Laikā no 1451. līdz 1472. gadam Cēsu pilī zināmi četri zemesfogti (landvoegte). 1 Iespējams, viņu amata areāls aptvēris visu zemi – mestra apgabalu. Kā liecina Cēsu zemesfogtu amati pirms vai pēc amata pildīšanas Cēsīs, ordeņa hierarhijā šis amats nav bijis pārāk augsts.
Arī kumpāna (cumpann, compann) amats nebija augstāko ordeņa amatu skaitā. Parasti ordeņa pilīs kumpāni bija komturu vai fogtu tuvākie palīgi, kas varēja tos aizvietot visos svarīgākajos jautājumos, kā arī uzturēja saikni starp bruņinieku konventu un tā priekšnieku. 2
No aptuveni 1390.g. līdz 1555.g. decembrim Cēsu pilī darbojušies četri kumpāni. Viens no tiem – Venemars no Delvihas (Wenemar von Delwich) vēlāk uzkalpojās līdz Pērnavas un Vilandes komturu amatam. 3
1484.g., kad rīdzinieki ieņēma un sagrāva Livonijas ordeņa pili Rīgā, uz Cēsīm pārcēlās ordenī samērā svarīgais šafers (schaffer) – galvenais atbildīgais par visa Livonijas ordeņa tirdzniecību 4 un augstākais finanšu ierēdnis mestra apgabalā. 5 Līdz 1562.g. zināmi 11 Cēsu šaferi, no tiem divi sasnieguši augstu stāvokli ordenī: Matiass (Tīss) fon der Reke, kurš 1535.-1541.g. bija Kuldīgas kumpāns, 1544.g. – Cēsu šafers, 1549.-1562.g. – Dobeles komturs, 6 kā arī Gothards Ketlers (Goddert Ketteler), dzimis ap 1517./1518.g., 1552.g. ieradies Livonijā, līdz 1554.g. bijis Cēsu šafers, līdz 1558.g. – Daugavpils komturs, līdz 1558.g. – Vilandes komturs, kopš 1558.g. 9. jūlija – mestra koadjutors, bet 1559.-1562.g. Livonijas ordeņa mestrs. 7
Kopš 1523.g. parādījās arī šafera kumpāni jeb palīgi, kādi līdz 1560.g. zināmi četri. Šis amats divos gadījumos bijis sākums veiksmīgai karjerai: Johans fon der Reke 1523. un 1525.g. bija Cēsu šafera kumpāns, 1531.-1535.g. – Aizkraukles komturs, 1535.-1549.g. – Vilandes komturs, kopš 1541.g. mestra koadjutors, bet 1549.-1551.g. – mestrs. 8 Kaspars Zībergs fon Vīslingens, Cēsu nama komtura Georga brālis, pirms 1558.g. bija Cēsu šafera kumpāns, 1558.-1562.g. – Rīgas nama komturs, visbeidzot miris 1570.g. kā Kurzemes hercoga Sēlpils pilskungs. 9
Apsekojot šaferu un viņu kumpānu aktivitātes vēstures avotos, iespējams secināt, ka miera laikā tie kopīgi ar Cēsu nama komturu piedalījās pilsnovada lēņavīru civillietu iztiesāšanā. Tā 1524.g. 21. jūlijā Cēsu nama komturs Diderihs de Vrede un šafers Lofs van Loe bija liecinieki muižas ieķīlāšanai ordeņa mestram. 10 1541.g. 2. augustā Cēsīs nama komturs Vilhelms Šilings, šafera kumpāns Filips Šāls fon Bēls un šenks Goderts Torks uzklausīja, pierakstīja un apstiprināja Hansa Mazava (Massaww) liecību mantas dalīšanas lietā. 11 1543.g. 5. jūnijā Lodes muižā Cēsu šafera kumpāns Šāls fon Bēls piedalījās zemes strīda starp lēņavīriem izšķiršanā. 12 1535.g. 5. maijā Vācu ordeņa šafers Cēsīs Rutgers Volfs un Valmieras rātskungi atklātā tiesā (in dem offenbar gericht) nopratināja uzbrukumā apsūdzēto Hansu Kerstgenu, 13 kas liecina, ka šaferi piedalījušies arī krimināllietu iztiesāšanā.
