”Tanī laikā, kad karalis atradās Krakovā, mēs saņēmām ziņu par mūsu uzvaru pie Cēsīm, un šī vēsts paredzēja visa kara iznākumu. Cēsis, kā jau mēs teicām, atkal aplenca maskavieši ar krietni lielākiem spēkiem kā iepriekš, un uz pilsētu tika nosūtīti četri vojevodas, kuri baudīja lielu cieņu: Pjotrs Tatevs, Vasilijs Voroncovs, Pjotrs Hvorostiņins un Andrejs Ščelkalovs. Vairākas dienas viņi veltīgi aplenca pilsētu, un tādējādi deva mūsējiem iespēju sapulcināt spēkus un sazināties ar zviedru milicijas pulkvedi Georgu Boji. Pie Straupes pilsētiņas apvienojās Andrejs Sapega – to spēku vadonis, kas nelielā skaitā atradās Livonijā, un neraugoties uz mazo skaitu, viņš ar vīrišķīgi turpināja cīnīties pret naidnieku; Macejs Dembinskis; bez tam no livoniešiem ieradās Nokolajs Korfs un citi livonieši, lietuvieši un poļi ar nelielu jātnieku nodaļu. Pie Gaujas upes, vidū starp Valmieru un Cēsīm, mums pievienojās zviedru nodaļa. No šejienes dodoties tālāk, viņi sastapa ienaidnieku, kas ¹ kaujas ierindā, ar plīvojošiem karogiem gaidīja viņus pie Cēsīm. Mūsējie cīnījās ļoti braši, jo poļi, lietuvieši un zviedri uzmundrināja viens otru atriebties par apvainojumiem, bet livonieši cīnījās par savu brīvību, un visi kopā tiecās pēc goda un slavas. Ienaidnieka kavalērija bija spiesta bēgt, turklāt tatāri bēga pirmie. Iestājoties naktij, vojevodas sāka aizturēt bēgošos un pulcēt tos nometnē, tautas senās slavas un uzticības kņaziem vārdā pavēlot labāk pakļauties briesmām un bojāejai, nekā pamest nometni un lielgabalus, ko viņu vīrišķībai bija uzticējis valdnieks. Tomēr, kad bailes pieņēmās spēkā līdz ar nakts iestāšanos, kas, kā šķita, nosedza viņu kaunu un negodu, zuda jebkāda iespēja aizturēt pūli, un divi vojevodas – Andrejs Hvorostiņins un Pjotrs Ščelkalovs, kas komandēja kavalēriju, bēga kopā ar to, bet pārējie divi, kuriem bija uzticēti lielgabali un lādiņi, kad viņi bija palikuši nometnē gandrīz vieni, apķēra ar rokām svarīgākos lielgabalus, lai parādītu, ka viņi līdz pēdējam elpas vilcienam ir sargājuši nometni, lielgabalus un uzticību valdniekam; tādā stāvoklī viņus atrada nākamās dienas agrā rītā, kad mūsējie ielauzās nometnē un ierakumos, un viņi tika sagūstīti dzīvi kopā ar nometni un aptuveni 30 lielgabaliem. Citu, ne mazāk ievērojamu uzticības pierādījumu veica vienkāršie lielgabalnieki. Maskaviešiem ir paradums apkalpot lielgabalus šādi: viņi ierok lielgabalus zemē, to priekšā izrok attiecīga lieluma grāvi, kurā slēpjas lielgabala pielādētāji, pie stobra gala piestiprina virvi, un, kad lielgabals jāpielādē, stobru noliec uz leju, bet kad jāšauj, atkal paceļ uz augšu. No lielgabaliem sevišķi ievērojami bija šādi: viens saukts Vilks, divi saukti Jaunavas ², tikpat daudz ar vanagu vārdu un attēlu, un arī daži zviedriem atņemtie ar viņu zīmēm. Kad no šos lielgabalus apkalpojošiem lielgabalniekiem lielākā daļa bija nokauti, atlikušie, redzot, ka mūsējie ieņēmuši nometni, zaudēja cerību glābt lielgabalus un gribu dzīvot, tādēļ labprātīgi pakārās virvēs, kas bija piestiprinātas pie stobriem. Šī uzvara bija ievērojama: daudzi naidnieki krita, daudzi tika sagūstīti, bet mūsējo zaudējumi bija niecīgi. Zaudējis minētos lielgabalus, Maskavas cars tūdaļ pat lika izliet citus ar tādiem pašiem nosaukumiem un zīmēm un vēl lielākā skaitā nekā iepriekš. ³”