Livonijas kara beigu posmā pie Cēsīm notika cīņas ar Maskavas valsts cara Ivana IV Bargā karaspēku, kas nodarīja lielus postījumus gan pilij, gan pilsētai un sagādāja Cēsu pilij traģisku slavu kā kolektīvas pašnāvības vietai, tomēr arī ievadīja krievu karaspēka sakāvju virkni un mainīja pārspēku Livonijas karā par labu poļiem. Cēsu kauju izvērtējums Livonijas kara kontekstā prasa plašāku pētījumu. Šeit tiks analizētas dažādu rakstīto avotu ziņas, kas tieši attiecas uz kaujām pie Cēsīm. Lai uzskatāmāk parādītu vācu autoru sniegto ziņu atšķirību un avotu savdabības, vislietderīgāk ir publicēt avotu tekstus, kas attiecas uz Cēsu kaujām, pilnībā.

Ziņas par šīm cīņām sniegtas pārsvarā vēstītājos avotos, kuru autori nav bijuši notikumu tieši aculiecinieki, un informāciju saņēmuši no nezināmiem avotiem, iespējams, jau vairākkārt sagrozītu. Tādēļ dažādo avotu ziņas ir haotiskas un pretrunīgas, ko iespaidoja arī kolektīvās pašnāvības radītais emocionālais satricinājums. Turklāt jāņem vērā, ka autori bija naidīgi noskaņoti pret Maskavas caru, un lielā mērā uzlūkoja to kā mītisku briesmoni, kura daba viennozīmīgi ir tirāniska un nežēlīga. Vienīgais dokumentārais avots par cīņām pie Cēsīm ir tā sauktās Karaspēka izvietojuma grāmatas (Разрядная книга), kuras rakstīja Maskavas cara ierēdņi, lai atskaitītos par karaspēkam izlietotajiem līdzekļiem. Aplēšot līdzekļus, tika izmantotas dokumentā fiksētās ziņas par konkrētām kaujām, kā arī karavīru un lielgabalu daudzumu, kas tajās izmantoti. Notikumi aprakstīti lietišķā un bezkaislīgā valodā; personu un kara materiālu detalizētais uzskaitījums liecina, ka rakstītājs pats ir piedalījies karagājienā. Tā kā Karaspēka izvietojuma grāmatas, atšķirībā no vācu autoru darbiem, nebija paredzētas publicēšanai, tām nepiemīt ideoloģisks nolūks izcelt vai noklusēt kādas pašu vai ienaidnieka īpašības un darbības.

Ivana IV armijas iebrukumam Livonijā 1577.g. jūnijā par iemeslu bija Polijas varas vājums, ko noteica iekšējās nesaskaņas pēc karaļa Sigismunda Augusta nāves. Ivans IV centās izmantot situāciju, lai iekarotu Livoniju. 1577.g. jūlija sākumā Dānijas karaļa brālis, hercogs Magnuss, cara formālais vasalis, un Ivans IV vienojās, ka Cēsis un citas pilis un pilsētas šaipus Gaujai paliek Ivanam IV, bet Gaujas otrs krasts – Magnusam. ¹ Tomēr arī hercogs Magnuss centās iegūt savā valdījumā visas Livonijas zemes. Augustā Magnuss rakstīja Krustpilij, Koknesei, Aizkrauklei, Lielvārdei, Limbažiem un Gulbenei piedāvājumu padoties viņam, kas arī notika. Tajā laikā, domājams, Magnusa mudināti, Cēsu namnieki sacēla nemierus, ar varu ieņēma poļu kastelāna pili (den Polischen Praesidien dat Huss dasulvest), un to kopā ar pilsētu nodeva Magnusam. Tāpat darīja Valmieras namnieki, kas kopā ar hercoga Magnusa ļaudīm ieņēma pili un sagūstīja tās pārvaldnieku, poļu kņazu Aleksandru Polubenski. ²

Maskavas karaspēks paša cara vadībā augustā ieņēma Rēzeknes, Kokneses, Aizkraukles, Cesvaines, Ērgļu un vairākas citas pilis. Pirms krievu karaspēka pienākšanas uz tām tika sūtītas vēstules ar uzaicinājumu padoties. Ja pils garnizons nepretojās, iedzīvotāji tika saudzēti, bet ja pretestība tika izrādīta, kā piemēram Kokneses un Cesvaines pilīs, iedzīvotāji tika aizvesti gūstā, bet hercoga Magnusa ieceltie pārvaldnieki nogalināti. Cars pret Magnusa pusē pārgājušajiem livoniešiem izturējās kā pret nodevējiem, jo jau kopš Livonijas kara sākuma uzskatīja Livoniju par savu senču mantojumu, uz kuru viņam ir likumīgas tiesības.

Saskaņā ar Karaspēka izvietojuma grāmatu, augusta beigās cara karaspēks bija ieņēmis Valmieru. Hercogs Magnuss atradās Cēsīs, un uz turieni cars pie ”karaļa Arcimagnusa Krestjanoviča” (Magnuss šinī dokumentā konsekventi tiek dēvēts par karali) sūtīja savu vojevodu Rodionu Birkinu ar uzdevumu iztaujāt Magnusu par kņazu Aleksandru Polubenski. Magnuss par kņazu paziņoja, ka tas atrodas pie viņa, bet par citām lietām caram rakstīja vēstulē. Tad cars nosūtīja savu padomnieku Baimu Vojeikovu pie karaļa runāt par kņazu Aleksandru Polubenski, un arī pats ar visiem saviem ļaudīm devās uz Cēsīm, liekot Magnusam sevi sagaidīt. Magnuss Aleksandru Polubenski atdeva Baimam Vojeikovam, un sagaidīja caru nometnē pie Cēsīm ar ”nedaudziem ļaudīm un nedaudziem saviem bajāriem.” Cars karaļa uzraudzībai norīkoja 399 karavīrus Ivana Bobriščeva – Puškina un viņa dēla Fjodora vadībā.

Cara ierašanās pie Cēsīm, visticamāk, notikusi 2. septembrī vai iepriekšējā dienā, jo 2. septembrī Ivans IV un viņa dēls Ivans sāka meklēt sev pastāvīgu apmešanās vietu, tādēļ uz Cēsu pilsētu nosūtīja valdnieka pulka komandieri – kņazu Ivanu Ivanoviču Goļicinu, un labās rokas pulka komandieri – vojevodu Vasiliju Ļvoviču Saltikovu un djaku Jeršu Mihailovu, kuriem ”valdnieks lika sev izvēlēties namus, kur viņam, valdniekam, apmesties, un viņiem lika iebraukt pilsētā un stāvēt pie vārtiem, lai nenotiktu nekādas zādzības, līdz pilsētā ieradīsies valdnieka galminieki izvēlēties valdniekam sētu”. Karaļa vācieši – viņa bajāri Indriks Bušmans un Vecentejs, kā arī vietējie vācieši kņaziem Ivanam Goļicinam un Vasilijam Saltikovam deva divas pilsētas un tās attīrīja – acīmredzot izvācās no turienes, bet paši visi sapulcējās Augšpilsētā (acīmredzot domāta pils) ar savām sievām, bērniem un mantu. ”Karaļa bajāri”, vadoties pēc to vārdu skanējuma krieviskajā transliterācijā, varētu būt B. Rusova hronikā minētie Magnusa galminieki Hinrihs Boismanis un Vincents Štube. Dokumentā teikts, ka sapulcējušos vidū nebija ”vienkāršo ļaužu”, no kā var secināt, ka visi pilī sapulcējušies bija dižciltīgas izcelsmes. Kņazi pēc cara pavēles gribēja iebraukt pilī, bet vācieši ar viņiem sāka kauju un pilī neielaida. Kaujā tika nogalināti daudzi bajāru bērni (karadienestā esošie muižnieki – jātnieki) un strēļi (kājnieki), bet Vasilijs Saltikovs no arkebūzas ievainots rokā. Kad par pretošanos tika paziņots caram, un cars savukārt teica karalim, ka ”vācieši cīnās ar viņa ļaudīm un nelaiž pilsētā”, Magnuss sūtīja pie vāciešiem ļaudis ar rīkojumu necīnīties ar cara ļaudīm un tos ielaist pilsētā. Tomēr vācieši karali nepaklausīja, ieslēdzās pilī un sāka no turienes šaut uz valdnieka ļaudīm.

