Zviedru karaspēks Cēsis, domājams, ieņēma karaļa Gustava II Ādolfa plašajā uzbrukumā Vidzemei un Rīgai 1621.g. vasarā. Tomēr līdz pat Altmarkas pamiera noslēgšanai 1629.g. zviedru militārā dominante Cēsu apkārtnē vēl nebija nostabilizējusies.

Jau neilgi pēc tam, kad Gustavs Ādolfs bija atstājis ieņemto Rīgu, 1621.g. 3. oktobrī pie Rīgas negadīti ieradās sešas Polijas dienestā esošo kazaku rotas, kas iebruka zviedru vecajā nometnē, apkāva tur esošos slimos, tad devās līdz Limbažiem un tālāk iekšā Vidzemē (Lettland), laupīdami un postīdami. 12. oktobrī tie ieradās pie Cēsīm, un laikā, kad visi ļaudis atradās baznīcās, negaidot uzbruka neapsargātajai pilsētai, vispirms ieguva vārtus, bet pēc tam arī visu pilsētu. Kazaki izlaupīja Cēsis, izvaroja sievas un jaunavas, nokāva vīriešus, kas nebija paspējuši paglābties pilī, un tad steigšus devās prom. Zviedri pēc tam esot labāk rūpējušies par Cēsu apsargāšanu. ¹

Polijas Cēsu kastelāns Gothards Johans fon Tīzenhauzens savu amatu bija saglabājis, kaur arī pili un apgabalu bija ieņēmuši zviedri. Kad Zviedrijas karalis ar 76 kuģiem un 8000 vīriem 1625.g. 30. jūnijā ieradās pie Rīgas, Polijas karalis pilnvaroja Tīzenhauzenu un Tērbatas stārastu Ernstu Dēnhofu vest ar tiem sarunas. Tās beidzās bez rezultātiem, tomēr zviedri nelauza ar poļiem noslēgto pamieru un devās prom. ²

1628.g. februārī Cēsu apkārtnē bija ielauzusies lielāka poļu karavīru nodaļa pulkveža Snarska vadībā, kurai zviedru ģenerālis Gustavs Horns ar 400 vīriem uzbruka kādā ciemā pie Cēsīm. Poļi centās atšaudīties no ēkām, bet tās zviedri aizdedzināja un tad īsā cīņā nogalināja 300 poļus. Pulkvedis Snarskis ar dažiem virsniekiem un citiem gūstekņiem tika nogādāts uz Valmieru. ³

1622.g. 19. augustā karalis Gustavs II Ādolfs Zviedrijas valsts kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam, viņa sievai un dēliem  piešķīra poļu laiku Cēsu bīskapiju, pie kuras piederēja Valmieras pils un pilsēta, Burtnieku pils, Cēsu pils muiža un Mujānu privātmuiža. ⁴ Cēsu stārastija bīskapijā neietilpa. Tikai 1627.g. 7. jūlijā ar tādām pašām tiesībām karalis Uksenšernam piešķīra Cēsu pili un Cēsu pilsētu, tās muižām un visiem piederumiem. ⁵ Uz piešķirtās zemes dzīvojošie zemnieki tomēr bija pakļauti karaļa tiesai. ⁶