Kara laikā šaferi komandēja karaspēka nodaļas. 1558.g. 10. februārī pie Vēzenbergas ieradās Cēsu šafers Bernds fon Hēfels ar 103 jātniekiem, 500 latviešiem un 8 lielgabaliem. Kā komandierim šaferam bija tiesības likt nopērt apzagušos zemnieku karavīrus. 14 Nama komturi pārzināja karavīru sagatavošanu un apgādi. Volters Kvade 1559.g. 4. februārī rakstīja mestram, ka noteiktajā laikā viņš nevarēs piegādāt karam sagatavotos algotņus un zemniekus. 15
Pēc ordeņa valsts pārvaldes centra izveidošanās Cēsīs 16.gs. otrajā desmitgadē, kad mestrs arvien vairāk pārvaldi īstenoja ar rakstītu rīkojumu palīdzību, nozīmīgs kļuva arī vēstuļu maršala (brifmarschalc) amats. To pildīja gados vecāki ordeņbrāļi, kuru galvenais pienākums bija vēstuļnešu pasta vadīšana. Livonijas pasts bija labi organizēts: nepieciešamības gadījumā ceļš ar vēstuli no Cēsīm līdz virsmestra rezidencei Marienburgai tika veikts sešās dienās.
Cēsu vēstuļu maršala amats tika pielīdzināts pils pārvaldnieka amatam, par ko liecina 1526.g. 16. augusta dokuments. Mestrs Volters Pletenbergs izlēņoja zemi pie Cēsīm Georgam Froudenbergam, par ko viņam katros Miķeļos bija jādod brīfmaršalam vai Cēsu pils pārvaldniekam (brifmarschalco sive arcis Wendae praefecto) divus podus (ap 16,4 kg) vaska sveču izgatavošanai Sv. Krusta pastāvīgai apgaismošanai. 16
Līdz 1562.g. šinī amatā darbojās trīs bruņinieki. Pēdējais no tiem – Vestfāles brīvkungs Heinrihs Fogts no Elspes (Heinrich Vogt von Elspe), saukts Štriks (Stryk), sabrūkot Livonijas ordeņa valstij, saņēma bagātīgu atalgojumu par atbalstu Gothardam Ketleram. 1560.g. viņam piešķirtas 35 zemnieku ģimenes pie Helmes, kā arī atstāts kambaris un stallis (stabulum) Cēsu pilī. Vēlāk viņš bija Morzelas (Morsel, tag. Igaunijā) dzimtkungs, precējies ar Elizabeti Tepelu (Tepel), miris pirms 1585.g. 4. marta. 17
Tāpat kā citi bruņinieki, arī vēstuļu maršali kara laikā komandēja karaspēka nodaļas. 1558.g. jūlija sākumā mestrs gribēja Tērbatā nomitināt vēstuļu maršalu Štriku, kā arī Jirgenu Volfu un Johanu Pletenbergu, kas komandētu 300 galminieku (hoveslude) lielu nodaļu. 18
Ķemereri (camerarius, kemerer) bija ordeņbrāļi, kas pārzināja savas pils finanses un saimniecību. Tie minēti tikai divas reizes: 1296.g. 19 un 1396.g. 20 Acīmredzot vēlāk, kad Cēsu pils bija paplašinājusies, viena persona nespēja tikt galā ar lielās saimniecības pārvaldi.
Šenki (schenke) jeb dzērienu pārziņi minēti 1502.g. 21 un 1541.g. 22 Zvejas, dzirnavu, virtuves un labības pārziņi jeb meistari bija zemākie amati, ko parasti pildīja gados jaunie ordeņbrāļi, kas vēl tikai sāka dienesta karjeru. 23 1502.g. 3. martā Rīgā Gotke Durkops par 600 markām pārdeva Cēsu nama komturam, labības meistaram (corherrn) un šenkam mūžīgu vikāriju Jaunavas Marijas godam pils baznīcā (in des slates kerken), ko bija nodibinājis mestrs Johans Volthūzs no Herses. 24 Trīs labības meistari minēti 1555. – 1559.g. 25 Ar muižas saimniecības vadīšanu saistīts drosta amats, kuru 1560.g. 26 un 1562.g. 27 pildījis Melhiors Havekenše (Melchior Havekensche).
Maz pētīta ordeņa kalpotāju grupa ir staļļa brāļi (stallbrodere) jeb melngalvji (swarte hovede), kas, visticamāk, bija ordeņa produktu uzpircēji un pārdevēji. Cēsu staļļa brāļi pirmoreiz minēti 1500.g. 23. oktobrī. 28 Cēsu pils melngalvju un galma ļaužu priekšnieks – galma tiesnesis (Hofrichter) un staļļa brāļu fogts Hermanis fon Minsters (Hermann von Muenster) minēts 1544.g. 18. oktobrī. 29 1558.g. 14. septembrī Cēsu galma tiesnesis (haverichter) Hinrihs fon Mēlšede (van Melschede) ar 107 galminiekiem (haveluden) no Pērnavas, kur viņš bija pieņemts dienestā par algu (da se in besolding an genamen weren), kopā ar 40 Zoneburgas kalpotājiem (denern) devās uz Cēsīm, bet no turienes – uz Tērbatas bīskapiju, 30 kas liecina, ka galma tiesnesis varēja būt arī militārs komandieris. Nav noskaidrots, kas pēc nodarbošanās bija tiesneša komandētie galminieki, tomēr, spriežot pēc bruņotās nodaļas lieluma, viņu skaits Cēsu pilī bijis ievērojams.