Tad cars par nodevību lika pilsētas priekšā uzsēdināt uz mieta hercoga Magnusa iecelto Valmieras pārvaldnieku, kura vārds krieviskā transkripcijā rakstīts kā ”Jurijs Vilkovs”, un nogalināt visus ”karaļa vāciešus, kas bija Valmierā”. Pie Cēsīm cars lika pievest lielgabalus, kas trīs dienas apšaudīja Cēsis, ”un visu pilsētu sašāva, bet pilij sašāva visas sienas”. Pilī ieslēgušies vācieši, karaļa bajārs Indriks Bušmans un Večenca Jaunais, redzēdami savu bojāeju, savāca visas savas un karaļa mantas, traukus un dažādas drēbes, sakūra pils vidū uguni, sadedzināja savas mantas, bet paši ar sievām un bērniem iemūrējās velvētā telpā (v polatu), pagrabā zem sevis pavēla mucas ar pulveri, un rītausmā to aizdedzināja. Velvētā telpa uzsprāga, ”nonāvējot daudzus vāciešus, bet citi tika izmesti dzīvi”.

Vāciešu uzspridzināšanās ir notikusi 6. septembra rītā, jo Karaspēka izvietojuma grāmatā teikts, ka ”6. septembrī Dievs nodeva valdniekam, visas Krievijas caram un lielkņazam Ivanam Vasiļjevičam Cēsu pilsētu. Un pēc valdnieka rīkojuma bajāri lika Cēsīs būvēt Vistīrākās Dievmātes Piedzimšanas templi.”

No Cēsīm cars devās uz Raunu, atstādams pilsētā un pilī lielu garnizonu (442 karavīrus) un lielgabalu parku, kas vēlāk tika papildināts. Dokumentā minētās divas pilsētas, kurās izvietojās karaspēks, acīmredzot ir pils un pilsēta. ”Bet vojevodām Cēsīs būt [cars lika] kņazam Grigorijam Ivana dēlam Dolgorukijam Velnam, bet vēlāk – kņazam Daniilam Borisovičam Priimkovam Rostovskim no Pleskavas, bet otrā pilsētā – Ivanam Ivana dēlam Kvašninam no Jurjevas muižniekiem, bet reidos (на вылоске) – kņazam Grigorijam Mihaila dēlam Jeļeckim no Votu pjatinas. Bet citur raksta: valdnieks atstāja Cēsīs savus vojevodas Daniilu Borisiviču Priimkovu Rostovski un Ždanu Ivanoviču Kvašninu, un kņazu Grigoriju Ivanoviču Dolgorukiju. Bet ļaudis ar viņiem: 129 cilvēkus no Oboņežas pjatinas, Neveļas muižniekus 43 cilvēkus, 40 cilvēkus no Bežecas pjatinas, 100 cilvēkus Sokolas strēļus, 100 cilvēkus no Perkolas, 30 cilvēkus no Lucas. Un dzīvot viņiem šeit. Bet lielgabaliem visās trijās pilsētās būt: skrošu lielgabalam (пушка дробовая) [kartaunam?], 8 deviņpēdu kulevrīnām (пищалей), 4 deviņpēdu, 4 deviņpēdu un 2 pusotra kulevrīnām, 2 septiņpēdu kulevrīnām, 2 ātršāvēja kulevrīnām, 77 ātršāvēja kulevrīnām (пищалей скорострельных) [vaļņu bises?], 100 lodēm, un lielajā un otrā pilsētā pulvera 5 pudi, bet atstāt 300 pudus pulvera, un septiņu un deviņpēdu un ātršāvējiem pievienot 300 lodes. Un atsūtīt no Maskavas lielgabalniekus 5 cilvēkus, bet no Pleskavas atsūtīt 13 cilvēkus, un pie lielgabaliem pieņemt mūrniekus 200 cilvēkus.” Mūrnieku lielais skaits liecina par cara armijas iecerētiem vai veiktiem mūru labošanas darbiem.

Cīņā pret pils aizstāvjiem cars sūtīja pavisam 1408 bajāru bērnus un strēļus, kas liecina, ka pilī ieslēgušies izrādījuši nopietnu pretestību, ko trīs dienas ilgi veikuši daudzi karavīri, nevis sievietes un bērni, kas vācu autoru darbos akcentēti kā pilī patvērušos vairums. Turklāt pie pilsētas cars bajāram un vojevodam Mikitam Romanovičam Jurjevam apsargāšanai lika nostādīt daudzus strēļus un kazakus, ³ kas liecina par cara pieļautu uzbrukuma no ārienes iespējamību. Pils aizstāvju pretošanās arheoloģiskā liecība ir ārējā nogāzē 9 m no pils rietumu korpusa atrastais cīņā krituša cara armijas karavīra skelets. ⁴ Kritušais bija apbērts ar uzspridzinātā korpusa gruvešiem, tāpēc nebija savākts un apbedīts, bet savākto kritušo bijis daudz vairāk, kā arī ticis minēts Karaspēka izvietojuma grāmatā.

Vācu avotos sākotnēji netiek minēts, ka pilī patvērušies būtu pretojušies ar ieročiem. Iespējams, tas darīts ar nolūku, lai akcentētu maskaviešu nežēlību un briesmu darbus pret neaizsargātiem iedzīvotājiem, sevišķi sievietēm un bērniem. Pirmais vēstošais avots par Ivana IV uzbrukumu Cēsīm ir 1577.g. Vācijā izdotā skrejlapa, kurā publicētas ziņas, ko dažas dienas pēc Cēsu ieņemšanas no Rīgas rakstījis ”uzticams, godīgs vīrs”, kurš savukārt ziņas saņēmis Rīgā no nezināmām personām. Viņš jau ievadā atsaucas uz maskaviešu agrāk paveiktajiem briesmu darbiem: ”Bez šaubām, jūs jau no mana iepriekšējā raksta esat pietiekami sapratuši, cik briesmīgi Maskavietis Pārdaugavas hercogistē ir tiranizējis un slepkavojis. Šajā stundā atnāca cita ziņa, ka Cēsis, kas pirms tam bija padevušās hercogam Magnusam, viņš ar varu ir iekarojis, un tur ir licis visus nožņaugt un nogalināt. Par to hercogs Magnuss, kurš ar 30 jātniekiem bija Cēsīs, jāja pie lielkņaza uz viņa nometni, kur lielkņazs uzreiz viņu lika sagūstīt un novilkt tam firsta drēbes, bet citus, kas bija atnākuši kopā ar viņu, lika nogalināt un sacirst gabalos, kā arī pēc tam Valmierā visi tika nožņaugti un nonāvēti. […]

Kad nu ienaidnieks Cēsu pilsētu minētajā veidā bija ieguvis, 400 vīri, sievas un bērni bija patvērušies turienes pilī, un ienaidniekam, kad viņš uz turieni atnāca, krita pie kājām. Tirāniskais ienaidnieks viņiem neizrādīja nekādu žēlastību, viņus visus briesmīgā veidā nonāvēja, arī daudzus no viņiem lika uzdurt uz mietiem. Bez šiem vēl bija daudzi, kas redzēja šādu briesmīgu tirāniju, devās uz velvētu baznīcu, ieslēdzās tajā ⁵, zem baznīcas palika pulveri un to aizdedzināja, un šādā veidā nožēlojami beidza savu dzīvi, kuru dvēselēm mīļais Dievs lai ir žēlīgs, un no šīs briesmīgās tirānijas lai mūs žēlīgi pasargā un sava vārda ienaidniekus attur.” ⁶

