”Šinī pašā rudenī, drīz pēc tam, kad lielkņazs devās prom, kādi vācieši un lietuvieši atkal ieņēma Daugavpili, tāpat arī Matiass Dembinskis ieņēma Suntažus, Ērgļus un citas mazās pilis, kas bija apkārtnē. Un pēc tam Hanss Bīrings, viens no spalvas darboņiem, kam laimējās arī citās lietās (kā svētlaimīgais Dr. Luters teicis, ka arī nabaga Kristofors var kļūt par Sv. Jura bruņinieku), ar saviem labajiem puišiem, kas bija pie viņa arī Turaidā, naktī pārkāpa pāri Cēsu pils un pilsētas mūriem, tur apkāva daudzus krievus, un aizsūtīja karalim sagūstītus divus augstmaņus: Pleskavas vietvaldi, kņazu Danielu un Ivanu Kvazinu. Tāpat un drīz pēc tam karaļa Magnusa ļaudīm tika atņemtas Limbažu un Burtnieku pilis.

Cēsīs viņš [Bīrings] lika atrakt un aizmest akmeņus un gruvešus no telpas, kur bija uzspridzinājušies ļaudis. Vīri, sievas un bērni, kas tur tika atrasti kopā guļam, ar lielām sirdssāpēm tika izcelti un citādā veidā apbedīti zemē. Tāpat arī tika izdarīts ar daudzajiem sacirstajiem kauliem, kurus vēl nebija izvazājuši suņi, putni un zvēri.” ¹