Livonijas ordeņa laikā Cēsu pilij piemita daudzas, savstarpēji saistītas funkcijas, kuras kopumā padarīja Cēsis par vienu no nozīmīgākajām ordeņpilīm jau kopš 13.gs. Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma pamazām samazinājās arī Cēsu pils funkciju loks: poļu laikos tām pārsvarā bija administratīvs raksturs, zviedru laikos – pārsvarā saimniecisks, līdz 18.gs. sākumā visas Cēsu pils funkcijas bija pārņēmušas citas ēkas ne tikai Cēsīs, bet arī visā Vidzemē, un pils kā nefunkcionāla ēka faktiski tika pamesta.

Cēsu pils jau 13.gs. sākumā tika izveidota kā bāze Zobenbrāļu bruņinieku ordeņa karagājieniem uz austrumiem – vieta, kur ordeņa karaspēks sapulcējās un tika apgādāts ar nepieciešamo pārtiku un bruņojumu. Šo funkciju pils saglabāja līdz pat Livonijas ordeņa sabrukumam. Funkcija aktualizējās ordeņa konfliktu ar krievu valstīm laikā: mestru Bernharda no Borhas un Voltera no Pletenbergas vadītajos karos ar Pleskavas un Maskavijas kņazistēm 15.gs. astoņdesmitajos gados un 15./16.gs. mijā, kā arī Livonijas kara laikā 1558.-1560.g. 13.gs. Cēsu pils tika būvēta kā Zobenbrāļu ordenim raksturīga pils, kuras galvenā pazīme ir neregulāra, pa augstienes perimetru būvēta ārējā aizsargsiena ar vārtu nocietinājumu, kurai iekšpusē tika piebūvētas dzīvojamās ēkas un dievnams.

Līdzšinējās publikācijās parasti tikusi akcentēta Livonijas ordeņa mestru, sevišķi Voltera no Pletenbergas, kā ordeņa valsts valdnieku saistība ar viņu rezidenci – Cēsu pili. Tomēr jāuzsver, ka Livonijas augstākais varas orgāns bija karaspēka pavēlnieku un apgabalu pārvaldnieku sapulce – kapituls, kurā kopīgi tika izskatītas itin visas ordeņvalsts svarīgākās iekšējās un ārējās lietas, un kas bija arī augstākā šķīrējtiesas instance Livonijā. Kapitulu norises vieta funkcionāli kļuva arī par Livonijas ordeņa valsts politisko un administratīvo centru. Tā kā jau kopš 14.gs. sākuma kapituli visbiežāk notika Cēsu pilī, ir iespējams apgalvot, ka pils pildīja ordeņvalsts politiskā un administratīvā centra funkciju. Tā kā kapitulos piedalījās gan Livonijas bīskapiju, pilsētu un kārtu, gan arī ārvalstu sūtņi, Cēsis kļuva arī par ordeņa diplomātisko aktivitāšu centru. Kapitulu darbībai faktiski bija pakārtota arī Cēsu pils kā ordeņvalsts galvenā cietuma funkcija, jo svarīgie ieslodzītie tika nopratināti un, iespējams, arī tiesāti sapulcējušos ordeņa pavēlnieku klātbūtnē.

Cēsu pils politiskā nozīme pieauga kopš mestra apgabala izveidošanas 15.gs. divdesmitajos gados. Šis apgabals un pilis tajā kalpoja gan kā mestra galma ienākumu avots, gan dzīves vieta. Laikā līdz 1484.g. Cēsu un Rīgas pilis bija galvenās pilis mestra apgabalā, bet kopš 1484.g., kad rīdzinieki sagrāva Rīgas pili, par vienīgo Livonijas ordeņa mestra galveno pili viennozīmīgi kļuva Cēsis.

