”Pēc tādas uzvaras [pie Oberpālenes] maskavieša spēki Tērbatā papildinājās ar daudziem ļaudīm un lielgabaliem, un tika domāts atkal aplenkt Cēsu pilsētu un pili. Tad arī zviedru karavīri, kas bija nosūtīti uz Oberpāleni, ieradās Rēvelē; kad šie karavīri izdzirdēja, ka Oberpālene ir zaudēta, viņi tapa dziļi sarūgtināti, un ne jau tikai par pils zaudēšanu, bet arī par karaļa nežēlastību. Tādēļ viņi gribēja mēģināt uzbrukt maskavietim; kā tas izdosies – to kā Dievs dos.

16. septembrī šie karavīri, un proti: trīs eskadroni zviedru un vācu hofleitu un trīs nelielas zviedru knehtu nodaļas, no kurām viena bija hercoga Kārļa Zēdermanlandieša, bez tam neliela Rēveles pilsētas vācu knehtu nodaļa – komandieris bija Jirgens Boje no Henesas un viņa vietnieks bija Klauss Bjorsons no Hammelgardenas, rotmistri bija Macs Larsons, Knuts Jonsons un Hanss Vahtmeistars, bet knehtu priekšnieks bija Hanss Grots – visi šie minētie komandieri ar karavīriem līksmi devās karagājienā meklēt maskavieti. Pietuvojoties Pērnavai divdesmit jūdzes no Rēveles un saņemot vēsti, ka maskavietis ir nodomājis aplenkt Cēsu pilsētu, viņi saprata, ka vēl nav tik spēcīgi, lai vienatnē uzbruktu maskavietim, un tūlīt pat droši uzzināja, ka Rīgas apkārtnē atrodas arī poļu karavīru nodaļa; tādēļ viņi nosūtīja Kasparu Tīzenhauzenu no Zalcas un Kidas pie poļiem, lai uzzinātu, vai viņi nebūs ar mieru darboties kopīgi ar zviedriem. Lai arī poļi neatteica, varēja nojaust, ka viņiem ir grūti sniegt atbildi, tādēļ ka poļi ļoti brīnījās un izteica dažādus minējumus, kāpēc zviedri varēja nenogurstoši un bez maksas atnākt no vairāk kā 50 vācu jūdžu liela tāluma, lai palīdzētu cita saimnieka cietoksnim ar lielām briesmām pašu dzīvībai. Kad nu poļi apdomājās pārāk ilgi, daudzi zviedri jau gribēja atgriezties mājās uz Rēveli.

Tad Jirgens Boje atkal sūtīja Klausu Meksu no Rapitas pie poļu karavadoņa, lai uzzinātu, ko nodomājuši darīt poļi; uz to karavadonis atbildēja, ka viņš droši zina, ka maskavietis ir šinī apvidū, bet pagaidām vēl droši nezina, uz kuru vietu tas dosies, tādēļ lūdza zviedru karavadoni nogaidīt vēl vienu vai trīs dienas; tad viņš ar savu karaspēku dosies pie zviedriem, un kopā ar tiem pēc iespējas centīsies padarīt labāk. Kopā ar šādu atbildi viņš ar Klausu Meksu pie zviedru priekšnieka nosūtīja arī vienu poļu vadoni. Poļu karavadonis bija Aleksandrs Sapega, rotmistri bija Leonards Kitlics, Molnicas īpašnieks, Albrehts Oborskis, Vencels Žaba, Fēlikss Ostrovskis un Klauss Korfs; visi spēki kopā ar vācu un poļu hofleitiem bija pie diviem tūkstošiem vīru lieli.

