Ap 1413. gadu mainījās Cēsu pils administratīvais statuss. Pils tika iekļauta jaunizveidotajā Livonijas ordeņa mestra apgabalā, nonākot mestra tiešā pārvaldē. Tādējādi tika zaudēta pils pārvaldes zināmā autonomija, un pils nepastarpināti tika iesaistīta Livonijas mestru varas centralizācijas centienos 15.-16.gs.

Mestra apgabalam avotos nav ticis lietots kāds konkrēts apzīmējums. Tiek minētas mestra pilis, mestra apgabals, mestra daļa – visbiežāk pirmajā personā, kad par tām savos dokumentos rakstīja mestri. Mestrs Zigfrīds Landers no Španheimas 1422. gada 25. oktobrī rakstīto vēstuli virsmestram rakstīja: “Tukumā, mūsu apmetnes pagalmā 12 jūdzes no Rīgas” (Zeu Tuckem in unszem leger hof XII meyle von Righe). ¹ Jādomā, ka apzīmējums “mūsu” jau norāda uz Tukuma piederību mestra pilīm.

1442. gada dokumentā nosaukta mestra daļa (in magistri [parte]), kurā atradās Tukuma pils. K. fon Lēviss of Menārs mestra pilis dēvēja par apanāžas īpašumiem, kuru ienākumi kalpoja mestra un viņa galma uzturēšanai, kā arī reprezentācijas izdevumiem – sūtņu uzņemšanai un sūtniecību sagatavošanai. ²

Rakstos mestra apgabals (des Mesters gebede) pirmoreiz minēts Jaunākajā virsmestru hronikā. Apgabalā ietilpa Tukuma pils, Rīgas pils un pilsēta, kas ir mestra galvenā pils (ist des meisters hoeffthusz), Salaspils pils, Ādažu pils, Ropažu pils, Cēsu pilsēta un pils, kur mestram tagad ir galvenā pils (Wenden eyn stadt und sloth, dar de mester nu syn hovethuisz heft), Valmieras pils un pilsēta, Tolse jūras krastā, kas vērsts uz Zviedriju, Burtnieku pils, Rūjienas pils, Ērģemes pils, Trikātas pils un Āraišu pils. Mestra ienākumi no šiem apgabaliem sastādīja 40 000 mārkas. ³

Vārds ”tagad” ir ļoti svarīgs, jo apzīmē situāciju, kad Cēsis nupat bija kļuvusi par mestra galveno pili pēc tam, kad Rīga kaut kādu iemeslu dēļ šo statusu bija zaudējusi. Diemžēl Jaunāko virsmestru hroniku precīzi datēt nav iespējams. Oriģināls nav saglabājies. 19.gs. 2. pusē eksistēja trīs senākie noraksti, no kuriem tikai viens – Vācu ordeņa Utrehtas balejā ap 1492.g. rakstītā kodeksa noraksts – ir datējams. Minētās ziņas par Cēsu pili ir atrodamas nevis šajā, bet t.s. Skoklosteras pils rokrakstā. Hronikas izdevējs T. Hiršs to ir atzinis par senāku nekā Utrehtas kodeksu, tomēr nav mēģinājis to datēt. ⁴

Visu mestra piļu nozīme nav bijusi vienāda. Salaspilī un Tukumā palaikam dzīvojuši fogti, bet vairāki nocietinājumi bijušas blakuspilis, papildu atbalsta punkti un saimnieciskās apgādes punkti. ⁵

1555./56.g. sastādītajā Livonijas piļu un pārvaldnieku sarakstā minēts, ka galvenajai pilij – Cēsīm – pieder Valmieras pils un pilsēta, Burtnieku, Rūjienas un Ērģemes pilis. Visas šīs pilis, izņemot Cēsis, nosauktas par spīķeriem (Kornhaeuser) jeb labības noliktavām, kas norāda, ka tās pildījušas galvenokārt saimnieciskas funkcijas. ⁶

Minētās pilis piederēja Cēsu pils apgabalam (districtus Wenden). Rakstos tas pirmoreiz minēts 1292.g. 5. martā, ⁷ un bija Cēsu komturu un fogtu amata iecirknis. Visa mestra apgabala apraksts sniegts 1556.g. augstāko ordeņa ierēdņu, viņu piļu un ieņēmumu ordeņa kasē sarakstā. Bez galvenās pils Cēsīs (Haupthaus) mestram piederēja Trikāta, Karksi, Burtnieki, Helme, Ērģeme, Rūjiena, Āraiši, Tukums Kurzemē, Gīcele (Gietzell) un Volfārte, kas nosauktas par desmit muižām, no kurām katra veido atsevišķu pārvaldes iecirkni. Lielākajām pilīm Rīgā un Salaspilī mestrs bija iecēlis nama komturu, bet Ādažu un Ropažu piļu pārvaldīšanai – kumpānu. ⁸

Vēsturnieks K. Milicers stabila Livonijas mestra ienākumu avota izveidošanu izskaidro šādi: savu pienākumu veikšanai mestram bija nepieciešami finansu resursi, un līdzīgi virsmestram viņš tāpēc izveidoja finansu kameru. Avotos par to esot maz ziņu. Pēc K. Milicera domām, droši vien jau 14.gs. beigās finasu kamerai piederēja Rīgas komende, kuru kopš tā laika mestra uzdevumā pārvaldīja tikai viens pilskomturs, bet 15.gs. otrās puses sākumā tai pievienojās Cēsu komende. ⁹