Uksenšerniem piešķirtos īpašumus pārvaldīja grāfa iecelts komandants (Hauptmann). Šis amats apvienoja militārā komandanta un saimnieciskā pārvaldnieka funkcijas.  Viņa galvenais pienākums bija Valmieras un Cēsu garnizonu pārzināšana, kuri, saskaņā ar karaļa lēņa grāmatu, bija jāuztur bīskapijai. Pirmais pārvaldnieks bija Anderss Munks, otrais no 1631.g. 20. maija – Hinrihs Lēdeborns, no 1649.g. – Jakobs Bērs, no 1652.g. 27. oktobra – Jakobs Šprenkports. ⁷ 1630.g. 24. augustā kanclera brālis Gabriels Uksenšerna rakstīja kancleram, ka Munka personā viņam ir visuzticamākais un vislabākais kalps. ⁸ Komandants ievāca bīskapijas ienākumus un nodeva tos kancleram, par ko liecina 1628.g. 25. jūlijā Elbingā Aksela Uksenšernas izsniegtā kvīts Cēsu hauptmanim Andersam Munkam par saņemtajiem ienākumiem. ⁹  Komandanti amatā tika iecelti pēc Uksenšernu pilnvaras. Tā 1652.g. 20. septembrī Stokholmā tika izrakstīta pilnvara kapteinim Jakobam Sprenkportam komandēt Valmieras un Cēsu cietokšņus, to garnizonus un artilēriju. ¹⁰

Lai būtu iespējams labāk pārvaldīt plašo bīskapiju, 1624.g. Uksenšerna pieņēma darbā vēl otru ierēdni – sekretāru Traneju, kurš no 1625.g. darbojās arī kā zemes tiesnesis. Ar 1625.g. sāka strādāt grāmatvedis Pērs Bengtsons, bet vēlāk viņa vietā nāca Bengts Andersons, Šverkils Jozefsons, Jakobs Bērs un Kristians Beierbahs. ¹¹ Spriežot pēc ierēdņu uzvārdiem, tie nebija vietēje muižnieki, bet nāca no Zviedrijas.

Plāni, atskaites un rēķini tika sagatavoti par visu bīskapiju kopumā, tādēļ ir grūti noteikt, kuri no dokumentos minētajiem datiem un ziņām attiecas uz Cēsu pili un pilsmuižu. Tā 1629.g. bīskapijā atradās četri garnizoni: Valmierā, Cēsīs, Burtniekos un Mujānos. ¹²

Ierēdņiem, amatniekiem un kalpotājiem Uksenšernas maksāja atlīdzību gan natūrā, gan skaidrā naudā. Tā 1624.g. komandantam maksāta 1219 valstsdālderus un 29 ēras liela gada alga, leitnantam Bērendam Mortensonam 26 Rīgas dālderi, karodzniekam Hansam Lidihsonam 38 Rīgas dālderi, mācītājam Nikolajam Sigfridam 50 Rīgas dālderi, ērģelniekam – 20 dālderi, lielgabalu lējējam no Rīgas Hansam Meijeram – 45 Rīgas dālderi, sekretāram Tranejam – 133 Rīgas dālderi, Munkam – 120 Rīgas dālderi, karavīru ģimenēm – 107 Rīgas dālderi. ¹³ Zvanu lējējs minēts arī 1626.g., kad viņam samaksāta 160 zviedru dālderus un 10 ēras liela gada alga. ¹⁴ Tā kā nav izdevies atrast ziņas par lielgabalu un zvanu lietuvi Valmierā vai citur bīskapijā, iespējams pieļaut iespēju, ka lietuve atradusies Cēsu pilsētā, vietā, ko 1665. – 1679.g. dokumentos dēvēja par bijušo monētu kaltuves teritoriju. Tā kā šī teritorija aizņēma veselu kvartālu, ko ierobežoja Lielā un Mazā Katrīnas un Lielā un Mazā Kalēju ielas ¹⁵, monētu kaltuvei tā šķiet pārāk liela, bet piemērota lietuvei, kur vajadzēja atrasties gan kausējamai krāsnij, gan formu gatavošanas vietai un gatavās produkcijas slīpētavai, kā arī noliktavai.

