”Tas [ka Bīrings bija ieņēmis Cēsis] maskavieti pamatīgi sadusmoja, jo viņš pats personiski bija ieņēmis Cēsis, un viņš sagatavoja baru karavīru ar spēcīgu artilēriju, lai atkal ieņemtu pilsētu un pili. ¹ Polijas karalis Cēsīm palīgā nosūtīja Dembinski un Aleksandru Hodkēviču ar poļu karaspēka nodaļu. Kad viņi ieradās un apvienojās ar livoniešiem, viņš [Bīrings] izlauzās cauri nometnei un devās uz Raunu, par ko maskavietis sadusmojās un teica: ”Ja man slikts skrīveris ir atņēmis cietokšņus, es viņam pretī nostādīšu citu skrīveri”, un nosūtīja savu kancleru Andreju Zulkovu kopā ar vojevodu un karaspēka papildinājumu un lielgabaliem, lai iekarotu cietoksni. Kad maskavieši to aplenca, Dembinskis, kurš pirmajā aplenkumā cietoksni bija noturējis un tajā bija ēdis zirga gaļu, sapulcināja visus poļus un vāciešus, ko vien spēja, pie Lielstraupes, un apvienojās ar dažiem zviedru jātnieku un kājnieku karogiem, kas tanī laikā devās cauri zemei. Viņš nosūtīja ritmeistaru Klausu Korfu pie zviedriem uz Tarvasti, kurš panāca, ka zviedri no turienes dodas uz Straupi. Tad viņi noturēja īsu padomi, nogādāja pāri Gaujai dažus lauka lielgabalus, ņēma kājniekus uz zirgiem sev aiz muguras, pārcēla tos pāri Gaujai, un Dieva vārdā uzbruka maskaviešu karaspēkam, kas parādījās viņu acu priekšā. Viņi drosmīgi uzbruka ienaidniekam, sakāva to un piespieda bēgt, atņēma tam skanstis un 26 lielus lielgabalus, kas tika aizgādāti uz Daugavgrīvu. No poļiem un vāciešiem krita nedaudzi, tikai 200 zviedru vīrus ievainoja maskaviešu pulveris, un nāvējoši tika ievainots ievērojams karavīrs Hanss Vahtmeisters, kurš šinī kaujā bija darījis daudz laba. Smagi tika ievainots arī lielkņaza kanclers Zulkovs.” ²