K. Milicera viedoklis ir apšaubāms, jo bez minētās Jaunākās virsmestru hronikas pastāv arī citas liecības par Cēsu pils nonākšanu mestra apgabalā ap 1413. gadu. 1413.g. rudenī flāmu izcelsmes bruņinieks Žilbērs no Lanuā savā ceļojumā cauri Livonijai apmeklēja Cēsis. Viņš rakstīja, ka Rīga ir zemes galvaspilsēta, kur Livonijas mestram ir rezidence. No Siguldas Lanuā devies caur Cēsīm – lielu pilsētu ar mūri, kur bija komtureja un pils. ¹⁰ Lanuā ceļojuma apraksts ir pēdējais avots, kur minēts Cēsu komturs. Jau 1413. gada novembrī pirmoreiz tiek pieminēts vārdā nenosaukts Cēsu nama komturs (viduslejasvācu val. huszcumpthur). ¹¹ Pilīs, kur darbojās komturs, nama komturi bija viņa palīgi. Cēsīs, kad šeit uzturējās mestri, pils komandantus nesauca par komturiem, bet nama komturiem. Vēsturnieks Ilgvars Misāns uzskata, ka ordeņa mestrs, kad viņš pats pārvaldīja Cēsu pili, it kā formāli pārņēma arī komtura amatu, bet komtura pienākumu faktisko veicēju sauca par pilskomturu (resp., nama komturu). Lai arī nama komturs neietilpa ordeņa augstākajā vadībā, šī amata priekšrocība bija ciešs kontakts ar mestru, un 16.gs. tas tika uzskatīts par labu sākumu karjerai. ¹² Livonijas kara notikumi liecina, ka nama komturs pārzināja arī pils un apgabala kara lietas. Nama komtura amats pastāvēja arī mestra tiešā pārvaldē esošajā Rīgas pilī.

Cēsu atrašanos mestra apgabalā apstiprina 1421.g. 15. marta Livonijas ordeņa mestra vēstule Vācu ordeņa virsmestram, kurā viņš atvainojas, ka pašlaik nevar sniegt prasīto naudas atbalstu. Mestrs taisnojas: ”Rīgas pilij nav citu augļu un ienākumu, kā vien tie, ko ienes Cēsis un Karksi, kas ir divi labākie apgabali zemē, un pēc vairāk nekā gada būs tikai puse no tā, kas tiek prasīts.” ¹³ Acīmredzot šeit iet runa par naudu, kas tiek prasīta no Livonijas mestra personīgi – respektīvi, no viņa pakļautībā esošā apgabala, kurā bagātākie pilsnovadi bija Cēsis un Karksi, ienākumiem.

1413. – 1561.g. zināmi 13 Cēsu nama komturi. Parasti šo amatu pildītāji savā karjerā nepacēlās augstāk par fogta un komtura amatu. Izņēmums bija Heinrihs no Gālenas, 1514.g. – Cēsu nama komturs, 1519.-1529.g. – Kandavas fogts, 1529.-1535.g. – Kuldīgas komturs, 1535.-1551.g. – landmaršals, bet no 1551.g. līdz nāvei 1557.g. maija beigās bija Livonijas ordeņa mestrs. ¹⁴

Vairums Cēsu nama komturu tomēr neieņēma par komturu un fogtu augstākus amatus. Tā Vilhelms Šilings 1541. un 1544.g. bija Cēsu nama komturs, 1547., 1558. un 1559.g. – Sēlpils fogts, kopš 1559.g. rudens – Sēlpils vecais (pensionētais) fogts. ¹⁵ Georgs Zībergs fon Vīšlingens 1544. un 1545.g. darbojās kā Aizkraukles komturs, 1550.g. bija Cēsu nama komturs, 1551.-1558.g. – Rīgas nama komturs, 1558.-1559.g. Daugavpils komturs. Pēc ordeņa likvidēšanas viņš kļuva par Kurzemes hercoga padomnieku. ¹⁶

1558.g. Cēsu nama komturs bija Volters Kvade ¹⁷, kuru 1559.g. 30. decembrī Peltsamā pilī kāršu vai kauliņu spēles laikā nodūra Rīgas kumpāns. ¹⁸ Rīgas kumpāns Jaspers Kapelens pēc slepkavības netika sodīts, bet gan ieņēma nogalinātā Kvades amatu. 1562.g. jau pēc ordeņa likvidēšanas viņam tika piešķirts lēnis Rūjienas pilstiesā. ¹⁹

Pēdējais Cēsu nama komturs bija Johans Felbruge, kurš minēts 1560.g. februārī un 1561.g. aprīlī. Tāpat kā citām ordeņa amatpersonām, pēc ordeņa likvidēšanas viņam tika piešķirta zeme un zemnieki no bijušajiem ordeņa valdījumiem Cēsu pilstiesā. 1567.g. J. Felbruges bijušo muižu Polijas karalis piešķīra bijušajam mestra padomniekam, tiesību doktoram Rembertam Gilsheimam. ²⁰