Bīskapijas galvenais cietoksnis, kura uzturēšanai, remontam un paplašināšanai tika veltīta vislielākā Uksenšernu un pārvaldnieku vērība, atradās Valmierā. 1623.g. 15. jūnijā Gustavs Ādolfs atļāva Valmierā apmesties 300 somu kareivjiem ar ģimenēm, un 1626.g. tur ieradās 142 somu ģimenes. ¹⁶ Uksenšerniem bija jāuztur un jāapgādā ar visu nepieciešamo ne tikai karavīri, bet arī viņu sievas un bērni, kopumā saukti Soldateska, kuri arī dzīvoja cietoksnī. 1653.g. 8. februārī Ērika Uksenšernas izdotajos noteikumos bija paredzēts, ka komandantam zaldātu bērni jāņem uz pili, kur tos jāmāca aust, vērpt, lasīt, rakstīt un bijāt Dievu. ¹⁷ Tā kā nav ziņu, ka Cēsis šinī laikā dzīvotu karavīri ar ģimenēm, jādomā, ka arī komandants, kurš varēja nodoties zaldātu bērnu apmācīšanai, dzīvoja Valmieras pilī.

Ļoti daiļrunīga liecība par Cēsu cietokšņa nozīmi, salīdzinot ar Valmieru, ir šaujamieroču un munīcijas skaits cietokšņos. 1646.g. 8.-9. septembrī Cēsīs atradās tikai 3 lielgabali, bet Valmierā – 21 lielgabals ar 935 lodēm, kā arī 216 musketes ar 2610 lodēm. ¹⁸   Ērika Uksenšernas 1649.g. 9. janvāra instrukcijā bija paredzēta jauna cietokšņa vaļņa būve Valmierā, kam jāpiešķir klaušinieki no bīskapijas zemniekiem: 60 kājnieki un 22 zirdzinieki. Valmieras garnizonu šajā gadā veidoja 80 karavīri. ¹⁹  Remontdarbi 1632.g. veikti arī Valmieras pils zālē, un tie izmaksājuši 6 valstsdālderus. ²⁰

Sākotnēji Uksenšernas rūpējās arī par Cēsu pils uzturēšanu, lai arī ne tik lielā mērā kā par Valmieru. 1629.g. tika iegādāts samērā liels daudzums dzelzs Cēsu nocietinājumiem – 9 birkavi un 13 podi (aptuveni 1570 kg) par 318 valstsdālderiem un 27 ērēm. ²¹ Iespējams, no šīs dzelzs izgatavoti enkuri brūkošo mūru nostiprināšanai, kas ievietoti mūru plašāka remonta gaitā. 1635.g. 29. septembrī Aksela Uksenšernas izdotā instrukcija adresēta komandantam Cēsīs Hinriham Lēdebornam, ²² kas liecina, ka komandants šinī laikā uzturējies Cēsīs.  1637.g. tika remontēti vai ierīkoti no jauna krāsns un logi Cēsīs, par ko samaksāti 11 valstsdālderi un 43 ēres. ²³ Remontdarbi pilī 30.-tajos gados, kuru apjomu gan nav iespējams noteikt, sakrīt ar novadpētnieka Hermaņa Enzeliņa brošūrā publicēto,  ar atsaucēm vai norādēm neapgādāto ziņu, ka 1633.g. pēc Uksenšerna ierosinājuma pils savesta kārtībā. ²⁴

1649.g. grāfs Ēriks Uksenšerna pievērsās muižu saimniecības modernizēšanai:  tika izdots rīkojums Cēsīs un Burtniekos būvēt pietrūkstošās muižas ēkas par iespējami zemākām izmaksām. ²⁵ 1653.g. 8. februāra Ērika Uksenšernas noteikumi muižu saimniecībai paredzēja, ka Valmierā, Cēsīs un Ropažos jāierīko aitu audzētavas ar 100 galvu lielu ganāmpulku katrā, aitas ievedot no Prūsijas. ²⁶ Šajos pašos noteikumos paredzēts, ka vaļņu meistaram Sigvardo jāpagatavo Cēsu pils un pilsētas plāns, ietverot arī apkārt esošo dārzu līdz pils dīķiem, laidaram un kalnam pie vecā Cēsu ceļa, bet plānu jāiesūta viņam tālākai iepazīšanai, ²⁷ kas liecina, ka Ē. Uksenšernam bijuši kādi tālāki nodomi Cēsu pils izmantošanai. Vaļņu meistaram 6 valstsdālderi par Cēsu pils un pilsētas plāna zīmēšanu tika samaksāti jau 1652. g. ²⁸