1544.g. 3. decembrī mestrs Hermanis no Brigenejas rakstīja Cēsu nama komturam un galma tiesnesim (huszcomptur unnd haverichter) piekodinājumu, lai Cēsu melngavju kopiena (gemeinen schwarten hoveden tho Wenden) sagatavojas sapulcei. 31 Nav zināms, kāpēc sapulcējās ordeņa melngalvji, tomēr no vēstules var secināt, ka melngalvju sapulces sasauca nama komturs un galma tiesnesis.
Līdz ar ordeņvalsts pārvaldes centra izveidošanos Cēsu pilī sāka darboties īpašas amatpersonas, kas nodrošināja pārvaldes īstenošanu. Viens no svarīgākajiem mestra ierēdņiem bija kanclers, kas pārzināja dokumentu sagatavošanu, nosūtīšanu un glabāšanu. No 1495. līdz 1562.g. Cēsu pilī darbojušies deviņi kancleri. Lielākoties tie bija garīdznieki; divi no tiem: vicekanclers Kristofs Bodekers (Christoph Bodecker) (1538 -1556) un Johanness Fišers (aptuveni kopš 1554.g.) 32 bija laicīgas personas. Daži no mestra kancleriem bija darbojušies arī Rīgas arhibīskapa dienestā. Visveiksmīgāko karjeru ar mestra atbalstu veica Hermans Ronebergs (Hermann Ronneberg), kurš 1507.g. bija Paides baznīckungs 33, 1509.g. – Valmieras baznīckungs, 1512.-1521.g. – mestra kanclers, 1520.g. – Rūjienas baznīckungs 34, 1521.-1524.g. Kurzemes bīskapijas dekāns, un 1524.-1540.g. Kurzemes bīskaps.
Mestra sekretāri, kas nodarbojās ar dokumentu sagatavošanu, arī lielākoties bija garīdznieki. Laikā no 1498. līdz 1550.g. dokumentos minēti 19 sekretāri, no tiem tikai divi laji. Trīs no viņiem vēlāk kļuva par mestra kancleriem, viens no tiem pirms sekretāra amata pildīšanas bijis arhibīskapa rakstvedis, viens – notārs.
Gan kanclerus, gan sekretārus mestrs norīkoja kā savus sūtņus pie virsmestra vai uz ārvalstīm. Tā 1502.g. maija sākumā Volters no Pletenbergas kancleru Eberhardu Celli un sekretāru Kristianu Bomhouveru nosūtīja uz Romu pie pāvesta ar sūdzību par baznīcas uzliktajiem turku apkarošanas nodokļiem. 35
Dokumentus un to norakstus pagatavoja rakstveži. Norakstu pagatavošana notika par maksu: 1497.g. 18. maija Rēveles pilsētas sūtņu rēķinā par izdevumiem, kas radušies, dodoties uz landtāgu Cēsīs, minētas arī 4 mārkas rakstvedim par divu recesu jeb lēmumu norakstu sagatavošanu. 36
Cita izglītota amatpersona bija notārs, kas deva mestram juridiskas dabas padomus, kā arī apstiprināja svarīgu dokumentu norakstus. Lielākā daļa no notāriem kļuva par sekretāriem un kancleriem. Laikā no 1433.g. līdz 1539.g. dokumentos minēti pieci notāri.