Brāļu bruņinieku skaita ziņā 1451. gadā Cēsu konvents starp Livonijas piļu konventiem ierindojās trešajā vietā. Visvairāk brāļu – 33 dzīvojuši Vilandē, Rīgā – 28, bet Cēsīs – 14 bruņinieki un 3 priesterbrāļi, kā arī 2 pusbrāļi. Konventā kopīgi tika izlemti visi jautājumi, kas attiecās uz pili un tās novadu. Ordeņa statūti noteica, ka vienas pils konventā vajadzēja būt vismaz 12 locekļiem, kas atbilstu Kristus mācekļu skaitam. Virsmestrs Vinrihs no Kniprodes 14.gs. otrajā pusē pat noteica, ka konventā jābūt 12 brāļiem bruņiniekiem un 6 priesteriem. Visās pilīs šādu skaitu nodrošināt nebija iespējams, tādēļ 1451. gadā izdotajā instrukcijā par ordeņa vizitāciju norādīts, ka lielajās pilīs jābūt diviem, bet mazākajās – vienam priesterim. 1451. gada vizitācijā no trīspadsmit Latvijas teritorijā pārbaudītajām pilīm tikai četrās ordeņbrāļu skaits sasniedza vai pārsniedza divpadsmit. ²¹

1484.g. Rīgas pilsēta un arhibīskapija iekaroja un nopostīja ordeņa Rīgas pili. Tad mestrs savu galveno mītni pavisam pārcēla uz Cēsīm, kur tā arī palika. ²²

Cēsu pilī jau pirms tam pastāvīgi uzturējās mestrs Bernts no Borhas, lai gan ziņas par mestra sēdekļa oficiālu pārcelšanu uz Cēsīm nav izdevies atrast, un Cēsu pils Tomasa Hiarna hronikā dēvēta par viņa galveno pili un augstāko sēdekli ²³. 1480. gadā šis mestrs kopā ar Tērbatas bīskapu veica divus neveiksmīgus karagājienus Pleskavas kņazistē, kam 1481. gadā sekoja postošs krievu iebrukums Livonijā. Tā paša gada septembrī tika noslēgts 10 gadus ilgs pamiers ar Novgorodu. ²⁴

Neveiksmīgā karadarbība noskaņoja pret mestru ordeņa pavēlniekus, un 1483. gada novembrī viņi piespieda Bernhardu no Borhas atteikties no amata. ²⁵ T. Hiarna hronikā sniegts atteikšanās norises sīkāks apraksts: komturi ieradās Cēsu pilsētā, “kur bija mestra galvenā pils un augstākais sēdeklis (da des Herrn Meisters vornehmbstes Schloss und hoechster Sitz war)”, tomēr nejāja uz pili, bet apmetās kāda namnieka namā. Tad viņi kājām devās uz pili, paziņoja mestram, ka viņiem kas svarīgs sakāms, un mestram “jāiet ar viņiem uz padomes istabu (er wolte mit ihnen zur Rath – Stube gehen)” Tad katrs apsēdās savā vietā, un vecākais no pavēlniekiem paziņoja, ka viņi izlēmuši mestru atcelt no amata. ²⁶

Jaunievēlētais mestrs Johans Freitāgs no Loringhofenas regulāri uzturējās Cēsīs un pēc nāves 1494.g. tika apbedīts Cēsu Sv. Jāņa baznīcā, ²⁷ kur ir saglabājusies viņa kapa plāksne. Sv. Jāņa baznīcā tika apbedīti arī divi nākamie mestri: Volters no Pletenbergas un Hermanis no Brigenejas, saukts Hāzenkamfs. Mestru kapa plāksnes sākotnēji atradušās baznīcas kora daļā altāra priekšā, ²⁸ kas liecina par Sv. Jāņa baznīcas izvēlēšanos par mestru kapenēm mestru galvaspilsētā.

Mestra Johana Freitāga no Loringhofenas valdīšanas laikā Cēsīs tika noslēgti divi nozīmīgi līgumi. 1485.g. Kurzemes bīskapa Martina un citu liecinieku klātbūtnē noslēgts izlīgums starp Rīgas arhibīskapu Mihaēlu un mestru Johanu Freitāgu no vienas, kā arī domkapitulu, arhibīskapijas bruņiniekiem un Rīgas pilsētu no otras puses par kara laikā ieņemtajām pilīm un muižām, kuras jāpatur vienai vai otrai pusei. ²⁹ Šis līgums iezīmēja attiecību normalizēšanos starp ordeni un arhibīskapu. 1492.g. 12. novembrī mestrs vienojās ar Bauskas, Mežotnes un Iecavas zemnieku vecākajiem par zemnieku veicamajām klaušām un nodevām ordeņa labā. ³⁰ Šis līgums liecina, ka klaušas un nodevas zemniekiem ordeņa valstī vismaz formāli netika uzspiestas, bet tika ieviestas abpusējas vienošanās ceļā.

1491.g. marta sākumā Livonijas ordenis pie Ādažiem sakāva Rīgas pilsētas karaspēku. Uzvarai sekoja līgums, saskaņā ar kuru Rīga bija spiesta atjaunot nopostītās ordeņa pilis Daugavgrīvā (atjaunota 1494.g.) un Rīgā (atjaunota 1515.g.). ³¹ Tomēr jaunievēlētais mestrs Volters no Pletenbergas atjaunoto Rīgas pili neizvēlējās par galveno apmešanās vietu, bet palika Cēsīs.

