”Lielkņazam, lepnajam un uzpūtīgajam tirānam, sāpēja sirds par to, ka viņam nevienlīdzīgs skrīveris, ir atņēmis Cēsu pili un pilsētu, zemes galveno pili, kur bija mestra sēdeklis un rezidence. […] Tāpēc viņš šī [1578.] gada rudenī uz Cēsīm nosūtīja divus savus kanclerus jeb solikanus ar 20000 vīriem un 24 lieliem lielgabaliem, kas aplenca Cēsis un tās briesmīgi apšaudīja. Tomēr poļi, zviedri un vācieši apvienojās un 22. oktobrī aplenktos atbrīvoja. Šinī cīņā lielkņazs zaudēja dažus tūkstošus vīru un lielgabalus, kas ar lielu triumfu kā uzvaras zīmes tika nogādāti vispirms uz Daugavgrīvu, bet tad uz Viļņu, un arī tika parādīti karalim [Stefanam Batorijam], kad viņš nākamajā gadā pirmoreiz iejāja Viļņā.” ¹