Mestra Vilhelma fon Firstenberga jurists, tiesību doktors Remberts Gilsheims (Gillesheim) pildīja mestra padomnieka funkcijas tiesību un starpvalstu attiecību jautājumos. 1557.g. 19. novembrī no Cēsīm viņš rakstīja mestram par apspriedi ar arhibīskapu par maskaviešu briesmām, sūtniecību pie Polijas karaļa un citām aktuālām lietām. 37 Kara laikā R. Gilsheims kopā ar nama komturu piedalījās Cēsu pils aizsardzības organizēšanā. 1558.g. 15. jūnijā viņš ziņoja mestram, ka vakar viņi ar nama komturu pils ļaužu vidū ieveduši kārtību, un tagad ļaudis dienu un nakti stāv sardzē, visādi uzlabo mūrus (die mauren allenthalben pessern), pilsētas vārtos ievieto dubultas viras (dobbelt mit notpforten) un dara daudz ko citu. 38
1497.g. 9. maijā mestrs Volters no Pletenbergas minēja savu tulku Hartlefu Pepermani, kurš bijis sūtniecībā uz Krieviju. 39 1499. – 1501.g. trīsreiz minēti mestra Voltera no Pletenbergas kalpotāji (denere), detalizētāk nepaskaidrojot viņu pienākumus. Viens no viņiem – Vilke Stedings 1499. g. februārī ordeņa lietās devās uz Vāciju. 40 Divreiz mestrs pieprasīja Rēveles pilsētai samaksāt algu, kas pienākas viņa kalpotājiem, turklāt vienam no tiem – Patroklam Šaphūzenam Rēvele 1501.g. jūnijā bija parādā ievērojamu summu – 1060 mārkas. 41
Mestra tuvumā atradās viņa ārsti, kas laikā no 1495.g. līdz 1537.g. minēti piecas reizes. No viņiem trīs bija specializējušies noteiktu slimību ārstēšanā: 1501.g. minētais Fricis Riters (Fritz Ritter) bija baku ārsts (Pockenarzt), 1513.g. minētais Johans – acu ārsts (Augenarzt). 42 1518.g. minētais Hanss Šonebergers (Schoeneberger) bija specializējies franču slimības jeb sifilisa ārstēšanā (Franzosenarzt). Mestrs viņam izsniedza dokumentu, kurā apliecināja, ka Šonebergers ir sekmīgi veicis franču slimības kūres (Franzosenkuren). 43 1537.g. 18. maijā minēts Livonijas ordeņa mestra ķirurgs (wundarzt) Zigmunds Zeklerns (Secklern), kuram Korbbahas namnieks Hanss Straks pr 20 mārkām pārdeva dārzu Sv. Katrīnas vārtu priekšā starp sprediķotāja Bernta Brigemaņa un lielgabalnieka Johima (Jochim Buchsenschutt) dārziem. 44
Ieroču meistari bija vienīgie no Cēsu pils vajadzībām strādājošajiem amatniekiem, kas pieminēti dokumentos, kaut gan nav noliedzams, ka pils nevarēja iztikt bez kalējiem, sedliniekiem, ratniekiem, namdariem, mūrniekiem, skroderiem, galdniekiem un citiem amatniekiem, kas nepieciešami pils funkcionēšanai. Laikā no 1419. līdz 1559.g. minēti četri ieročmeistari, un trīs no tiem nodarbojušies ar šaujamieroču izgatavošanu un aprūpēšanu. 1419.g. 21. februārī minēti lielgabalnieka (buchsenschutze) Hermaņa Heringera mantinieki, kuriem bijušais Cēsu fogts atņēmis labību, lopus, medu, vergus un ļaudis (drellen und lude). 45 1514.g. Cēsīs mestrs Volters no Pletenbergas noslēdza līgumu ar stobru kalēju (Buechsen – Schmidt) Andreju Haušildu, ka viņš par dienestu ordeņa labā ik gadu saņems salīdzinoši bagātīgu atalgojumu – 80 zelta guldeņus, lastu rudzu un lastu iesala, kā arī brīvu ēdienu un dzērienu pie šafera galda. 46 Stobru kalējs Cēsīs acīmredzot bija nepieciešams pēc apaļo lielgabalu torņu uzcelšanas un attiecīgas artilērijas parka paplašināšanās.