Ē. Uksenšernas ieceres tomēr negāja tālāk par plāna izgatavošanu. Iespējams, viņš saprata, ka mazie cietokšņi, kurus ar samērā nelielām pūlēm var ieņemt un nocietinoties tajos, drīzāk noderētu ienaidniekam nekā aizstāvjiem, kādēļ tos jānojauc. Komandantam tika uzdots nojaukt Mujānu pils mūrus un vaļņus, atstājot tikai divus apaļos torņus, kuros bija iespējams stingri nocietināties ar šaujamieročiem. ²⁹ Cēsu pils netika nojaukta, taču arī par tās uzturēšanu un remontiem pēc 1637.g. nav ziņu.

Uksenšernu muižu algu saraksti liecina, ka Cēsīs uzturējušās galvenokārt amatpersonas un amatnieki, kas saistīti ar saimniecisko darbību, kas netieši liecina, ka saimniecība Cēsīs bija kļuvusi par prioritāti salīdzinājumā ar stratēģisko lomu.     1629.g. Cēsu sardzes priekšniekam jeb vahtmeistaram samaksāti 207 valstsdālderi un 7 ēres, Cēsu muižas pārvaldniekam Jakobam Bērendam – 80 valstsdālderi gada algas. ³⁰ 1636.g. Cēsu piensaimniecības pārzinei jeb moderei samaksāti 7 valstsdālderi un 45 ēres, Cēsu bārddzinim, kas veica arī vienkāršas ķirurģiskas operācijas – 66 valstsdālderi un 60 ēres gada algas, bet par 4 aitām Cēsu garnizonam samaksāti 4 dālderi. ³¹ 1651.g. Cēsu pili pārzināja kaprālis, kuram maksāta 9 valstsdālderu un 60 ēru gada alga, tāpat arī 1652. gadā, ³² bet 1653.g. – 10 dālderi un 37 ½ ēres. ³³

Uksenšernu ierēdņu rīcība reizēm skāra Cēsu namnieku intereses, kādēļ izcēlās konflikti.  Tā 1638.g. Rīgas notārs Hinrihs Lādemahers, kuram piederēja divi nami Cēsīs un dažas zemnieku saimniecības pie pilsētas, sūdzējās, ka kanclera ierēdņi – pārvaldnieks un muižkungs – ir piesavinājušies 3 viņam piederošās zemnieku saimniecības. ³⁴ Savukārt 1640.g. 26. maijā Cēsu birģermeistars un rāte sūdzējās kancleram, ka pilī dzīvojošies virsnieki kūda pilsoņus nepakļauties rātei un ievācas namnieku mājās bez rātes atļaujas, bet kanclera kalpotāji atņem namnieku pļavas un baznīcas, kā arī nojauc pilsētas mūrus un kapsētas vārtus, lai iegūtu akmeņus kaļķu dedzināšanai. ³⁵ Mūru noplēšana kaļķu dedzināšanai pēc Uksenšernu ierēdņu rīkojuma sniedz iespēju pieļaut, ka ārdīti tikuši arī novārtā pamestās Cēsu pils mūri.