Mierīgo iedzīvotāju izvarošana un noslepkavošana, kuru redzot, pilī patvērušies nonāca izmisumā un uzspridzinājās, parādās arī vēlākos vācu darbos. Kurzemes hercoga padomnieks Laurentijs Millers 1585.g. uzsvēra, ka pilī bijuši tikai nedaudzi vīrieši, un uzspridzināšanos veikušas sievas un jaunavas pēc izvarošanu un slepkavošanu skatīšanas no pils. Uzspridzināšanās notikusi, piesaucot Dievu, bet daudzi teologi pašnāvību esot nosodījuši. Autors cenšas attaisnot pašnāvnieku rīcību, tomēr nemēģina to glorificēt: ”Kad Maskavietis bija ieņēmis Cēsu pilsētu, kuras aplenkuma laikā notika tik nožēlojamas lietas, ka dižciltīgas sievas un jaunavas, kas no pils varēja redzēt, kādu tirāniju maskavieši nodarīja jauniem un veciem, kādus briesmu darbus viņi pastrādāja pie sievām un jaunavām, un tad tās vienu pēc otras nokāva ar zobenu, lielā skaitā, ar nedaudziem vīriešiem un viņu mazajiem bērniņiem sanāca Cēsu pilī stiprā velvē blakus lielajai mestra zālei, ēda un dzēra, cik viņām bija palicis no līdzpaņemtā, salīdzinājās un vienojās ar mīļo Dievu, un nolika savas labākās rotas un dārglietas. Un kad viņas redzēja, ka maskavieši tūlīt ieņems pilsētu un pili, viņas ņēma bērniņus uz savām rokām, pulveri, ko viņas iepriekš bija likušas novietot zem velves, pa logu uz leju aizdedzināja ar garu degļa kārti, svētīja viena otru, piesauca Dievu un tā pašas sevi uzspridzināja. Šī rīcība kaimiņu pilsētās un pilīs, kā arī Rīgas pilsētā izraisīja ievērojamas šausmas ⁷ un brīnīšanos par maskaviešu tirāniju. Un lai gan Rīgas teologi pret tādu Cēsu sieviešu un jaunavu pašuzspridzināšanos daudz sprediķoja un to nosodīja, tad tomēr katrs pats var spriest, ka tik lielās briesmās un draudošā negoda un moku priekšā, kad nāve tik un tā jau bija acu galā, tas bija labāk darīts.”

Pirms 1583.g. 5. augusta savu Livonijas hroniku pabeidza bijušais Paides pils rakstvedis Johans Renners. 1577.g. notikumu laikā un vēlāk viņš dzīvoja Brēmenē, bet ziņas par Cēsu kaujām varēja iegūt no saviem paziņām Livonijā. Maskaviešu ierašanās un aplenkuma sākšanas laiks J. Rennera darbā, tāpat kā B. Rusova hronikā, atšķiras no Karaspēka izvietojuma grāmatā minētajiem datumiem. J. Renners ir pirmais autors, kurš savā darbā iestrādājis arī cara žēlsirdības piemēru. Saskaņā ar Rennera sniegtajām ziņām, traģēdijā vainojami divi mazdūšīgi vīri, kas slepeni uzspridzinājuši remteri, kurā bija patvērušies vīri, sievietes un bērni, kas pat nedomājuši pretoties maskaviešiem. Uzspridzināšanos nosodījis mācītājs un arī cars, kurš apžēlojis pilī esošos ļaudis, bet aizvedis tos gūstā:

”Pēc tam viņi [maskavieši] 4. septembrī ieradās pie Cēsīm un aplenca pilsētu, kurā bija hercogs Magnuss. Šeit bija patvērušies daudz ļaužu: dižciltīgi un nedižciltīgi vācieši un zemnieki, kas te bija nogādājuši arī savu mantu. Tie bija lielā trūkumā un apdraudējumā, un nedomāja pretoties pēc hercoga Magnusa gribas, turklāt viņi zināja, kā bija noticis Koknesē, kur krievi nesaudzēja nevienu, un ka viņu šausmīgā tirānija pret nabaga kristiešiem ar žņaugšanu, nonāvēšanu, izvarošanu un spīdzināšanu ir tik briesmīga, cik vien var iedomāties. Bija daudzi dižciltīgie un arī citi pilī, mestra remterī, kur stāvēja mestru portreti: vīri, sievas, jaunavas un bērni visi kopā, kuri tur uzturējās aplenkuma laikā. Viņu vidū bija divi, kuri sacēla briesmīgas vaimanas ⁸, ka viņi negrib nonākt tirāna varā. Viņi slepeni nogādāja dažas mucas pulvera zem remtera, aizdedzināja tās ar degli, ka remteris un nams (hus) sagruva čupā, tā ka viņi un visi citi, kas tur bija iekšā – jauni un veci, briesmīgā kārtā aizgāja bojā. Bet citā pils remterī vēl bija palikuši daudz ļaužu: dižciltīgu un nedižciltīgu vāciešu. Kad viņi redzēja šo briesmīgo notikumu un visi bija satriekti, tur ieradās sprediķotājs un mierināja viņus ar Dieva vārdu, un ka viņiem nav jāpielieto šādi līdzekļi, bet viņiem jāmācās no šī briesmīgā notikuma, ka Dievs ir žēlsirdīgs, piešķirs viņiem savu žēlastību un tos neatstās; ka neviens nedrīkst rīkoties pret Kristus gribu, bet viņiem pacietīgi jācieš un jāseko savam Kungam Kristum uz krusta, un ka viņiem nav jānodara sev posts, kura sekas ir lāsts. Tikmēr pilsēta bija padevusies krieviem. Lielkņazs tiem citiem, kas bija remterī, dāvāja dzīvību, lika ierasties sprediķotājam savā priekšā, runāja ar viņu bargi, tomēr uzslavēja par to, ka viņš tos citus tā bija brīdinājis. Bet viņš tos visus lika aizvest gūstā uz Krieviju.” ⁹

Rēveles mācītāja Baltazara Rusova 1584.g. izdotajā Livonijas hronikā pirmoreiz minēta hercoga Magnusa sagūstīšana, kad viņš dodas pie cara lūgt žēlastību. Tam seko pilsētas izpostīšana. Pilī patvērušies negrib atdot pili, baidoties no citu Livonijas piļu aizstāvju likteņa. Kad pēc ilgstošas apšaudes pilij draudēja nenovēršama bojāeja, notika mācītāju sankcionēta pašnāvība, turklāt pirmoreiz avotos tiek minēts Hinrihs Boismanis kā degļa aizdedzinātājs. Pēc pils ieņemšanas cars liek zvēriski nogalināt visus izdzīvojušos. Valmieras ieņemšana B. Rusova hronikā seko Cēsu ieņemšanai, un arī tur notiek nežēlīga slepkavošana.

”31. augustā lielkņazs pienāca pie Cēsīm un nekavējoties pieprasīja, lai pie viņa dotos hercogs Magnuss. Bet hercogs pie viņa sūtīja dažus no saviem ievērojamākajiem galminiekiem, proti, Kristoferu Kurselu un Fromholdu fon Pletenbergu. Lielkņazs tos lika nopērt un tad atkal aizraidīja tos uz Cēsīm, pieprasot pašu hercogu Magnusu. Tad hercogs pats devās ārā no Cēsīm. Kad viņš gribēja jāt pie lielkņaza, krievi viņu aizturēja un pieprasīja, lai viņiem atver pilsētu. Pie vārtiem stāvēja viens no Cēsu rātskungiem; hercogs viņam pavēlēja atvērt vārtus, un tādējādi šis rātskungs un viens no birģermeistariem atvēra pilsētu bez namnieku ziņas. Tad krievi ielauzās un ieguva pilsētu. Kad hercogs ieradās pie lielkņaza, viņš krita tam pie kājām, lūdzot apžēlot savējos, kas atradās Cēsu pilsētā un pilī. Tad lielkņazs nokāpa no zirga, piecēla hercogu Magnusu un lika to kopā ar viņa galminiekiem aizvest uz vecu māju bez jumta, kur viņam bija jāguļ uz salmiem piecas diennaktis, bet galminieki katru dienu un stundu gaidīja savu nāvi. Bet pārējie, kas bija Cēsu pilī, kad dzirdēja par lielkņaza tirāniju, kas bija notikusi Koknesē un citās pilīs, negribēja atdot Cēsu pili lielkņazam. Tad 4. septembrī lielkņazs četrās vietās uzmeta skanstis pie Cēsu pils un apšaudīja pili piecas diennaktis. Kad pilij draudēja nenovēršama bojāeja, vīrieši, sievietes un jaunavas ¹⁰, lielākoties muižnieku dzimuma, vienprātīgi nolēma uzspridzināties ar pulveri, kam piekrita arī mācītāji un sprediķotāji. Tad trīssimt cilvēki, jauni un veci, devās uz telpu (Gemack), zem kuras pavēla četras mucas ar pulveri. Kad visi bija sapulcējušies, visi pieņēma svēto vakarēdienu. Tad Hinrihs Boismanis paņēma kvēlošu ogli un nometās uz ceļiem, visi citi ar mācītājiem viņu ielenca, atvadījās viens no otra un tādā veidā uzspridzināja sevi gaisā. Kāds, Vincents Štube vārdā, labprātīgi lika savam kalpam sevi nošaut; kalps pēc tam pats nošāvās. Heinrihs Boismanis vēl nedaudz bija pie dzīvības; krievi viņu atrada guļam drupās, aiznesa pie lielkņaza, bet viņš tūliņ nomira; nākošajā dienā viņa līķi uzdūra uz mieta. Pēc tam lielkņazs Cēsīs veica tādu tirāniju un sievu un jaunavu piesmiešanu, par kādu nebija dzirdēts pat pie turkiem un citiem tirāniem. Daudzus vīrus viņš lika pātagot, tad ievainotus un asiņainus dzīvus cepināt uz uguns; vienam birģermeistaram viņš lika dzīvam izraut sirdi, vienam mācītājam lika izraut mēli no mutes; citus lika nonāvēt ar nedzirdētām mocībām un spīdzināšanām, bet pēc tam, tāpat kā Ērgļos un Koknesē, lika līķus samest kaudzē apēšanai putniem, suņiem un zvēriem, pie nāvessoda aizliedzot saviem ļaudīm tos apbedīt.