Volters no Pletenbergas dzimis ap 1450. gadu Meierihas (Meyerich) pilī netālu no Zostas Vācijā. Ap 1464. gadu viņš devies uz Livoniju un iestājies Livonijas bruņinieku ordenī. Jāatzīmē, ka vairāki Pletenbergu dzimtas vīri bija iestājušies Livonijas ordenī un uzdienējušies līdz augstiem ordeņa amatiem jau 15.gs. pirmajā pusē. Pirmos gadus Pletenbergs kā ordeņa bruņinieks pavadīja Narvas pilī. Vēlāk viņš kļuva par Aizkraukles pils saimniecības pārvaldnieku. 1481. gadā viņš jau bija uzdienējies līdz mantziņa – šafera amatam Rīgas pilī. No 1482. līdz 1488. gadam Pletenbergs ieņēma Rēzeknes fogta amatu. ³²Domājams, ka šī amata pildīšanas laikā Livonijas austrumu pierobežas pilī viņš saprata, kādus draudus Livonijai rada straujā Maskavijas valsts paplašināšanās.

1489. gada maijā Pletenbergs tika ievēlēts par landmaršalu ar rezidenci Siguldā. Kā talantīgs karavadonis viņš sevi pierādīja kaujā pie Ādažiem 1491. gadā, kad viņa komandētie ordeņa spēki sakāva Rīgas pilsētas karapulku. Ar to tika noslēgtas ilgās cīņas starp Rīgas pilsētu un ordeni.

Pēc mestra Johana Freitāga no Loringhofas nāves ordeņa apgabalu pārvaldnieki 1494. gada 7. jūlijā Cēsīs vienbalsīgi ievēlēja Pletenbergu par jauno ordeņa mestru. 1494. gada 9. oktobrī Vācu ordeņa virsmestrs Hanss fon Tīfens apstiprināja vēlēšanu rezultātus. ³³

Sarežģīto ārējo attiecību dēļ ne Vācijas ķeizariste, ne Dānija palīdzību Livonijai nespēja sniegt. Kā vienīgo sabiedroto cīņā pret Maskaviju Livonijai izdevās iesaistīt Lietuvas lielkņazisti. 1501. gada augustā Pletenbergs ar 4000 smagi bruņotiem jātniekiem, 2000 algotņiem un lielu zemnieku karapulku pārgāja Livonijas – Krievijas robežu, 27. augustā sakāva krievu karaspēku pie Sericas upītes starp Pečoru klosteri un Izborskas cietoksni, ieņēma Ostrovas pilsētu. Nesagaidījis lietuviešu palīdzību, un arī tādēļ, ka karaspēkā bija izcēlusies sērga, Pletenbergs deva pavēli atkāpties Livonijas robežās. ³⁴

Novembrī krievi iebruka Livonijā un izpostīja Alūksnes, Trikātas, Ērģemes un daudzus igauņu novadus. Pletenbergs, sagatavojies tālākai karadarbības turpināšanai un saņēmis jaunu palīdzības solījumus no Lietuvas lielkņaza Aleksandra, 1502. gada 27. augustā 5000 vīru liela livoniešu karaspēka priekšgalā iebruka Pleskavas kņazistē. 15. septembrī livoniešu armija pie Smoļinas ezera netālu no Pleskavas sakāva 18 000 vīru lielo krievu karapulku. ³⁵ Šīs uzvaras rezultāts bija 1503. gada martā noslēgtais pamiers ar krieviem, kuru vēlāk pagarināja. Tādējādi uzvaras Pletenberga vadībā novērsa draudus Livonijai no Maskavijas puses līdz pat Livonijas kara sākumam 1558. gadā.

Livonijas iekšējo vienotību Pletenberga valdīšanas laikā visvairāk apdraudēja reformācija, kas kopš 1521. gada sāka izplatīties Livonijā. Neraugoties uz to, valsts šī mestra valdīšanas laikā saglabājās katoliska. ³⁶ Pletenbergs pats palika stingri uzticīgs katoļticībai, tomēr, lai izvairītos no nemieriem, pieļāva zemē evaņģēliskos dievkalpojumus. Viņš raudzījās, lai evaņģēliskie mācītāji neaicinātu uz naidu, nevērstos pret mūkiem un mūķenēm, kā arī nemusinātu zemniekus pret zemes valdību. Mestrs paskaidroja, ka viņš nevar būt tiesnesis ticības jautājumos, un tie jāizlemj kristīgās pasaules galvām – pāvestam un Romas imperatoram. ³⁷ Apostazējušais Vācu ordeņa virsmestrs Brandenburgas Albrehts 1526. gadā rakstīja Polijas karalim, ka vecajam Pletenbergam mīlestības vai baiļu dēļ ir uzticīgas visas Livonijas kārtas, un viņa nāve pavērtu iespējas Livonijas sekularizēšanas īstenošanai. ³⁸

Pletenbergs nodrošināja Livonijas ordeņa pilnīgu neatkarību no Vācu ordeņa, 1526. gada 24. decembrī panākot savu atzīšanu par Sv. Romas impērijas firstu. ³⁹ Līdz ar to mestrs nodrošinājās arī pret Prūsijas un Polijas iejaukšanos Livonijas lietās.