Pirmā Ziemeļu kara laikā bīskapijas garnizons pārgāja Zviedrijas valdības rīcībā, un komandants tagad bija gan valsts dienesta, gan bīskapijas aizbildņu valdes ierēdnis. ³⁶ 1657.g. augustā poļu karaspēks viegli ieņēma Cēsis, un zviedru garnizons atkāpās uz Valmieru. ³⁷ 1660.g., pēc kara ar poļiem un krieviem beigšanās, bīskapijas aizbildņi J. Šprenkportu nodeva tiesai, ceļot apsūdzību par muižu krājumu nodošanu karaspēkam un aizvešanu, kā arī zemnieku lieku izmantošanu un ņemšanu kara dienestā. ³⁸ Domājams, komandants citādi nespēja atrisināt sarežģīto jautājumu par valdības karaspēka apgādi situācijā, kad viņa rīcībā bija tikai Uksenšerniem piederošā pārtika un darbaspēks.

Pēc muižu redukcijas 1681.g. bīskapija kļuva par Zviedrijas karaļa īpašumu, un Karaliskās Cēsu bīskapijas un Valmiera (Koenigliches Bischoffthumb Wenden und Wolmar) tika iznomāta Rīgas rātskungam Johanam Reiteram (Reuter). ³⁹ Karaļa īpašumā esošā Cēsu pils pilnībā tika padarīta dzīvošanai nederīga, atskaitot saimniecisko sektoru. 1682. gada 9. augustā Cēsīs Rudolfs fon Koldics (v. Koldiz) ziņoja zviedru Vidzemes gubernatoram Magnusam Delagardijam, ka pēc gubernatora aizbraukšanas Cēsu un Valmieras pilis tikušas tik ļoti izpostītas, itin kā pēc  izlaupīšanas: durvis, skapji un logi ir izlauzti, dzelzs detaļas izvāktas, visas eņģes un slēdzenes no durvīm ir prom, krāsnis daļēji ir izjauktas, un kopumā stāvoklis ir tāds, ka gubernators pilīs vairs nevarēs apmesties. ⁴⁰ 1688.g. Cēsu pils revīzijas materiālos ir paskaidrots, ka postīšanā vainojami Cēsis nomitinātā ritmeistara Grabau jātnieku nodaļas karavīri, kuri malkai izlauzuši durvis un grīdas, bet beigās ķērušies arī pie logu svina rāmjiem, lai pagatavotu sev lodes. ⁴¹

Citi dokumenti liecina, ka Grabau nodaļā pastāvēja disciplīnas problēmas, kas, iespējams, izskaidrojamas arī ar nesakārtotajiem karavīru apmešanās un apgādes jautājumiem. Tā kā valdība karavīrus nepietiekami apgādāja ar pārtiku, kurināmo, apgaismes materiāliem un naudu, Grabau komandētie jātnieki varēja ķerties ne tikai pie pils koka un svina detaļu izlaušanas kurināšanai un ložu liešanai, bet arī namnieku un zemnieku aplaupīšanas, kas noveda pie ilgstošiem konfliktiem.

1682.g. 28. septembrī Vidzemes gubernatora kancelejā reģistrēta Cēsu birģermeistara un rātes pirmā sūdzība, ka Grabau nodaļas kareivji patvaļīgi ir apmetusies Cēsu namnieku mājās, nepamatoti pieprasa 12 asis malkas apkurei un 12 grašus naudā apgaismojumam. ⁴² 1682.g. jūnijā jātnieks Heinrihs Lange zemniekam Pērkonu Tīcam naktī bija nozadzis ķēvi, ⁴³ bet novembrī un decembrī Cēsu namnieks Samuels Bergs un mācītājs Johans Neickavs sūdzējās, ka Cēsīs nomitinātie kareivji naktīs dauzās pie durvīm, šaudās un zvana trauksmes zvanu tirgus laukumā. ⁴⁴