Tanī laikā liekņazs uz Valmieru nosūtīja kņazu, vārdā Bogdans Beļskis, ar trim tūkstošiem vīru, kas tur ieradās 3. septembrī un pieprasīja pie sevis ārpus pilsētas ierasties hercoga Magnusa ļaudis. Šie labie ļaudis pārliecībā, ka viņi un viņu kungs ir viena valdnieka pavalstnieki, pat nedomāja par briesmām, un skaitā septiņdesmit jātnieku izjāja pie viņiem. Tad maskavieši nekavējoties tos aplenca, piespieda nokāpt no zirgiem, nolikt ieročus, un tad ar zobeniem tos sacirta gabalos. Kad valmierieši labprātīgi padevās, tos kopā ar sievām un jaunavām aizveda gūstā uz Cēsīm, kur tos saņēma pavisam nekristīgi un nežēlīgi pacienāja tāpat kā citus. Dārgumu, ko maskavieši ieguva Cēsīs, Valmierā un citās pilīs: naudas, dārglietu un zelta, ko muižnieki un citi labi ļaudis sev par nelaimi bija atveduši uzglabāšanai minētajās pilīs, bija vairāk, nekā kāds spētu noticēt.

Pēc tādas tirāniskas slepkavošanas lielkņazs ar savu karaspēku 7. septembrī devās prom no Cēsīm uz Raunu. Raunēnieši, tāpat kā trikātieši, smiltenieši un gandrīz visi lietuvieši, nekavējoties labprātīgi padevās, un lielkņazs tos neskartus atlaida uz dzimteni.” ¹¹

Pašnāvības slavināšana kulmināciju sasniedza Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera padomnieka Salomona Heninga ap 1588.g. sarakstītajā Livonijas hronikā. Uzspridzināšanās tajā ir pielīdzināta upurim Dievam. S. Heninga hronikā pirmoreiz minēts, ka uz caru no pils šauts no lielgabala laikā, kad viņu satika hercogs Magnuss. Iespējams, ka autors šādi gribējis attaisnot visu pils iemītnieku noslepkavošanu pēc pils ieņemšanas. Autors arī vairākkārt uzsver, ka pils aizstāvji nebija spējīgi pretoties ienaidniekam. S. Henings raksta, ka divām augstdzimušām personām cauri krievu nometnei izdevies izbēgt no Cēsīm, tomēr nepiemin, ka viņa apraksts pamatojas tieši uz viņu stāstījumiem.

”Šī nabaga pilsētiņa [Cēsis], kad lielkņazs pie tās ieradās, ilgi tam nevarēja pretoties, bet gan drīz, lai Dievs ir žēlīgs, sagaidīja savu likteni. Tā kā dažām godīgām dižciltīgo matronām vīri bija pilī, un tās skaļi pie Dieva gribas lūdza, lai atļauj ar tiem pārmīt kādu vārdu un svētīt, pirms tās tiek aizvestas, ko viņām tirāns atļāva. Tās tika atvestas pils priekšā, lai caur aizslēgtajiem vārtiem krievu klātbūtnē viens ar otru runātu, un zem vārtiem viens otram pasniegtu roku un svētītu. Saka, ka šķiršanās nodara sāpes, un kas tā bija par briesmīgu šķiršanos, it īpaši laulātajiem, kuri nezināja, vai viņu mīļie bērni ir miruši jebšu aizbēguši; par to katrs uzticīgs laulāts pāris var spriest pēc sevis.

Tādā pašā stāvoklī kā Cēsu pilsēta bija arī aplenktie pilī. Karalis Magnuss ar 23 personām no pils devās pie lielkņaza, lai lūgtu par viņiem lielkņazam. ¹² Kad viņš ieraudzīja lielkņazu, viņš kopā ar visiem savējiem krita ceļos un lūdza apžēlot savu un savējo miesu un dzīvību. Lielkņazs ar dēlu un augstākajiem virsniekiem arī nokāpa no zirgiem, lika Magnusam piecelties, jo viņš ir liela kunga bērns, atdeva viņam un viņējiem zobenus, kas iepriekš tiem bija atņemti, un apsolīja viņam žēlastību un drošību pie miesas un dzīvības.

Tad nāca lidojoša lode no pils, kas aizsvilpa tuvu gar lielkņaza galvu. Tas viņu tā sadusmoja, ka viņš zvērēja pie svētā Nikolaja, ka Cēsīs neviens nepaliks dzīvs, lai tas būtu kaut vai firsts. To tad viņš lika rādīt ar šaušanu un uzbrukumiem. Bet Magnusa ļaudis [pilī] izrādīja mazdūšību, rūpējoties tikai par savu svētlaimi, kad kāds no viņiem logā tika lielā lielgabala trāpīts un nošauts, viņa vietā stājās kāds cits un arī ņēma galu.

Kad nu lielkņazs šādā niknumā un saīgumā aizjāja, viņa kanclers Vasilijs Solikans palika pie Magnusa zemnieku pirtī bez jumta, un jautāja pēc tulka, kas varētu uzrakstīt krieviski. Tam viņš diktēja, ka karalis Magnuss lielkņazam par dārgumiem, kas Polubenskim atņemti Valmierā, ir parādā 40000 ungāru guldeņus, kas ir jāsamaksā līdz nākamajiem Ziemassvētkiem, bet ja tas nenotiktu noliktajā termiņā, karalim Magnusam ir jāpaliek gūstā Maskavā tik ilgi, līdz viņš šo summu nomaksās dubulti, un arābu zeltā vai dārgakmeņos. Šo parādrakstu bez Magnusa vēl parakstīja Andreass Friderihs, notārs Vilhelms un tulks. Tad [karaļa] kalpotājiem atņēma visu, kas tiem bija, ievietoja tos pirtī, un tur 23 personas tika apsargātas kā gūstekņi.

Fon Edens, Sukavas prāvests no Prūsijas, kurš neilgi pirms tam bija ieradies zemē sava brāļa nāves dēļ, brīvs, ievērojams un drošsirdīgs vīrs, nometa savus priestera svārkus, sagrāba šķēpu un aicināja uz cīņu, tomēr tikai nedaudzi bija drošsirdīgi. Bija skaidrs, ka viens vīrs nozīmē neviens vīrs. Un katrs sāka domāt, ka, iekāms viņi ar sievām un bērniem nonāks krievu rokās, ir jāizvēlas cits ceļš, kā to novērst.

Kad visi par to bija izlēmuši, viņi gribēja salīdzināties ar mīļo Dievu un pieņemt svēto sakramentu, un pēc tam bez briesmām sagaidīt savu likteni. Tā kā viņi bija vairāki simti skaitā, tiem pietrūka vīna, un viņi tamdēļ kļuva bažīgi un nomākti. Tā kā Sukavas  prāvests bija katolis, viņš varēja redzēt, kā luterāņi vienmēr izrīkojas, pieņemot sakramentu, ja viņiem nav vīna; katoļi to pieņem vienā veidā, jo nav miesas bez asinīm.

