pie dzīvības; krievi viņu atrada guļam drupās, aiznesa pie lielkņaza, bet viņš tūliņ nomira; nākošajā dienā viņa līķi uzdūra uz mieta. Pēc tam lielkņazs Cēsīs veica tādu tirāniju un sievu un jaunavu piesmiešanu, par kādu nebija dzirdēts pat pie turkiem un citiem tirāniem. Daudzus vīrus viņš lika pātagot, tad ievainotus un asiņainus dzīvus cepināt uz uguns; vienam birģermeistaram viņš lika dzīvam izraut sirdi, vienam mācītājam lika izraut mēli no mutes; citus lika nonāvēt ar nedzirdētām mocībām un spīdzināšanām, bet pēc tam, tāpat kā Ērgļos un Koknesē, lika līķus samest kaudzē apēšanai putniem, suņiem un zvēriem, pie nāvessoda aizliedzot saviem ļaudīm tos apbedīt.

Tanī laikā liekņazs uz Valmieru nosūtīja kņazu, vārdā Bogdans Beļskis, ar trim tūkstošiem vīru, kas tur ieradās 3. septembrī un pieprasīja pie sevis ārpus pilsētas ierasties hercoga Magnusa ļaudis. Šie labie ļaudis pārliecībā, ka viņi un viņu kungs ir viena valdnieka pavalstnieki, pat nedomāja par briesmām, un skaitā septiņdesmit jātnieku izjāja pie viņiem. Tad maskavieši nekavējoties tos aplenca, piespieda nokāpt no zirgiem, nolikt ieročus, un tad ar zobeniem tos sacirta gabalos. Kad valmierieši labprātīgi padevās, tos kopā ar sievām un jaunavām aizveda gūstā uz Cēsīm, kur tos saņēma pavisam nekristīgi un nežēlīgi pacienāja tāpat kā citus. Dārgumu, ko maskavieši ieguva Cēsīs, Valmierā un citās pilīs: naudas, dārglietu un zelta, ko muižnieki un citi labi ļaudis sev par nelaimi bija atveduši uzglabāšanai minētajās pilīs, bija vairāk, nekā kāds spētu noticēt.

Pēc tādas tirāniskas slepkavošanas lielkņazs ar savu karaspēku 7. septembrī devās prom no Cēsīm uz Raunu. Raunieši, tāpat kā trikātieši, smiltenieši un gandrīz visi lietuvieši, nekavējoties labprātīgi padevās, un lielkņazs tos neskartus atlaida uz dzimteni.” ²