1532. gadā vēstulē Romas pāvestam, Pletenbergs atklāja savas valdīšanas sekmju noslēpumu: viņš esot spējis ar panākumiem pārvaldīt Livoniju, labi pārzinot tās valodas (tātad arī latviešu un igauņu), kā arī vietējās paražas. ⁴⁰

Ja ar rezidenci saprotama zemes valdnieka pastāvīga uzturēšanās vieta, no kurienes viņš īsteno valsts pārvaldi, Cēsis šim definējumam visvairāk tuvinājās tieši Voltera no Pletenbergas valdīšanas laikā. Viņš turpināja izbūvēt mestra rezidenci Cēsīs, kur atradās arī viņa kanceleja. Atšķirībā no daudziem saviem priekšgājējiem, Pletenbergs ilgāk uzturējās galvenajā mītnē tāpēc, ka pārvaldes darbus varēja nokārtot ar rakstveida rīkojumiem. ⁴¹16.gs. sakarā ar lietvedības paplašināšanos mestra kancelejā parādās ordeņa padomnieki, kancleri, vicekancleri un juriskonsulti. Šī kancelejas elite saņēma bagātīgu atalgojumu. Tā kanclers Kristofs Betihers, kurš 16.gs. 1. pusē 18 gadus kalpoja trim mestriem, saņēma kā lēni muižas, namus un dārzus Rīgā un Cēsīs, bet papildus 200 marku gada algai saņēma 3 lastus labības un lastu iesala. Livonijas ordeņa mestra kanceleja kļuva par patstāvīgu un svarīgu valsts pārvaldes iestādi. Mestra arhīva bojāeja sākās 1561.g., kad Gothards Ketlers ordeņa arhīva atliekas (svarīgākie dokumenti bija nodoti Lietuvas lielkņazam Nikolajam Radzivilam) no Cēsu pils pārveda uz Jelgavu. 1621.g. zviedri arhīvu kā kara trofeju no Jelgavas aizveda uz Stokholmu, kur tas vairākkārt cietis ugunsgrēkos. ⁴² Līdz mūsdienām no ordeņa arhīva ir saglabājusies tikai neliela daļa, kuras svarīgākos dokumentus nopublicēja 19.gs. vācbaltiešu pētnieki, visvairāk Karls Širrens un Teodors Šīmanis.

Tomēr Cēsu pili nevar uzskatīt par vienīgo Voltera no Pletenbergas uzturēšanās vietu. Arī galvenais valsts pārvaldes un ārējo sakaru instruments – kanceleja – bija mobila un sekoja mestram, viņam pārvietojoties pa mestra apgabala pilīm. Tā 1521.g. 9. jūnijā Rēveles sūtņiem Rūjienā mestra vārdā atbildi sniedzis viņa kanclers Hermanis Ronnebergers, bet dažas dienas vēlāk Rūjienā mestrs kancelejā lika nolasīt sūdzības kopiju. ⁴³

Kā liecina vēsturnieka Leonīda Arbuzova veiktie mestra ikdienas dzīves pētījumi, Pletenbergs gada laikā regulāri apceļoja mestra apgabala pilis, katrā no tām uzturoties noteiktu laiku. Cēsīs mestrs dzīvoja ziemas mēnešos. Maijā mestrs no savas rezidences pārcēlās uz pilīm, kas atradās Cēsu apkārtnē: Trikātu, Burtniekiem, Rūjienu, bet jūnija beigās vai jūlijā devās uz Valku vai Valmieru, kur notika landtāgi.

Pēc landtāgiem mestrs devās uz citu sava apgabala vietu. Ļoti bieži vēlās vasarās viņš uzturējās Tukumā, kur noturēja tiesas dienas Kurzemes vasaļiem, sagatavoja lēņa grāmatas. Šajā laikā, kad labība jau bija novākta un netraucēja medniekiem, mestrs ar svītu devās medībās, jo lauki bija novākti un meži nodzeltējuši. Medības Livonijas ordeņa bruņiniekiem bija aizliegtas, taču tās tika rīkotas ar ieganstu papildināt ordeņa gaļas krājumus, kā arī kasi par zvērādu pārdošanu. Tās bija arī labs kara mākas vingrinājums. Ordeņa medību suņi un piekūni dokumentos minēti vairākkārt, turklāt piekūni tika ķerti un apmācīti Ventspils un Grobiņas apgabalos. Ap Visu Svēto dienu 1. novembrī mestrs jau bija atpakaļceļā uz Cēsīm, pa ceļam uzkavējoties Ādažu vai Salaspils pilī.

