”[1578.g. februāris] Bet Maskavas kņazs velti aplenca Cēsis. Kad maskavieši vairākas dienas ar mašīnām stipri grāva mūrus, un jau bija sagrāvuši daļu sienas, Dembinskis, mazā garnizona dēļ bažījoties par pilsētu, mēģināja pārliecināt savējos doties pilsētā, bet viņam tas neizdevās, jo pārtikas trūkuma un neizmaksātās algas dēļ viņi negribēja pakļaut sevi briesmām, tuklāt to lielākā daļa bija jātnieki, kuri uzskatīja, ka, mūru ieslēgtiem, viņiem nepietiks vietas savas drošsirdības izpausmei. Visbeidzot viņš uzstāja, lai kareivji vismaz pietuvotos mūriem kopā ar viņu un izraisītu trauksmi ienaidnieka sardzē un nometnē. To panācis, viņš naktī, dziļā klusumā, neilgi pirms rītausmas pieveda viņus pie pilsētas vārtiem un paziņoja, ka ienaidnieks viņus jau ir pamanījis un ar savu pārspēku var viegli aplenkt. Tādēļ labāk būtu, kā drošsirdīgiem kareivjiem pienākas, ieiet pilsētā un ar savu drosmi un vīrišķību sniegt tai palīdzību un rast tur pašiem aizsardzību. Ienākot pilsētā, viņi patiešām palīdzēja to aizstāvēt un noturēt. Steidzīgā nakts darbā izlabojuši ienaidnieka rūpīgi sagrautos mūrus, viņi pēc tam visur izrādīja vērā ņemamu pretestību ienaidniekam. Tādēļ maskavieši, pārtraukuši aplenkumu, pavasara sākumā aizgāja, nosūtījuši pa priekšu lielgabalus. Aleksandrs Hodkēvičs, Grodņas priekšnieks, Jana Hodkēviča brālēns, kuram viņš palīdzēja pārvaldīt Livoniju, lai arī tanī laikā bija slims, sapulcēja karaspēku un vajāja maskaviešus līdz Siguldai, bet tomēr nespēja panākt. ¹“