”Citas ziņas, ko dažas dienas pēc tam [1577.g. 6. septembra ?] no Rīgas rakstījis uzticams, godīgs vīrs.
Bez šaubām, jūs jau no mana iepriekšējā raksta esat pietiekami sapratuši, cik briesmīgi Maskavietis Pārdaugavas hercogistē ir tiranizējis un slepkavojis. Šajā stundā atnāca cita ziņa, ka Cēsis, kas pirms tam bija padevušās hercogam Magnusam, viņš ar varu ir iekarojis, un tur ir licis visus nožņaugt un nogalināt. Par to hercogs Magnuss, kurš ar 30 jātniekiem bija Cēsīs, jāja pie lielkņaza uz viņa nometni, kur lielkņazs uzreiz viņu lika sagūstīt un novilkt tam firsta drēbes, bet citus, kas bija atnākuši kopā ar viņu, lika nogalināt un sacirst gabalos, kā arī pēc tam Valmierā visi tika nožņaugti un nonāvēti. […]
Kad nu ienaidnieks Cēsu pilsētu minētajā veidā bija ieguvis, 400 vīri, sievas un bērni bija patvērušies turienes pilī, un ienaidniekam, kad viņš uz turieni atnāca, krita pie kājām. Tirāniskais ienaidnieks viņiem neizrādīja nekādu žēlastību, viņus visus briesmīgā veidā nonāvēja, arī daudzus no viņiem lika uzdurt uz mietiem. Bez šiem vēl bija daudzi, kas redzēja šādu briesmīgu tirāniju, devās uz velvētu baznīcu, ieslēdzās tajā 1, zem baznīcas palika pulveri un to aizdedzināja, un šādā veidā nožēlojami beidza savu dzīvi, kuru dvēselēm mīļais Dievs lai ir žēlīgs, un no šīs briesmīgās tirānijas lai mūs žēlīgi pasargā un sava vārda ienaidniekus attur.” 2