Mestra ikdiena sākās agri. Vasarā jau ap pulksten pieciem viņš pieņēma sūtņus un sarunājās ar tiem aptuveni stundu ilgi. Tad viņš devās uz pils kapelu, kur piedalījās rīta misē. Pletenbergs ar saviem palīgiem pusdienoja ap pulksten divpadsmitiem dienā. Kancelejā pēc pusdienām darbs atsākās no jauna. Strādāja divi kancleri, vairāki sekretāri, skrīveri un kaligrāfi, kas sagatavoja tīrrakstus pēc tam, kad mestrs pats bija pārbaudījis melnrakstus. Kancleri un sekretāri bija kleriķi, kas tika izraudzīti no ordeņa priesterbrāļiem, un vairāki no tiem vēlāk kļuva bīskapi. ⁴⁴

Labu Livonijas apstākļu pazinēju 16.gs. rakstītajās hronikās vairākkārt minēts, ka Volters no Pletenbergas nocietinājis Daugavgrīvas un Cēsu pilis, kā arī Cēsīs licis uzbūvēt mūrus, bastejas un trīs lielus torņus. Rīgas arhibīskapa sekretārs Bartolomejs Grīfentāls 16.gs. vidū rakstīja, ka mestrs “Daugavgrīvu nocietināja ar valni un mūriem; Cēsu pili, kur atradās viņa rezidence un galma nometne (Hoflager), izrotāja ar trim jauniem torņiem, mūriem un bastejām (mit drey Newen Turmen, mauren und Pasteyen gezieret), un ārējiem ienaidniekiem, krieviem un maskaviešiem, izrādīja piemērotu, slavenu un vērā ņemamu pretestību.” ⁴⁵1584.g. izdotajā Rēveles mācītāja Baltazara Rusova hronikā teikts, ka Pletenbergs ”nocietināja Daugavgrīvas pili, kas atrodas netālu no Rīgas; viņš arī lika no pamatiem uzbūvēt un aprīkot 3 varenus, augstus torņus Cēsīs (3 herlike hoge Toerne tho Wenden, van grunde up buwen unde upsoeren laten)”. ⁴⁶

Ap 1582. gadu bijušais Paides fogta kancelejas vadītājs Johans Renners savā hronikā rakstīja: “Mestrs [Pletenbergs] arī Daugavgrīvu atkal uzbūvēja pilnīgi stipru, un Cēsīs trīs stiprus torņus (und tho Wenden dre stercke torne).” ⁴⁷Šis pats hronists sniedz ziņas, ka Voltera Pletenberga attēls (biltenisse) ir vēl saglabājies Cēsīs zālē, kur atrodas visu mestru portreti, kas gleznoti viņu dzīves laikā (im sale, dar alle heermeisters na dat levent afgeconterfeit stan)” ⁴⁸

Tā kā Daugavgrīvas jaunās pils būve pabeigta 1494.g., un hronikās Cēsu torņu uzbūvēšana tiek minēta kopā ar Daugavgrīvas pils būvēšanu un nocietināšanu, jādomā, ka torņi celti aptuveni vienā laikā ar Daugavgrīvas pili. Kristians Kelhs savā Livonijas vēsturē (izdota 1695.g.) rakstīja, ka Daugavgrīvas un Cēsu pils būvdarbus mestrs veicis drīz pēc miera noslēgšanas ar Rīgu: “[Pletenberga] pirmā rūpe bija noslēgt mieru ar Rīgas pilsētu un stingri nostāties uz kājām. Pēc tam viņš uzsāka nocietināt Daugavgrīvas pili un arī Cēsu pils nocietināšanai lika uzbūvēt trīs varenus, lielus torņus (zu gleicher Befestigung des Schlosses Wenden drey herrliche grosse Thuerme auffzufuehren)”. ⁴⁹

Jau Voltera no Pletenbergas valdīšanas sākumā viņa korespondencē skaidri iezīmējas valdīšanas prioritāte – cīņa ar Maskaviju un tās vasaļiem. 1494.g. 29. novembrī Cēsis mestrs lūdza virsmestram palīdzību pret draudošajām maskaviešu briesmām un apsolījās tām pretoties ar visiem Livonijas vācu un nevācu spēkiem. ⁵⁰

Sarakste liecina, ka mestrs intensīvi veicināja bruņošanos Livonijā, kā arī centās piesaistīt ārvalstu palīdzību cīņā pret krieviem. Pavēles bruņoties tika izdotas visniecīgāko, arī nepamatotu uzbrukuma draudu gadījumā. 1497.g. janvārī un februārī Volters no Pletenbergas vairākkārt no Cēsīm rakstīja Rēvelei, ka jāparūpējas par Narvas aizsardzību, jo saņemtas ziņas par iespējamo krievu iebrukumu. ⁵¹ Tā paša gada 12. aprīlī mestrs rakstīja virsmestram, ka viņš bruņojas pret krieviem, tādēļ nevar doties pie Romas ķeizara uz Itāliju, lai saņemtu konfirmāciju mestra amatā un regālijas. ⁵² Jūnijā mestrs Rēvelei divreiz pieprasīja nosūtīt algotņus uz Narvu, jo pie robežām sapulcējies liels krievu karaspēks. ⁵³