Tomēr mīļais uzticīgais Dievs, kurš mūs nepiemeklē pār mūsu spēkiem, un kurš ir īstais palīgs grūtībās, brīnumainā veidā bija tā iekārtojis, ka karaļa Magnusa kambarsulainis, saiņojot savas drēbes, lai bez briesmām varētu izkļūt no pils, ko nezināja neviena dzīva dvēsele, starp drēbēm atrada pudeli laba Reinas vīna, ko nodeva mācītājam. Tur bija nepieciešamā garīgā pils, kur patverties nabaga dvēselēm, kas ar Kunga Kristus miesu un asinīm zem maizes un vīna zīmēm tika atbrīvotas, tas bija īpašs Dieva brīnumdarbs.

Kad nu tas notika, un katrs bija saņēmis savu ceļamaizi, viņi visi kopā ar savām sievām, zīdaiņiem un bērniem gribēja uzspridzināties un upurēties mīļajam Dievam, izņemot nedaudzus no viņiem, kuri naktī nolaidās no mūriem un, gribēja, rāpojot uz rokām un kājām, izkļūt cauri krievu nometnei ¹³, kas bija veltīgi, un pateicās Dievam, ka viņi atkal ar striķi tika uzvilkti pilī. Bija bēdīgāk par bēdīgu redzēt, kā labie ļaudis telpā (in dem gemache), zem kuras bija palikts pulveris, nometās ceļos, vīri un sievas sadevās rokās, bērni piespiedās vecākiem, daži vēl gulēja pie mātes krūts, un visi gaidīja svētlaimīgā Simeona stundiņu, kas arī drīz pēc tam, kad maskavieši sāka uzbrukumu, neizpalika. Pulveris tika aizdedzināts un visi uzspridzinājās, izņemot tos, kas bija paslēpušies pilī, un divas citas augstdzimušas personas, kas no turienes izkļuva ar īpašu Dieva palīdzību, kā apustulis Pēteris no cietuma un Daniēls no lauvu bedres. Viņi vislielākajās briesmās, kad viņiem nakts laikā vajadzēja rāpot cauri maskaviešu nometnei, dažreiz aizskarot guļošo krievu drēbes, un dienā vajadzēja brist līdz kaklam ūdenī cauri purviem un slīkšņām, bija pārliecināti, ka viņiem, kas pilī bija redzējuši visas lietas un paši gribējuši spridzināties līdzi citiem, par šīm lielajām bēdām un postu ir jāpaziņo arī citiem, un jāpastāsta par šiem notikumiem, jo divās vai trijās mutēs pastāv visa patiesība.

Ne mazums brīnās par visu ticīgo vectēva Ābrahama paklausību Dievam, un par viņa dēla Izāka, kuru vajadzēja upurēt uz Morijas kalna, paklausību savam tēvam, kas ir patētisks un spilgts paraugs. Ak, mīļais Dievs, kurš šeit ar tādām bēdām ir patiesi piemeklējis vīrus un sievas, vecākus un bērnus, šī ir tāda lieta, par kuru sirds tūkstoškārt var salūzt un izsprāgt no krūtīm.

Tā kā lielkņazs jau iepriekš bija nolēmis, ka visiem, kas bija Cēsu pilī, ir jāmirst, viņš kā lielkņazs arī turēja vārdu (tāpat kā Hērods par Jāni Kristītāju). Tādēļ arī viņš visus, kas nebija uzspridzinājušies, un kurus bija sagūstījis, iekarojot Cēsis, tostarp arī vienu, kurš atsaucās uz Viņa Karalisko Majestāti, lika nožēlojami nokaut, sacirst gabalos un atstāt par barību putniem, suņiem un mežonīgiem zvēriem, kā teikts 79. psalmā, kur dziedāts par kristiešu ienaidniekiem: Tavas svētās miesas tika pamestas zvēriem un bija putniem par barību, ak Kungs Dievs, tev tas ir zināms.

Un nav noticis citādi, kā kāds nabaga vīrs Maskavā teica kādam dižciltīgajam, kurš cietumā apzvērēja, ka viņš ir augsta dzimuma: ”Mīļais kungs, jums ir jāzina, ka te iet tāpat kā debesu valstībā, kur neskatās uz personu”.

Šo mocekļu vidū bija arī dažas sagūstītas ievērojamas sievas, par kurām viņš apžēlojās. Tās tika aizvestas, piesaukdamas mūsu pestītāja Jēzus Kristus vārdu, un ar skaistām kristīgām dziesmām kungs Jēzus Kristus, Dievs un cilvēks, žēlīgi noslēdza viņu dzīvi. Bet citu no viņiem, Cēsu kastelāna Firstenberga sekretāru Johanu Uninghauzenu, viņš lika pātagot tā, ka viņam nokrita visa miesa no ribām, un viņš varēja redzēt paša iekšas, līdz viņš šajās mocībās un sāpēs izlaida garu.

Kāda nozīme bija tam, ka pirmām kārtām galvaspilsētās Koknesē un Cēsīs, kur saimniekoja arhibīskapi un mestri, tika piekopta šāda briesmīga un šausmīga tirānija, ir tikai mīļajam Dievam zināms.

Līdzīgi viņš apgājās arī ar Valmieru, kas bija padevusies Magnusam, un ko ieņēma kņazs Bogdans Beļskis. Bet poļi no Raunas un skaistajiem, varenajiem cietokšņiem Smiltenes un Trikātas pēc to ieņemšanas tika palaisti brīvībā, bet vācieši aizvesti gūstā.” ¹⁴

S. Heninga hronikas versijai par šaušanu uz caru, kam sekoja cēsnieku slepkavošana, pieslienas arī cits laikabiedrs, Rīgas birģermeistars Francs Nīenštets, kurš 1604. gadā rakstīja: ”Pēc tam [kad bija ieņemta Aizkraukle], viņš [cars] devās uz Cēsīm, kur kopā ar hercogu Magnusu bija patvērušies daudzi dižciltīgie, sievas un jaunavas. Tā kā viņi [caram] negribēja atdot šo vietu, jo baidījās, ka viņiem izies tāpat kā koknesiešiem, cars uzmeta skanstis un nolēma drīzumā doties triecienā. Kad aplenktie redzēja, ka viņi nespēs noturēt šo vietu, hercogs Magnuss pats devās pie lielkņaza, un viņu pavadīja daži dižciltīgie un citi kalpotāji. Kad hercogs gribēja lielkņazam krist pie kājām, kāds no cietokšņa nelaikā izšāva no lielgabala, tā kā lode aizlidoja garām netālu no lielkņaza. Par to viņš ļoti saniknojās, lika nonāvēt visus, kas kopā ar hercogu Magnusu bija atnākuši no Cēsīm, un dažus uzdurt uz mietiem, bet hercogam Magnusam viņš dāvāja dzīvību un teica: ”Ja tu nebūtu karaļa dēls, tev klātos tāpat kā šiem; es tevi gan mācīšu pārkāpt manu pavēli ¹⁵, nostāties pret mani un atņemt man pilis un cietokšņus!” Tad viņš pavēlēja Magnusu nogādāt teltī un apsargāt.