1685.g. Cēsu namnieki gubernatoram iesniedza Grabau kareivju patvaļību detalizētu uzskaitījumu, kurā minētas namnieku un zemnieku piekaušanas un ievainošanas, ko veikuši virsnieki un jātnieki, logu izsišana un māju apšaudīšana, šaušana virs cilvēku galvām tirgus laukumā, patvaļīga ievākšanās cēsnieku namos bez saimnieku un rātes atļaujas, ēku nojaukšana malkai un namnieku sagatavotās malkas aizvešana, pilsētas dīķu izzvejošana un cūku nošaušana, naudas un produktu izspiešana no namniekiem, slēdzeņu sabojāšana pilsētas vārtiem, lai namnieki tos nevarētu aizslēgt. ⁴⁵ Diemžēl gubernatora reakcija uz sūdzībām un lietas tālāka virzība nav zināma, tāpēc nav iespējams noteikt sūdzību pamatojumu. Uzkrītoši biežais malkas un produktu atņemšanas, kā arī patvaļīgas karavīru apmešanās cēsinieku namos biežums rosina domāt, ka karavīru apgāde nav bijusi pietiekami labi organizēta.

Jau Grabau nodaļas uzturēšanās laikā Cēsu pils un pilsēta savu cietokšņa nozīmi bija zaudējušas. Par to liecina jau tas vien, ka Vidzemes gubernatora arhīva lietās par Vidzemes cietokšņiem 1663. – 1708.g. Cēsis nav minētas nevienā dokumentā. Cēsu pils nozīmes zudumu atzina arī Vidzemes guberņas vadība un virsnieki: Vidzemes gubernatora un virsnieku konferencē 1682.g. 21. septembrī tika konstatēts, ka vienīgās Vidzemes pilis, ko var izmantot kā nocietinājumus, ir Koknese, Alūksne un Jaunā Daugavgrīva jeb Neiminde. ⁴⁶ 1693.g. kā cietokšņi Vidzemē (Ordinarie Fortifications Staten i Lyfflans) minēti Rīga, Kobrons, Koknese, Neiminde, Pērnava un Tērbata. ⁴⁷

Iespējams, uz brīdi zviedru valdībā bija radušies kādi nodomi kaut kādā veidā izmantot Cēsu pili un pilsētu, par ko liecina inženiera Johana Palmstruka zīmētais Cēsu pils, pilsētas un tuvākās apkārtnes plāns, kas  datēts ar 17.gs. 90.-tajiem gadiem, un vēl divi anonīmi  Cēsu plāni, kas izgatavoti 17.gs. pēdējos gadu desmitos un glabājas Kara arhīvā Stokholmā, ⁴⁸ tomēr darīts nekas netika, un Cēsis zaudēja cietokšņa funkcijas uz visiem laikiem.

Lielā Ziemeļu kara laikā, 1700.g. beigās Cēsis izlaupīja sakšu kazaki un aizveda birģermeistaru gūstā uz Koknesi. ⁴⁹ Zemessardzes pulcēšanās vietas funkcijas Cēsis zināmā mērā atguva 1701.g. 24. aprīlī, kad zviedru armijā tika saformēti 6 latvešu bataljoni. Viens no tiem bija Cēsu bataljons, kuru komandēja pulkvežleitnants Frīdrihs Vilhelms Liphards. Cēsīs bija novietoti 58 bataljona vīri, bet citas nodaļas atradās arī Siguldā, Rankā, Āraišos, Rubenē un Trikātā. Cīņas spējas un disciplīna bataljonā bija vāja: 1702.g. 8. septembrī 200 vīri jau bija dezertējuši, un ierindā palika tikai 80. ⁵⁰

Zviedru valdību ar krietniem naudas aizdevumiem kara laikā atbalstīja Cēsu pilsmuižas zemnieki. Šmīde karalim aizdeva 430 dālderus, bet Iņķis – 615 dālderus, par ko zviedru valdnieks viņiem piešķīra brīvzemnieka statusu. ⁵¹

1703.g. Cēsis ieņēma krievi, sagrāva mūrus un nodedzināja mājas. ⁵² Tomēr jāšaubās, vai pilnīgi izpostīta tika arī pils, jo 1705. gada 14. aprīlī izmeklēšanas komisija noklaušinājusi zemniekus un sastādījusi vaku grāmatu Cēsu pilī (zu Wenden aufe Schlosse). ⁵³