1498. – 1500.g. mestrs no Cēsīm bieži rakstīja Hanzas pilsētām, pieprasot palīdzību pret krieviem ar naudu, karavīriem vai citādā veidā, tomēr rezultāti šīm prasībām visbiežāk izpalika. 1498.g. 3. februārī no ordeņa Cēsu pils (up unsers ordens slote) mestrs rakstīja Lībekai un citām vendu pilsētām, ka nav saņemta atbilde uz viņa lūgumu palīdzēt, un pieprasīja to paziņot arī citām Hanzas pilsētām. ⁵⁴Kad lūgumi palīdzēt ilgstoši palika bez atbildes, mestrs draudēja pielietot sankcijas pret viņa prasības ignorējošo pilsētu tirdzniecību Livonijā. 1500.g. 20. aprīlī Volters no Pletenbergas rakstīja Lībekai, ka uz viņa vēstulēm par palīdzību pret krieviem viņš līdz šim atbildi saņēmis tikai no Lībekas, kura izsaka savu gatavību vendu pilsētu vārdā, bet pārējās pilsētas, kas brīvi tirgojas Livonijā, izturas noraidoši, tādēļ viņš izmantos citus līdzekļus, lai panāktu to piekrišanu. ⁵⁵

Pēc Kurzemes bīskapa nāves mestrs ar vēstulēm centās panākt, lai vakantajā bīskapa vietā tiktu ievēlēts ordenim labvēlīgs garīdznieks. 1500.g. 11. februārī mestrs rakstīja virsmestram par Kurzemes bīskapa nāvi un paziņoja, ka vislabākais kandidāts bīskapa amatam būtu ordeņa virsprokurators jeb pārstāvis pie Romas pāvesta. ⁵⁶ Ar vēstulēm ordeņa virsprokuratoram Romā un Kurzemes bīskapijas prāvestiem Volteram no Pletenbergas neizdevās panākt virsprokuratora ievēlēšanu par bīskapu, tādēļ 1500.g. 25. februārī mestrs rakstīja virsmestram, ka jāpanāk, lai tiek anulēta prāvesta Ambrozija ievēlēšana par Kurzemes bīskapu, un lai par bīskapu tiktu ievēlēts virsprokurators. ⁵⁷

1501.g. 23. novembrī Volters no Pletenbergas ziņoja virsmestram par krievu iebrukumu zemē un lūdza atbalstu, jo savus zemē izkliedētos spēkus viņš vēl nevar sapulcināt. Krievi ir iekļuvuši dziļi zemes iekšienē, tikai sešas jūdzes no Cēsīm, ordeņa galma pils (unsers ordens hovesloth), un briesmīgi izpostījuši zemi. ⁵⁸ Šis ir pirmais dokuments, kurā mestrs nodēvē Cēsis par ordeņa galma pili, tomēr nevienā dokumentā Volters no Pletenbergas neuzstājas savā, bet gan visa ordeņa vārdā. Atšķirībā no laicīgo valdnieku galmiem, Livonijas ordeņa galma centrā bija nevis valdnieka persona, bet ordeņa intereses, ko īstenoja galminieki – dažādu nodarbju un rangu ordeņa amatpersonas un kalpotāji. Jāatzīmē, ka mestrs šinī dokumentā Cēsis sauc par galma pili – ar šādu nosaukumu 15.gs. sākumā Jaunākajā virsmestru hronikā bija ierakstīta Rīgas pils, bet Cēsis bija nosauktas par galveno pili. Tagad Cēsis bija gan galma, gan galvenā pils mestra apgabalā.

Krievu iebrukuma apjomi izrādījās pārspīlēti. 1502.g. pēc veiksmīgā karagājiena uz Pleskavas zemi un kaujas pie Smoļinas ezera Cēsu pils pagalmā (Schlosshof) tika nogādāti trofeju lielgabali, uz kuriem bija Vestfāles darbnīcu zīmes. ⁵⁹

1502.g. 29. decembrī Cēsīs izdotā mestra pavēle liecina par pieturvietām pie Livonijas galvenās sauszemes maģistrāles, pa kuru notika satiksme ar Prūsiju. Siguldas, Ādažu, Tukuma, Kandavas, Sabiles, Kuldīgas, Aizputes, Durbes un Grobiņas piļu pārvaldniekiem, nama komturiem, kumpāniem un landsknehtiem tika pavēlēts apgādāt ar ēdienu un dzērienu, auzām un sienu virsmestra kalpotāju un viņa zirgu no pils uz pili ceļā no Cēsīm līdz Prūsijai. ⁶⁰

Par Voltera no Pletenbergas dievbijību un taisnīgumu liecina kāda 1505.g. 2. aprīlī Cēsis rakstīta vēstule savam radiniekam Johanam Forstenbergam, kurā mestrs ziņo, ka Filips Forstenbergs ir devies uz Livoniju, lai saņemtu tēva mantojumu. Acīmredzot kā atbildi sava radinieka lūgumam nosūtīt viņam dāvanu mestrs kopā ar vēstuli nosūtīja rožukroni, piezīmējot, ka Livonijā nav zelta kalnu, lai būtu iespējams dāvināt naudu un dārglietas. ⁶¹

Izplatoties reformācijas idejām, Volters no Pletenbergas uzmanīja, lai tās nenovestu pie sadursmēm un kaitējuma gan katoļiem, gan protestantiem. 1524.g. Cēsu Monētu tornī (Muenzthurm) pirmo sprediķi noturēja no Kokneses padzītais protestantu sprediķotājs Bartolds Brigemanis. ⁶² Ziņas, ka 1525.g. svētbilžu grautiņu ietvaros izpostīta kapela Cēsīs, ⁶³ nav ticamas, ņemot vērā mestra klātbūtni un viņa attieksmi pret vardarbību ticības lietās. 1533.g. 1. aprīlī Cēsīs tika noslēgta vienošanās starp mestru un Brandenburgas markgrāfu Vilhelmu, kas paredzēja netraucēt jaunās mācības izplatīšanos. ⁶⁴