Kad tie, kas bija Cēsu cietoksnī, no mūriem un torņiem redzēja, kā apietas ar hercogu Magnusu un viņējiem, un arī pieminēja, kas bija noticis ar koknesiešiem, tad nonāca bailēs un šausmās, visas sievas un jaunavas iegāja tornī, aizdedzināja pulveri tā apakšā, un tādējādi uzsprāga gaisā. Tā ienaidnieks ieguva cietoksni, un visus ļaudis, ko neuzskatīja par vajadzīgu aizvest gūstā, nonāvēja.” ¹⁶

Izvērtējot avotu ziņas par Cēsu ieņemšanas norisi 1577.g. 2. – 6. septembrī, jāatzīst, ka pārliecinoši pierādāma ir tikai pils aizstāvju pretošanās kopš 2. septembra, pils un pilsētas apšaude 2. – 6. septembrī, un pilī esošo ļaužu kolektīvā pašnāvība 6. septembra rītā. Uzspridzināšanās pēdas: sprādziena izšķobīta pagraba siena un nokvēpumi, augšējo stāvu aizgruvums, kā arī bojāgājušo sieviešu un bērnu skeleti un depozīti, kas datēti ar laiku ap 1577.g., ir atrastas konventēkas R korpusa izrakumos. ¹⁷ 1582.g. Cēsu pils revīzijas materiālos minēts, ka konventēkas viena siena (resp., korpuss) ir pavisam, bet otra siena – pa daļai sagrauta, kas noticis gan Maskavieša veiktās apšaudes, gan Magnusa pavalstniecībā pārgājušo vāciešu uzspridzināšanās dēļ, kad tie vairs ilgāk nespēja turēties krieviem pretī. ¹⁸ ”Otra siena” ir konventēkas Z korpuss, kas ir otrs vissliktāk saglabājies korpuss aiz R korpusa. Tā ievērojamie postījumi apšaudē izskaidrojami ar korpusa novietojumu – tas atradās tieši pretī maskaviešu karaspēka nometnei un baterijām, kuru vieta J. Palmstruka plānā ir iezīmēta aptuveni puskilometru uz ziemeļiem no pils. Acīmredzot 17.gs. beigās skanstis un vaļņi ”no Baziljeviča laikiem” vēl bija saglabājušies gan dabā, gan iedzīvotāju atmiņā. Šī vieta karaspēka nometnei ir vispiemērotākā arī no stratēģiskā viedokļa. Maskaviešu lielgabaliem darbu atviegloja Z korpusa sienas, kas bija plānākas nekā jaunākajiem D un A korpusiem.

Par Cēsu pils iemītnieku un cara Ivana IV rīcības motivāciju iespējams izvirzīt vairākas iespējamības, no kurām nevienu nav iespējams pierādīt, pamatojoties tikai uz patlaban pieejamajiem rakstītajiem un lietiskajiem avotiem. Visticamāk, hercoga Magnusa un Ivana IV sastapšanās noritējusi mierīgi. Maz iespējams, ka lielgabala šāviens uz caru nebūtu pieminēts Karaspēka izvietojuma grāmatā. Domstarpības starp caru un Magnusu varēja izcelties vēlāk nometnē citu iemeslu dēļ (kā S. Heninga minētie kņazam Polubenskim atņemtie dārgumi). Arī cara karaspēka ieiešana pilsētā, visticamāk, notikusi mierīgi. Tomēr potenciālo pretinieku cieša fiziska satuvināšanās izveidoja bīstamu situāciju, kad spriedze par konfliktu varēja izvērsties visniecīgākā iemesla dēļ, sevišķi tāpēc, ka pils bija palikusi bez komandiera, un pastāvēja liela patvaļas iespēja. Jebkura vardarbība pilsētā, ko varēja redzēt no pils, kā arī baumu par maskaviešu briesmu darbiem ieņemtajās Livonijas pilīs iespaidoto sieviešu un bērnu lūgumi varēja iespaidot kādu vīrieti, kurš varēja izšaut no pils, tādējādi izraisot plašu apšaudi. Pēc konflikta sākuma bija iespējami arī plašāki krievu veikti varasdarbi pilsētā, kam pils iemītnieku pretošanās būtu piešķīrusi zināmu leģitimitāti. Tam sekoja Valmierā sagūstīto Magnusa piekritēju publiska sodīšana ar nāvi pilsētas priekšā pēc cara pavēles, kas, iespējams, vairoja pils iemītnieku nolemtības sajūtu, un pils mūru stāvoklis pēc trīs dienu apšaudes pilī patvērušos rosināja veikt kolektīvu pašnāvību. Tajā bojāgājušo skaitu, tāpat kā pilī patvērušos kopējo daudzumu nav iespējams aplēst, tomēr ir skaidrs, ka neuzspridzinājās visi pils iemītnieki. To tālākais liktenis bija atkarīgs no uzvarētāja, un šajā situācijā iespējami vairāki, vienlīdz iespējami varianti: cars apžēlo visus, bet kā pretojušos aizved gūstā; cars liek nogalināt visus; cars liek nogalināt Magnusa piekritējus, bet pārējos apžēlo. Jebkurā gadījumā kolektīvā pašnāvība un citi varasdarbi caru bija ietekmējuši, jo uzreiz pēc Cēsu ieņemšanas viņš devās prom no senā Livonijas centra, kur vēl nesen bija gribējis apmesties uz ilgāku laiku.             

1577.g. rudenī neilgi pēc tam, kad cars devās prom no Livonijas, nedaudzi vācieši un lietuvieši viegli atguva Daugavpils pili, bet Matiass Dembinskis ieņēma Suntažus, Ērgļus un citas mazās pilis. ¹⁹ Šie panākumi rosināja poļus un viņu atbalstītājus ķerties pie lielāku nocietinājumu atgūšanas. 1577.g. decembrī poļu Livonijas administratora Hodkēviča drosmīgā un uzņēmīgā sekretāra Johana Bīringa vadītajai poļu, vācu un latviešu karotāju nodaļai ar viltu izdevās atkarot Cēsis. Senāko ziņu par šo pasākumu autors Laurentijs Millers rakstīja: ”Bīrings nezaudēja dūšu, bet ar saviem zeļļiem izplānoja, kā vietu atkal atgūt. Viņi, skaitā 400, naktī ieradās pie pils vietā, kur tā [septembrī] bija visstiprāk apšaudīta un tagad pasargāta ar maskaviešu uzbūvētiem stipriem koka bolverkiem. Bīrings pirmā nomiedža laikā lika dažiem saviem latviešiem uzkāpt uz mūriem. Kad tas netika pamanīts, viņi uz mūriem kāpa lielākā barā, ieņēma pili, viegli apkāva maskaviešus, iekāms viņu otrs bars pilsētā bija pamodies, un tad iebruka pilsētā. Bet, lai arī maskavietis laukā nav pretinieks, viņš labi aizstāv ieņemto, un pilsētā ar maskaviešiem bija liela noņemšanās, jo tie bija ieslēgušies mūra namos, tos nocietinājuši ar grāvjiem un bolverkiem, noņēmuši no jumtiem dakstiņus, ar tiem apbruņojušies, un izmantoja arī savus stobrus. Tā vācieši visu nākamo dienu līdz pat vakaram cīnījās ar maskaviešiem, līdz ar Dieva palīgu tos visus nogalināja un sadedzināja namos, bet citus saņēma gūstā. ²⁰

Saskaņā ar B. Rusova hroniku, Bīrings, uzzinājis, ka Cēsu cietoksnī ir neliels garnizons, slepeni lika pagatavot divas garas kāpnes, un tad naktī devās uz Cēsīm ar simts vāciešiem, astoņdesmit poļu jātniekiem un divsimt zemniekiem. Kad viņš pietuvojies Cēsīm, tad sastapis lielu mežonīgu suņu baru, kas ēda līķus, ko maskavieši pagājušajā rudenī bija atstājuši apēšanai suņiem, zvēriem un putniem. Kad tie sāka riet, gaudot un smilkstēt, Johans Bīrings un viņa ceļabiedri gandrīz zaudēja dūšu un sāka šaubīties par veiksmi, tomēr saņēmās un nolēma izmēģināt laimi. Pa kāpnēm viņi nokļuva uz pils mūra, no turienes noleca uz dažiem staļļiem, kas bija uzbūvēti mūra iekšpusē, bet no šiem staļļiem – uz zemes. Daži no Bīringa ļaudīm tūlīt ieņēma vārtus, ”kas netika slēgti nedz dienā, nedz naktī, lai krievi pastāvīgi varētu staigāt [no pils uz pilsētu] viens pie otra”. Cēsīs drīz izcēlās trauksme, ²¹ un krievi pilsētā domāja, ka vācieši jau ieņēmuši visu pili, bet pilī esošie krievi tāpat bija pārliecināti, ka pilsētā atrodas vairāki tūkstoši vāciešu un poļu. Tādēļ krievi nobijās un sāka slēpties, kur pagadās. Vāciešiem nenācās grūti atvērt pilsētas vārtus, jo tiem palīdzēja kāds atslēdznieks, dzimis latvietis, kurš bija palicis pie krieviem. Kad Johans Bīrings ar saviem ļaudīm ienāca pilsētā, viņi izvilka krievus no bēniņiem un pagrabiem, ”un ar tiem izrīkojās tā, kā parasti dara līdzīgos gadījumos.” Neilgi pēc tam Bīrings ieguva arī Burtnieku, Limbažu, Roges un Nītaures pilis. B. Rusovs raksta, ka ”viņš Livonijai ir darījis daudz laba; neraugoties uz to, daudzi viņam ir izrādījuši pārāk maz pateicības.”