Bruņu taisītājs Hanss Lenemercs (Lenemertz) minēts 1559.g. 28. maijā sakarā ar to, ka pagājušajā vasarā viņš pārdevis bruņukreklu ienaidniekam – krievam. Pratināšanā meistars paziņojis, ka bruņukreklu viņš pārdevis nevis karošanai, bet drošībai ceļā, un arī nav zinājis, ka pircējs ir krievs. 47
Atsauces:
- Arbusow L., 1910, S.38 ↩
- Misāns I., 107.lpp. ↩
- Arbusow L., 1901, S.54 ↩
- Misāns I., 107.lpp. ↩
- Arbusow, L. 1901, S.88 ↩
- Arbusow L., 1901, S.86 ↩
- Arbusow L., 1901, S.70-71 ↩
- Arbusow L., 1901, S.86 ↩
- Arbusow L., 1901, S.92 ↩
- LGU, 2.Bd., S.243 ↩
- LGU, 2.Bd., S.547 ↩
- LGU, 2.Bd., S.378 ↩
- LGU, 2.Bd., S.384 ↩
- Renner J., S.171 ↩
- Quellen zur Geschichte des Untergang…, Bd.2, S.129 ↩
- LGU, 2.Bd., S.260 ↩
- Arbusow L., 1910, S.54 ↩
- Renner J., S.194 ↩
- Arbusow L., 1910, S.62 ↩
- Arbusow L., 1901, S.112 ↩
- Arbusow L., 1910, S.62 ↩
- Misāns I., 106.lpp. ↩
- Arbusow L., 1901, S.88 ↩
- LUB, 2.Abt, 2.Teil, S.168 ↩
- Arbusow L., 1910, S.62 ↩
- Arbusow L., 1910, S.41 ↩
- Arbusow L., 1901, S.65 ↩
- LGU, 1.Bd., S.652 ↩
- Arbusow L., 1901, S.78 ↩
- Renner J., S.210-211 ↩
- LGU, 2.Bd., S.704 ↩
- Arbusow L., 1904, S.93 ↩
- Arbusow L., 1904, S.113 ↩
- Arbusow L., 1904, S.105 ↩
- LUB, 2.Abt, 2.Teil, S.193 ↩
- LUB, 2.Abt, 1.Teil, S.390 ↩
- Quellen zur Geschichte des Untergang…, 1.Bd., S.6 ↩
- Quellen zur Geschichte des Untergang…, 1.Bd., S.179 ↩
- LUB, 2.Abt., 1.Teil, S.385 ↩
- LUB, 2.Abt., 1.Teil, S.577 ↩
- LUB, 2.Abt., 2.Teil, S.80 ↩
- Arbusow L., 1904, S.93 ↩
- Brennsohn J., S.359 ↩
- LGU, 2.Bd., S.428 ↩
- LGU, 1.Bd., S.223 ↩
- LGU, 2.Bd., S.104 ↩
- Quellen zur Geschichte des Untergang…, Bd.2, S.270 ↩
Ko īsti nozīmē “Mestra galms”, kā tas izskatījās, no kādām personām sastāv, ar ko īsti nodarbojās, ņemot vērā principiālu sieviešu klātneesamību. Vai šajā gadījumā runa ir tikai par Mestra valdības aparātu, kancelejas un padomes ministeriāliem?
Galms nozīmē personu kopu, kas nodrošināja valdnieka gan kā institūcijas, gan kā personas funkcionēšanu. Ģalmā ietilpa gan kancelejas darbinieki, gan ziņneši, pavāri, ārsti, sargi, muzikanti, ieročmeistari. Patlaban pētu jautājumu par kalpotāju un pārvaldes aparāta darbinieku statusu Livonijas ordenī, un vismaz pagaidām šķiet, ka 15.-16.gs. sūtņi, tulki, ārsti, tirgotāji un amatnieki bija ordeņa kapotāji (Diener). Pagaidām neesmu noskaidrojis, vai šajā laikā kalpotāja statuss bija identisks pusbrāļa statusam.
Kā sauca brāļu bruņinieku ieročnesējus? Biju dzirdējis, ka ieročnesējus esot saukuši par melngalvjiem.
Ordeņa melngalvju brālības lielākajās pilīs izveidojās 14.gs. beigās – 15.gs. sākumā, un tajās ietilpa nemilitāri kalpotāji (denere) – tirgotāji, rakstveži, muižu pārvaldnieki, amatnieki, kas ienaidnieka iebrukuma gadījumā iespējams devās karā. Ieroču nesēji ordeņa statūtos 13.gs. saukti par sariantiem.
Kādā veidā notika amata pienākumu sadale ordeņa brāļu starpā – kuri tika norīkoti, bet kuri ievēlēti?
Kapitulā ievēlēja mestru. Līdz šim neesmu pārliecinājies, vai mestrs nozīmēja amatā tikai apgabalu pārvaldniekus, vai arī piļu zemākās amatpersonas – kumpānus, šaferus, šenkus, u.t.t. Nozīmēšanas kārtība laika gaitā varēja mainīties, kā arī atšķirties mestra apgabalā, komendēs un fogtejās.
1419.g. 21. februārī minēti Hermaņa Heringera mantinieki, kuriem bijušais Cēsu fogts atņēmis labību, lopus, medu, VERGUS un ļaudis. Vai tad Livonijā bija arī vergi?
Livonijā bija vergi – karagūstekņi un noziedznieki, kuri savu nodarījumu cietušajam nespēja atlīdzināt naudā, kādēļ nācās “atstrādāt” notiektu laiku.