Ordeņa valsts centra administratīvajām un politiskajām funkcijām vajadzēja pielāgot arī pils apbūvi. Tradicionālais ordeņpiļu plānojums ar vienīgi bruņinieku konventam paredzētām telpām – kapelu, kapitula zāli, remteri un dormitoriju – nevarēja apmierināt Cēsu pilī notiekošo aktivitāšu – kapitula sapulces, sūtņu uzņemšanas, svarīgu viesu izmitināšanas, svinīgas līgumu slēgšanas – vajadzības. Pilī regulāri tika uzņemti lietuviešu, maskaviešu, novgorodiešu, zviedru sūtņi, slēgti vairāki ordenim vitāli svarīgi starptautiski līgumi. Tam bija nepieciešamas plašas un reprezentablas telpas, kas maz līdzinājās konventa piļu telpām. Domājams, pēc mestra apgabala izveidošanas 15.gs. divdesmitajos gados tika sākta pils jaunās daļas, ko veidoja A un D korpusi, izbūvēšana. Jaunās daļas telpām bija reprezentabls raksturs: divas lielas un greznas zāles, ko varēja izmantot svinīgām pieņemšanām un maltītēm, svarīgu viesu izmitināšanai piemērotas telpas divos stāvos A korpusā, kā arī mestra dzīvojamās telpas R tornī, kurām piemita arī pieņemšanas funkcija un publiski reprezentatīvs raksturs. Analoģijas Cēsu pils apbūvei un telpām vairāk ir vērts meklēt Vācu ordeņa virsmestra rezidences pilī Marienburgā, nekā Vācu un Livonijas ordeņu mazajās konventa pilīs. Par pils jaunās daļas un torņu būvēšanas laiku rakstītie avoti, kā arī arhitektoniskie novērojumi sniedz hronoloģiski neprecīzas ziņas. Jācer, ka papildus informāciju, kas palīdzētu datēt pils A un D korpusus, kā arī precizēt to telpu funkcijas, sniegs šajās pils daļās turpinātie arheoloģiskie izrakumi.

Ja ar rezidenci saprotam vietu, no kuras tika veikta valsts pārvalde, tad par tādu Cēsis var atzīt kopš mestra Voltera no Pletenbergas laikiem (1494 – 1532), kad pilī visbiežāk uzturējās mestrs, un no šejienes arī tika veikta ordeņvalsts pārvalde ar kancelejas un vēstuļu dienesta palīdzību. Tomēr Cēsis nebija vienīgā Voltera no Pletenbergas un vēlāko mestru rezidence, jo mestri kopā ar savu kanceleju pārvietojās arī pa citām mestra apgabala pilīm.

Milzīgi, vēlāk neizlabojami postījumi Cēsu pilij tika nodarīti Ivana IV armijas uzbrukumu laikā 1577. un 1578.g. Tomēr poļu valdīšanas laikā (1562. – 1621.) Cēsis kļuva par poļu Livonijas – faktiski tagadējās Vidzemes un Latgales – administratīvo centru. Centra nozīmi pavairoja arī Cēsu kā Livonijas katoļu bīskapa rezidences statuss, tomēr Livonijas bīskapu aktivitātes, visticamāk, nav bijušas saistītas ar pili, kurā rezidēja visas poļu Livonijas pārvaldnieks un galvenais tiesnesis – prezidents (vēlāk vojevoda), kā arī Cēsu pils un apgabala pārvaldnieks – stārasts. Poļu iestāžu darbību, kā arī Cēsu pilsētas un novada attīstību traucēja kopš 1600.g. notiekošais poļu – zviedru karš, kura rezultātā 1621.g. zviedri ieņēma Cēsis.

Laikā, kad bijušie Livonijas bīskapa valdījumi un Cēsu pils atradās zviedru grāfu Uksenšernu valdījumā, Cēsu pils militārā un saimnieciskā nozīme aizvirzījās otrajā plānā, salīdzinot ar Valmieras pili. 17.gs. 2. pusē notika Cēsu pils funkciju un nozīmes izzušana, sevišķi pēc pils un muižas redukcijas 1681.g. un konventēkas izdemolēšanas, ko veica zviedru karavīri. Cēsu pils saglabāja tikai lokālu saimniecisko funkciju kā muižas centrs, kura ēkas atradās otrajā priekšpilī, bet konventēka un pirmā priekšpils tika pamestas. Pils novārtā tika atstāta arī pēc Vidzemes nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā, jo tās īpašnieki Cēsīs nedzīvoja un, domājams, arī neuzturējās regulāri. Situācija mainījās tikai ap 1770.g., kad barons Volfs lika pārbūvēt t.s. Jaunās pils daļu par dzīvojamo ēku un, domājams, apmetās tur uz pastāvīgu dzīvi.

Salīdzinot ar citām Livonijas viduslaiku pilīm, Cēsu pilij literatūrā jau salīdzinoši agri tika izveidota romantisma aura, turklāt pils jau 19.gs. 1. pusē pievērsa ievērojamu krievu literātu uzmanību. Krievu literātu darbos Cēsu pils tēlota pretrunīgi – gan kā nesimpātiska alkatīgo un nežēlīgo ordeņa bruņinieku dzīvesvieta, gan kā spraigu, dramatisku un varonības pilnu vēstures notikumu norises vieta.