S. Henings apraksta Bīringa veikto Cēsu atgūšanu līdzīgi iepriekšējiem autoriem, piebilstot, ka Bīrings aizsūtīja Polijas karalim divus Cēsīs sagūstītus krievu augstmaņus: Pleskavas vietvaldi kņazu Danielu un Ivanu Kvazinu. Heninga hronikā atrodama arī vienīgā informācija par septembra notikumu upuru apbedīšanu: ”Cēsīs viņš [Bīrings] lika atrakt un aizmest akmeņus un gruvešus no telpas, kur bija uzspridzinājušies ļaudis. Vīri, sievas un bērni, kas tur tika atrasti kopā guļam, ar lielām sirdssāpēm tika izcelti un citādā veidā apbedīti zemē. Tāpat arī tika izdarīts ar daudzajiem sacirstajiem kauliem, ko vēl nebija izvazājuši suņi, putni un zvēri.” ²² Bojā gājušo apbedīšanas vieta nav zināma. Pilij vistuvākā un visvieglāk pieejamā kapsēta atradās pie Sv. Jāņa baznīcas.

Livonijas centra – Cēsu atgūšanai cara Ivana IV acīs, iespējams, bija simboliska nozīme viņa cīņā par Livoniju kā viņaprāt likumīgo valdījumu. Tādēļ 1578.g. cars divreiz mēģināja iekarot Cēsis, nežēlojot nedz dzīvā spēka, nedz artilērijas resursus. B. Rusovs rakstīja: ”Kad Cēsis tādā veidā negaidīti bija ieņēmis Johans Bīrings, maskavietim ļoti ķērās pie sirds, ka viņam tādā apkaunojošā veidā ir nācies zaudēt šo firsta pilsētu un pili, kurā kādreiz atradās zemes valdnieku – mestru uzturēšanās vieta, un kuru turklāt viņš bija ieņēmis personiski. Tādēļ viņš ap 1578. gada Jēzus ievešanas templī dienu [2. februāri] nosūtīja uz Cēsīm lielu karaspēku un daudzus lielgabalus, un šī pilsēta atkal tika aplenkta, ietverta ar ierakumiem, un atkal apšaudīta. Tad Johans Bīrings ar 40 jātniekiem devās ārā no Cēsu pilsētas, naktī ar lielām briesmām tika garām maskaviešu nometnei un devās uz Rīgu, lai no turienes atvestu palīgus Cēsīm. Tanī laikā krievi ar šāvieniem izlauza ievērojamu spraugu mūrī; viņi nežēloja arī akmens un nokaitētas lodes. Bez tam, tā kā nebija pārtikas krājumu, Cēsīs īsā laikā izcēlās tāds bads, ka iedzīvotājiem nācās nokaut un apēst 124 zirgus, bet šo zirgu iekšas sadalīja nabagiem. Kad krievi padzirdēja, ka Johans Bīrings nāk palīgā ar citiem ļaudīm, viņi sāka uzbrukumu pilsētai, un trīs reizes veltīgi gāja triecienā. Tad viņi zaudēja dūšu un steigšus devās prom ar visiem lielgabaliem dienu pirms Johana Bīringa ierašanās. Tā kā Bīringa nodaļa nebija liela, tā nedzinās pakaļ krieviem, bet bija laimīga par to, ka Cēsis palika neskartas.” ²³ Pēc S. Heninga ziņām, cēsniekus izglāba palīgā piesteidzies lietuviešu hetmaņa Aleksandra Hodkeviča karapulks, nevis Johana Bīringa nodaļai pievienojušies palīgi. Krieviem nācās pārtraukt aplenkumu, ”un ar lielu lamāšanos un zaudējumiem doties prom.” ²⁴ Šis aplenkums liecina, ka Cēsu nocietinājumi pēc iepriekšējā gada postījumiem vēl bija pietiekami spēcīgi, lai izturētu ilgstošu apšaudi.

1578.g. 5. martā Januškos (domājams, tagadējā Minskas apgabalā Baltkrievijā) Livonijas gubernators Hodkēvičs rakstīja, ka viņš pēc ziņas par Cēsu aplenkšanu saņemšanas ar savām nodaļām nekavējoties dosies ceļā. ²⁵ Ja, nosakot aplenkuma ilgumu, vadās pēc šīs vēstules, tas ir ildzis vairāk nekā mēnesi, ņemot vērā arī laiku, kas Hodkēvičam bija nepieciešams nokļūšanai no Januškiem līdz Cēsīm.

Nākamā uzbrukumam izdevīga situācija caram radās pēc uzvaras pār zviedriem pie Peltsamā 1578.g. septembra sākumā, kad maskaviešu spēki Tērbatā papildinājās ar daudziem karavīriem un lielgabaliem. Iespējams, viskompetentākais stāstītājs par šiem notikumiem ir B. Rusovs, kuram Rēvelē bija iespēja tikties ar notikumu dalībniekiem. Pēc viņa ziņām, Rēvelē atgriezās uz Peltsamā nosūtītie zviedru kareivji, kurus, tāpat kā Rēvelē esošos algotņus, sarūgtināja zaudējums, un viņi nolēma uzbrukt krieviem uz savu roku. 16. septembrī trīs eskadroni zviedru un vācu jātnieku un trīs nelielas zviedru kājnieku nodaļas, kā arī neliela Rēveles pilsētas vācu kājnieku nodaļa, kuru komandieris bija Jirgens Boje, viņa vietnieks Klauss Bjorsons, rotmistri – Macs Larsons, Knuts Jonsons un Hanss Vahtmeistars, bet Rēveles kājnieku komandieris – Hanss Grots, devās karagājienā meklēt maskaviešus. Pietuvojoties Pērnavai viņi uzzināja, ka cars ir nodomājis aplenkt Cēsu pilsētu, un saprata, ka nav tik spēcīgi, lai tam uzbruktu vienatnē. Uzzinot, ka Rīgas apkārtnē atrodas arī poļu karavīru nodaļa, zviedri nosūtīja pie poļiem sūtni, lai noskaidrotu, vai poļi nebūs ar mieru cīnīties kopīgi ar zviedriem. Poļi sākotnēji vilcinājās ar atbildi, jo bija neizpratnē, kāpēc ”zviedri varēja nenogurstoši un bez maksas atnākt no vairāk kā 50 vācu jūdžu liela tāluma, lai palīdzētu cita saimnieka cietoksnim ar lielām briesmām pašu dzīvībai.” Tad Jirgens Boje vēlreiz sūtīja pie poļiem, un viņi vienojās, ka poļi pievienosies zviedriem, tikai vispirms jānoskaidro, uz kuru vietu dosies krievi. Poļu karavadonis bija Aleksandrs Sapega, rotmistri – Leonards Kitlics, Albrehts Oborskis, Vencels Žaba, Fēlikss Ostrovskis un Klauss Korfs, un viņu spēki kopā ar vācu algotņiem bija aptuveni divus tūkstošus vīru lieli.

