”Tā kā karalim tanī laikā nācās ar ieročiem piespiest paklausīt Gdaņsku, Maskavas cars, uzskatot, ka ¹ tagad ir pienācis visizdevīgākais brīdis ieņemt Livoniju, vardarbībai un kara darbībai vēl pievienoja arī viltību. Tanī laikā Livonija atradās Jana Hodkēviča, kuram bija administratora tituls, pārvaldībā. Cietokšņos bija maz poļu, un lielākā daļa priekšnieku bija lietuvieši. Iezemieši cieta no viņu sliktās izturēšanās, un tajā pašā laikā redzot, ka viņiem nepietiek spēka, lai pretotos maskaviešu varenībai, vēlējās kādu pārmaiņu. Labi zinādams par to, Maskavas kņazs sūtīja uz Livoniju Holšteinas hercogu Magnusu, kuru viņš turēja pie sevis, saistījis ar solījumiem un radniecīgām saitēm. Cars izplatīja baumas, ka, ja viņi padosies princim, tad viņš pēdējam nodos pārvaldībā Livoniju kā lēni pēc Prūsijas parauga, un visa vara un valdīšana paliks Magnusa rokās, bet caram paliktu virskundzība un atbilstošais tituls. Livonijas iedzīvotāji, kurus no vienas puses mudināja netīksme un naids pret svešzemju kundzību, bet no otras puses – cerība un karsta vēlēšanās, lai viņiem būtu pašu izcelsmes un valodas priekšnieki, dažu nemierīgu un dumpīgu cilvēku ietekmēti, padzina gandrīz no visām pilsētām poļu garnizonus, bet paši sapulcējās Cēsīs, kur toreiz atradās Magnuss, tur uzlika viņam karaļa varas titulu un zīmes, un zvērēja tam uzticību. Bet Maskavas kņazs, sapulcējis milzīgu karaspēku, iekļuva Livonijā bez jebkādas pretestības, jo visi garnizoni bija padzīti, un lielāko daļu cietokšņu bija ieņēmis Magnuss. Pārņēmis savā varā padevušās Alūksni, Rēzekni, Ludzu, Daugavpili un Koknesi līdz pašai Aizkrauklei, un nenodarot viņiem nekādu kaitējumu, lai slava par viņa žēlsirdību izplatītos jau pašā valdīšanas sākumā, Joans devās tālāk. Aizkrauklē bija sapulcējušies daudzi abu dzimumu un dažādu kārtu ļaudis ², bet it sevišķi daudz sievu un jaunavu; turpat atradās arī landmaršals, godājams cilvēks vecuma un kādreizējā augstā stāvokļa ziņā. Maskavas kņazs, apkāvis visus, kas bija spējīgi nest ieročus, sievietes un jaunavas atdeva tatāriem piesmiešanai, un tad taisni devās uz Cēsīm. Tur esošie iedzīvotāji, kurus bija izbiedējušas baumas par tādu cietsirdīgu Maskavas kņaza rīcību, aizslēdza vārtus. Magnusu, kurš iznāca pie cara lūgt par viņiem pazemojošā izskatā un metās viņam pie kājām, kņazs izlamāja un pat iesita viņam pa seju. Pārliecinājušies, ka Magnusa ietekme nemaz nevar veicināt viņu glābšanos, un ka pat viņam pašam draud briesmas, un redzot, ka nodevīgais ienaidnieks viņus ir piemānījis un aplencis no visām pusēm, iedzīvotāji niknuma, baiļu un izmisuma ietekmē palika zem ēkas pulveri, un šinī sprādzienā gāja bojā milzums abu dzimumu un dažādu vecumu cilvēku, un gandrīz viss Livonijas dižciltīgo zieds, cik nu no tā vēl tobrīd bija atlicis. ³”