Kopš 17.gs. deviņdesmitajiem gadiem Cēsu pils funkcionēja vienīgi kā muiža. 1688.g. revīzijas akts rāda, ka visa saimnieciskā darbība bija koncentrējusies otrajā priekšpilī, kuras apbūve tiks analizēta nodaļā par pils būvvēsturi. 1684.-1685.g. valsts padomnieks Johans Reiters iesniedza gubernatoram rēķinus par Valmieras un Cēsu bīskapijas nomu no karaļa, ⁵⁴ bet 1698.g. 18. jūlijā Cēsu pilsmuižas nomnieks jau bija Georgs Kristofs fon Grabau. ⁵⁵ Nav izdevies noskaidrot, vai pastāv kāda saistība starp viņu un pils izpostītāju, ritmeistaru Grabau. Kā Cēsu muižas nomnieks Grabau minēts arī 1701. gada 15. janvārī, ⁵⁶ un arī 1704. gada 13. aprīlī, kad Vidzemes gubernators Mihaels fon Strokirhs Cēsu muižu (Gut Wenden) uz 20 gadiem iznomāja virsleitnantam Georgam Kristofam fon Grabau (von Grabau), ⁵⁷ un kā muižas nomnieks viņš avotos tiek minēts līdz 1728.g. 3. decembrim. ⁵⁸

1702. gada 15. februārī minēts, ka pie Pils Cēsu muižas pieder Lībiešu, Āraišu un Bumburu vakas jeb pagasti (Libische, Arrasche und Bombersche Wacke). ⁵⁹ 1702. gada 28. februārī muižas pārvaldnieks (Schloss Amptmann) bija Jobsts Kavaliers (Jobst Cavallier). ⁶⁰

Kopš Vidzemes pievienošanas Krievijai 1721.g. Cēsu pilsmuiža skaitījās publiskā jeb valsts muiža, kas atradās kamerkolēģijas jeb valsts finanšu pārvaldes pārziņā. 1721. gada 23. septembrī Rīgas ģenerālgubernators Aņikita Repņins izdeva rīkojumu landrāta Grabau valdījumā esošās Cēsu pilsmuižas pārvaldniekam Johansonam, kurš uzturas Cēsu pilsētā pie birģermeistara Getša vai asesora Pacerta, doties uz kamerkolēģiju Pēterburgā sniegt norēķinu un saņemt pārvaldnieka pilnvaru. ⁶¹ 1724. gada 16. martā publiskās Cēsu muižas (publique Gut Wenden) valdītājs G. V. Grabau rakstīja gubernatoram par muižas ēkām: lai gan līdz šim, cik iespējams, ir strādāts pie muižas ēku remonta, būvkoku un strādnieku trūkuma dēļ tās vēl nav savestas pilnīgā kārtībā. Pagājušā rudenī ticis uzbūvēts laidars, bet vēl nepieciešams būvēt jaunu riju un klēti. ⁶² Cik noprotams, muižas ēkas tikušas būvētas no koka, bet pils pamesta.

1730.g. Krievijas ķeizariene Anna Joanovna Cēsu pili un pilsmuižu uzdāvināja savam favorītam, Kurzemes – Zemgales hercogam Ernstam Johanam Bīronam. ⁶³ Tā kā E. J. Bīronam piederēja arī citi, ar Cēsu pilsmuižu salīdzinot, krietni vērtīgāki īpašumi, un viņš pats pārsvarā uzturējās Kurzemē vai Krievijā, jādomā, ka viņš personīgi pilsmuižu neapsaimniekoja, bet iznomāja. 1744. gadā Cēsu pilsmuižas nomnieks bijis barons fon Mengdens. ⁶⁴ Tanī pašā gadā ķeizariene Elizabete I Cēsu pili un muižu atsavināja nežēlastībā kritušajam Bīronam, un tās ar visām tiesībām un priekšrocībām, kādas zviedru laikos izmantojis kanclers grāfs Aksels Uksenšerna, par mūžīgu un mantojamu īpašumu dāvināja Krievijas kancleram, slepenpadomniekam un senatoram, grāfam Aleksejam Bestuževam – Rjuminam. ⁶⁵ 1747. gada 23. augustā šo dāvinājumu apstiprināja arī Krievijas impērijas senāts. ⁶⁶