Kamēr šie sūtņi tika sūtīti no viena karavadoņa pie otra, maskavietis pienāca pie Cēsīm ar 18000 vīriem un aplenkuma lielgabaliem, kartaunām un mortīrām. Tad zviedri virzījās tālāk uz Burtniekiem, kur domāja sastapt poļus, bet kad tos tur neatrada, devās tālāk uz Mujāniem, 3 jūdzes no Cēsīm, kur ierīkoja savu nometni. Tanī pašā vakarā tur ieradās arī poļi, ļoti skaisti ģērbušies, skaisti un labi apbruņoti, un sirsnīgi satikās ar zviedriem. Nākamajā naktī visur sāka taurēt, ka, ja kāds vēlas dzirdēt Dieva vārdu, lai nāk uz sprediķi. Kad sprediķis bija pabeigts ar dažām garīgām dziesmām, visi devās ceļā un dažās stundās līdz saullēktam nogāja vairāk kā divas jūdzes, visu laiku dzirdēdami briesmīgo maskavieša šaušanu pie Cēsīm, un arī redzēja, kā briesmīgas, ugunīgas lodes lido pa gaisu nakts melnumā. Kad vienas jūdzes attālumā no Cēsīm viņi pienāca pie Gaujas upes, un otrā krastā pamanīja krievu nodaļu, tad atturēja krievus no upes ar lauka lielgabaliem, kamēr visi bez šķēršļiem bija pārcēlušies pāri, bet šī upe bija strauja un dziļa, tādēļ katram jātniekam bija jāuzsēdina sava zirga mugurā arī landsknehts; tādā veidā viņi peldēja pa upi un bija galīgi izmirkuši.

Kad visi bija pārcēlušies otrā krastā, viņi nometās ceļos Visuvarenā Kunga priekšā un sāka dziedāt psalmu: ”Kas uz to Kungu cer, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns” (125. psalms). Tad viņi droši uzbruka ienaidniekam. Krievi un tatāri, pretēji savam paradumam, aizstāvējās, jo neuzdrošinājās pamest lielkņaza artilēriju un lielgabalus. Te nu sākās jātnieku spēle. Kad krievi saprata, ka mūsējie ir pārāk spēcīgi, tie aizbēga uz savu nometni ¹ kā sev izdevīgu vietu. Bet viņiem dzinās pakaļ no visām pusēm, un sākās īstā spēle. Kad krieviem nepalīdzēja arī izdevīgās pozīcijas, sākās bēgšana, cik tik jaudas, un šajā bēgšanā daudzi no viņiem gāja bojā. Bet tā kā mūsējie bija noguruši, un viņiem vēl stāvēja priekšā darīšanas ar krieviem, kas ar artilēriju atradās skanstīs, viņi nevarēja tos vajāt pārāk tālu, bet devās uz maskaviešu skanstīm. Krievi stipri pretojās ar lielajiem lielgabaliem, un šāva tā, ka tiem neko nevarēja izdarīt. Tādēļ zviedri un poļi visu nakti stāvēja sardzē pilnā kaujas gatavībā, lai nākamajā dienā agri no rīta sāktu cīņu ar krieviem skanstīs. Tomēr krievi negribēja gaidīt rītu, bet naktī četrrāpus izlīda no skanstīm un devās uz Valmieru un citām tuvumā esošajām pilīm un cietokšņiem. Tad mūsējie nākamajā dienā ļoti agri no rīta ieguva skanstis un atrada tajās 14 liela kalibra lielgabalus, kartaunas un čūskas, 6 mortīras un dažus lauka lielgabalus. Šī kauja notika 1578. gada 21. oktobrī.

Kaujā krita seši tūkstoši krievu un tatāru un divdesmit divi no visievērojamākajiem maskavieša vadoņiem. Turklāt tika nonāvēti, ievainoti un saņemti gūstā šādi kņazi: lielkņaza znots Vasilijs Andrejevičs Sickis tika nogalināts, bet kņazs Andrejs Dmitrijevičs ievainots tika aizvests uz Krieviju; kņazs Vasilijs Fjodorovičs Voroncovs tika nošauts no Cēsu pilsētas, lielkņaza kanclers un tuvākais padomnieks Andrejs Ščelkalovs ar lielām grūtībām izglābās ievainots.

Trīs kņazi, proti: Pjotrs Ivanovičs Tatevs, Semjons Tufjakins – Oboļenskis un Pjotrs Ivanovičs Hvorostiņins tika sagūstīti un aizvesti uz Poliju. No zviedriem un poļiem kritušo bija ne vairāk kā simts, starp kuriem visievērojamākais bija Hartvigs Leideburs, Hansa Vahtmeistara virsnieks. 5. novembrī zviedri ar lielu godu un prieku atgriezās Rēvelē ar lielu laupījumu; landsknehti, kas devās ceļā kājām, visi atgriezās kā jātnieki un vēl atveda līdzi vairāk nekā tūkstoti maskaviešu zirgu. Pēc tam laime pavisam pameta maskavieti.” ²