”Pēc tam [kad bija ieņemta Aizkraukle], viņš [cars] devās uz Cēsīm, kur kopā ar hercogu Magnusu bija patvērušies daudzi dižciltīgie, sievas un jaunavas. Tā kā viņi [caram] negribēja atdot šo vietu, jo baidījās, ka viņiem izies tāpat kā koknesiešiem, cars uzmeta skanstis un nolēma drīzumā doties triecienā. Kad aplenktie redzēja, ka viņi nespēs noturēt šo vietu, hercogs Magnuss pats devās pie lielkņaza, un viņu pavadīja daži dižciltīgie un citi kalpotāji. Kad hercogs gribēja lielkņazam krist pie kājām, kāds no cietokšņa nelaikā izšāva no lielgabala, tā kā lode aizlidoja garām netālu no lielkņaza. (J. Samarina tulkojums krievu valodā: Tā kā hercogs gribēja sarīkot lielkņazam lamatas, kāds izšāva, bet diemžēl nelaikā, tā ka lode nokrita netālu no lielkņaza. ¹) Par to viņš ļoti saniknojās, lika nonāvēt visus, kas kopā ar hercogu Magnusu bija atnākuši no Cēsīm, un dažus uzdurt uz mietiem, bet hercogam Magnusam viņš dāvāja dzīvību un teica: ”Ja tu nebūtu karaļa dēls, tev klātos tāpat kā šiem; es tevi gan mācīšu pārkāpt manu pavēli ², nostāties pret mani un atņemt man pilis un cietokšņus!” Tad viņš pavēlēja Magnusu nogādāt teltī un apsargāt.

Kad tie, kas bija Cēsu cietoksnī, no mūriem un torņiem redzēja, kā apietas ar hercogu Magnusu un viņējiem, un arī pieminēja, kas bija noticis ar koknesiešiem, tad nonāca bailēs un šausmās, visas sievas un jaunavas iegāja tornī, aizdedzināja pulveri tā apakšā, un tādējādi uzsprāga gaisā. Tā ienaidnieks ieguva cietoksni, un visus ļaudis, ko neuzskatīja par vajadzīgu aizvest gūstā, nonāvēja. Tad viņam tika nodoti citi cietokšņi, ko viņš pieprasīja: Alūksne, Smiltene, Valmiera, Trikāta, Sigulda, Burtnieki un kā vēl tos visus sauca, izņemot dažas pilis, ko viņš neieņēma laika trūkuma dēļ. Bads viņu atkal padzina no zemes.” ³