Jaunais pils saimnieks, tāpat kā E. J. Bīrons, Cēsīs nedzīvoja, bet par pilsmuižas pārvaldīšanu informāciju atrast nav izdevies. 1748. gada 3. augustā ugunsgrēkā gandrīz visu Cēsu pilsētu, ieskaitot baznīcu un pilsētai blakus esošo pili ar visām saimniecības ēkām, ceturtdaļstundas laikā nopostīja ugunsgrēks. Pēc tam visa pilsētas teritorija pievienota pilsmuižai, ⁶⁷ līdz ķeizariene Elizabete I 1759.g. 29. septembrī atkal atjaunoja visas pilsētas privilēģijas, kas tai bija pirms ugunsgrēka. ⁶⁸

1755. gada 7. jūlijā grāfs Bestuževs – Rjumins pili un pilsētu par 80 000 rubļiem pārdeva toreizējam Anglijas konsulam Pēterburgā, brīvkungam Johanam Gotlībam fon Volfam, ⁶⁹ kurš 1777.g. 29. novembrī pilsmuižu savukārt pārdeva Karlam fon Zīversam. ⁷⁰ Vēstures literatūrā bieži tiek minēts, ka Cēsu pilsmuižas kungu māja jeb Jaunā pils uzbūvēta pēc tam, kad muižu iegādājies K. fon Zīverss, būvē izmantojot senos priekšpils ēkas un Lādemahera torņa mūrus. ⁷¹ Tomēr, saskaņā ar divu laikabiedru un aculiecinieku liecībām, dzīvojamā ēka būvēta jau iepriekšējā īpašnieka – brīvkunga fon Volfa laikā.

Āraišu mācītājs Gustava Bergmanis savā Vidzemes vēstures grāmatā, kas izdota 1776. gadā, raksta, ka no ordeņa bruņinieku rezidences vēl ir saglabājušies četri torņi un dažas saimniecības ēkas (Nebengebaeude) bez jumtiem. Šī pils un muiža pieder brīvkungam fon Volfam, kurš dažus soļus no pils attālināto klosteri ir pārveidojis par plašu un izskatīgu ēku (fuer raumliches und ansehnliches Gebaeude verwandelt hat). ⁷² Acīmredzot kaut kādu iemeslu dēļ priekšpils ēka tautā bijusi iesaukta par klosteri, jo citas ēkas, kas kaut aptuveni atbilstu minētajam nosaukumam, tiešā pils tuvumā nebija. Savukārt statistikas un etnogrāfijas pamatlicējs Vidzemē Vilhelms Aleksandrs Hupels 1774.g. rakstīja, ka tikai neliela daļa no pils, proti, viena pilij piederoša ēka (Gebaeude) šaipus grāvim pie pilsētas mūra, pie kuras stāv arī tornis, ir atkal atjaunota dzīvošanai (hat man zur Bewohnung wieder hergestelt). V. A. Hupels arī atzīmēja, ka par pils pilnīgu atjaunošanu nav ko domāt ne tikai milzīgo izmaksu, bet arī mūru sliktā stāvokļa dēļ, ⁷³ un daudz vieglāk un lētāk būtu uzbūvēt pilnīgi jaunas ēkas. Viņš ziņoja, ka pirms diviem gadiem (t.i., ap 1772.g.) daļu veco mūru gribēja pārbūvēt par saimniecības ēku, bet tie sabruka, tādējādi radot ievērojamus zaudējumus. ⁷⁴