Kad maskavieši pienāca pie Cēsīm ar 18 000 vīriem un aplenkuma lielgabaliem: kartaunām un mortīrām, poļi un zviedri galīgi izlēma apvienot spēkus un uzbrukt krieviem. Apvienošanās notika pie Mujāniem, no kurienes karaspēks naktī devās uz Cēsīm, un dažās stundās, kas bija atlikušas līdz saullēktam, nogāja vairāk kā divas jūdzes, ”visu laiku dzirdēdami briesmīgo maskavieša šaušanu pie Cēsīm, un arī redzēja, kā briesmīgas, ugunīgas lodes lido pa gaisu nakts melnumā.” 1578.g. 21. oktobrī, jūdzes attālumā no Cēsīm viņi nonāca pie Gaujas, kur otrā krastā ieraudzīja krievu nodaļu. Zviedri un poļi ar lielgabalu šāvieniem atturēja ienaidnieku no piekļuves upei, kamēr visi zirgu mugurās nebija pārpeldējuši Gauju. Tad viņi uzbruka ienaidniekam, līdz krievi saprata pārspēku un bēga uz savu nometni. ²⁶ Zviedri un poļi tos nevajāja, bet uzbruka krievu skanstēm ar lielgabaliem, kam tomēr neizdevās piekļūt, jo krievi stipri pretojās, šaujot ar lielgabaliem. Tādēļ zviedri un poļi nolēma naktī stāvēt sardzē pie skanstēm, lai no rīta uzbruktu tām ar jauniem spēkiem. Tomēr krievi jau naktī slepus izlīda no ierakumiem un muka uz tuvumā esošajām pilīm, pamezdami 14 liela kalibra lielgabalus, kartaunas un ”čūskas”, 6 mortīras un dažus lauka lielgabalus. Pēc B. Rusova ziņām, šajā kaujā krita seši tūkstoši krievu un tatāru, kā arī divdesmit divi no visievērojamākajiem cara karavadoņiem, turklāt tika nonāvēts lielkņaza znots Vasilijs Andrejevičs Sickis, bet kņazs Andrejs Dmitrijevičs ievainots tika aizvests uz Krieviju; kņazs Vasilijs Fjodorovičs Voroncovs tika nošauts no Cēsu pilsētas, bet lielkņaza kanclers un tuvākais padomnieks Andrejs Ščelkalovs ar lielām grūtībām izglābās ievainots. Kņazi Pjotrs Ivanovičs Tatevs, Semjons Tufjakins – Oboļenskis un Pjotrs Ivanovičs Hvorostiņins tika sagūstīti un aizvesti uz Poliju. Zviedru un poļu kritušo bija ne vairāk kā simts, starp kuriem visievērojamākais bija Hartvigs Leideburs, Hansa Vahtmeistara virsnieks. 5. novembrī zviedri ar lielu godu un prieku atgriezās Rēvelē ar lielu laupījumu. Karakalpi, kas devās ceļā kājām, visi atgriezās kā jātnieki un vēl atveda līdzi vairāk nekā tūkstoti maskaviešu zirgu. B. Rusovs raksta, ka pēc tam laime pavisam pameta maskavieti, ²⁷ kas arī atbilda vēsturiskajai īstenībai. Cara armijas sakāves noveda pie miera līguma 1582.g., ar kuru izbeidzās Livonijas karš.

Karspēka izvietojuma grāmatās minēts, ka cars mudinājis vojevodas uzbrukt Cēsīm jau agrāk, bet tie ”sāka tūļāties un uz Cēsīm negāja.” Tad cars kā karaspēka vadoņus nosūtījis djaku Andreju Ščelkalovu un Daniilu Borisoviču Saltikovu, uzdeva viņiem iet uz Cēsīm un ”darīt savu darbu bez vojevodu ziņas, bet vojevodām iet ar viņiem.” Krievu karaspēks pie Cēsīm stāvējis piecas dienas, šāvis pa pilsētu un sagrāvis mūri. Tanī laikā tomēr sapulcējušies daudzi vācu un lietuviešu ļaudis, kas devās pret lielkņaza vojevodām pie pilsētas, nokāva lielkņaza vojevodas un daudzus bajāru bērnus, citus sagūstīja, bet lielgabalus paņēma visus. Tika paņemti 17 lielgabali, kas uzskaitīti dokumentā: Vilks un 2 Jaunavas, Pērnavas Pūķis, 3 augšējie, 7 pusotrinieki un 3 ātršāvēji. Kaujā kritušo un sagūstīto bajāru vārdi atšķiras no B. Rusova sniegtajiem: nokauti kņazs Vasilijs Sitckovs, okoļņičijs Vasilijs Voroncovs, Daniils Saltikovs, kņazs Mihails Tifjakins, dzīvi saņemti kņazs Pjotru Ivanovičs Tatevs, kņazs Pjotrs Ivanovičs Hvorostiņins, kņazs Semjons Tufjakins un djaks Andrejs Klabukovs. Uzskaitīti arī vojevodas, kas ”toreiz no darba aizbēga, savus biedrus nodeva un lielgabalus pameta. Bet aizbēga bajārs un kņazs Ivans Goļicins un okoļņičijs Pjotrs Šeremetjevs, kņazs Andrejs Paļeckis un djaks Andrejs Ščelkalovs.” ²⁸

Krievu karavīru un lielgabalu skaits dažādos vācu vēstošajos avotos atšķiras, turklāt vērojama tendence to paaugstināt. Pēc S. Heninga ziņām, cars uz Cēsīm nosūtījis divus savus kanclerus jeb solikanus ar 20 000 vīriem un 24 lieliem lielgabaliem, kas aplenca Cēsis un tās briesmīgi apšaudīja. Tomēr poļi, zviedri un vācieši apvienojās un 22. oktobrī aplenktos atbrīvoja. Šinī cīņā lielkņazs zaudēja dažus tūkstošus vīru un lielgabalus, kas ar lielu triumfu kā uzvaras zīmes tika nogādāti vispirms uz Daugavgrīvu, bet tad uz Viļņu, kur arī tika parādīti karalim Stefanam Batorijam, kad viņš nākamajā gadā pirmoreiz iejāja Viļņā. ²⁹ Pēc Fr. Nīenštetes ziņām, maskaviešiem atņemti 26 lieli lielgabali. Turklāt Nīenštete kā galveno Cēsu atbrīvošanas organizētāju tēlo Maceju Dembinski, kuru B. Rusovs vispār nepiemin starp uzbrukumā piedalījušamies poļu karavadoņiem. Kad maskavieši aplenkuši Cēsis, Dembinskis, ”kurš pirmajā aplenkumā cietoksni bija noturējis un tajā bija ēdis zirga gaļu”, sapulcējis visus poļus un vāciešus, ko vien spēja, pie Lielstraupes, un apvienojies ar dažiem zviedru jātnieku un kājnieku karogiem, kas tanī laikā devās cauri zemei. Viņš nosūtīja ritmeistaru Klausu Korfu pie zviedriem uz Tarvasti, kurš panāca, ka zviedri no turienes dodas palīgā uz Straupi. Tad visi pēc kara padomes noturēšanas no Straupes devušies uz Cēsīm. ³⁰

Vispārspīlētākās un sagrozītākās ziņas par maskaviešu sakāvi publicētas skrejlapā ”Maskaviešu sakāve un Cēsu pilsētas aplenkums”, kas izdota Nirnbergā 1579.g. Tajā minēts ka Cēsis aplenkuši 28 000 maskavieši, no kuriem krituši vairāk nekā 6000, ienaidniekam atņemti 24 lieli lielgabali, proviants un amunīcija, krituši 7 kņazi, bet sagūstīti 9. Par to, ka skrejlapas autors nepārzināja vietējos apstākļus un notikumu laiku, liecina minētais, ka maskavieši ar lielgabaliem sagrāvuši Cēsu pilsētas mūri no Mazavas vārtiem, kādi Cēsīs nav bijuši,  līdz bastionam, bet kauja notikusi 23. septembrī vienos pusdienā (īstenībā 21. oktobrī no rīta). Skrejlapā minēts, ka maskaviešu kņazs Ivans Oblockis pakārts uz lielā lielgabala, saukta par Vilku, ³¹ tomēr krievu karavadonis ar šādu vārdu citos avotos nav minēts vispār. Turklāt nešķiet ticami, ka citi autori būtu ignorējuši tādu ievērības cienīgu faktu kā ienaidnieka karavadoņa sodīšanu ar nāvi.

Kā Cēsu aplenkuma sākums Pleskavas hronikā minēts 8. oktobris, kad ”valdnieka vojevodas ar karaspēku atnāca pie vācu pilsētas Cēsīm, kņazs Jurijs Goļicins ar biedriem, un apšaudīja pilsētu”. Uzticību šim avotam neraisa kļūdainais Cēsu atbrīvošanas datums: ”Tā paša mēneša 29. dienā tiem uzbruka vācieši un lietuvieši, valdnieka vojevodas sagūstīja un ļaudis nokāva.” ³²

Cara armijai atņemto lielgabalu visprecīzākais skaits minēts zviedru pulkveža un vietvalža Livonijā Jirgena Bojes vēstulē Rīgas rātei. Viņš ziņoja, ka 21. oktobrī gūta uzvara pār maskaviešiem pie Cēsīm ar poļu un zviedru spēkiem, un ienaidniekam atņemti 20 lielgabali. Puse no tiem atdota poļiem, un Boje pieprasīja, lai rāte palīdz tos nogādāt Rīgā. ³³