Mestrs Volters no Pletenbergas mira lielā vecumā, 1535.g. 28. februārī Cēsu pilī nevis gultā, bet gan sēžot savā krēslā un pilnīgi apģērbies. Vēlāk radās nostāsts, ka viņš miris dievkalpojuma laikā Sv. Jāņa baznīcā pie altāra. ⁶⁵Volters no Pletenbergas tika apbedīts Sv. Jāņa baznīcas kora daļā, altāra priekšā.

Pēc Pletenberga nāves par mestru tika ievēlēts Hermanis no Brigenejas, saukts Hāzenkamfs. Tāpat kā Volters no Pletenbergas, jaunais mestrs biežāk uzturējās Cēsīs, tomēr dzīvoja arī dažādās mestra apgabala pilīs, par ko liecina viņa vēstuļu tapšanas vietas. 1535.g. 3. jūnijā un 1536.g. 27. decembrī ⁶⁶ vēstules rakstītas Cēsīs. Vēstule markgrāfam Vilhelmam rakstīta Valmierā 1537.g. 9. februārī, ⁶⁷ tad vēstule Brandenburgas markgrāfam Albrehtam tapusi Cēsis, kas sauktas par ”mūsu pili” (auff Vnnserm Schloss Wenden), turpat arī 1537.g. 20. marta, ⁶⁸ 21. aprīļa un 17.maija vēstules. ⁶⁹Savukārt vēstule Dānijas kroņprincim 1537.g. 6. jūlijā rakstīta Rūjienā, ⁷⁰ 6. augusta vēstule markgrāfam Albrehtam Cēsīs. ⁷¹ 23.oktobra vēstule Dānijas karalim – atkal Rūjienā. ⁷²1546.g. 24. oktobrī mestrs un viņa koadjutors Johans fon Reke atradušies Ādažu pilī. ⁷³ Hermanis no Brigenejas miris 1549.g. 13. novembrī ⁷⁴ un apbedīts Sv. Jāņa baznīcā.

Par mestru galveno pili (Haupthaus des Meisters) Cēsis nodēvēta 1555./56.g. Livonijas ordeņa piļu un pārvaldnieku sarakstā, kas tapis bruņošanās laikā pret arhibīskapa koadjutoru. Kopā ar dižciltīgajiem Cēsis ordeņa karaspēkam varēja nodrošināt 300 jātniekus, un šinī pilī atradās mestrs Heinrihs fon Gālens ar minētajiem 300 zirgiem. Galvenajai pilij piederēja Valmieras pils un pilsēta 4 jūdzes no Cēsīm, Burtnieki 3 jūdzes no Cēsīm, Rūjiena 5 jūdzes no Cēsīm un Ērģeme 4 jūdzes no Cēsīm. Visas šīs pilis dokumentā nodēvētas par labības noliktavām jeb spīķeriem (alle diese Haeuser sind Kornhaeuser). ⁷⁵

1556.g. sastādītajā augstāko ordeņa ierēdņu, viņu piļu un ieņēmumu ordeņa kasē sarakstā sniegts mestra apgabala apraksts: “Heinriham fon Gālenam, Vācu ordeņa mestram Livonijā, galvenā pils (Haupthaus) ir Cēsīs; viņam pieder Trikāta, Karksi, Burtnieki, Helme, Ērģeme, Rūjiena – pilij pieder 10 muižas (Hoefe), no kurām katra veido atsevišķu pārvaldes iecirkni (Amt); arī Āraiši, Tukums Kurzemē, Gīcele (Gietzell). 1 jūdzi no Cēsīm ir jaunais pārvaldes iecirknis Volfārte. Rīgas un Salaspils pilīm mestrs ir iecēlis nama komturu un abām pilīm Ādažos, 2 jūdzes no Rīgas, un Ropažos iecēlis kumpānu.” Mestra apgabala gada ienākumu summa bija 4410 Rīgas mārkas jeb 1260 dālderi. ⁷⁶

Konflikta ar koadjutoru laikā, 1556.g. 21. jūnijā pie ordeņa aplenktās arhibīskapa Raunas pils tika nogādāti lielgabali no Cēsīm – 2 puskartaunas (aplenkuma lielgabali) un 2 serpentīni (lauka lielgabali). Tos ieraugot, aplenktie padevās. ⁷⁷

Livonijas kara laikā mestrs Vilhelms fon Firstenbergs pastāvīgi uzturējās Cēsīs, izņemot izbraukumus uz kauju vietām, bet pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers vairāk uzturējās Rīgā un Daugavgrīvā.

No vēstulēm noprotams, ka mestrs Vilhelms fon Firstenbergs no Cēsīm koordinēja karadarbību. Viņš bieži rakstījis Rīgai un Rēvelei, pieprasot algotņus, naudu un karam nepieciešamos materiālus, norādījis, uz kurām vietām jānosūta algotņi, brīdinājis par iespējamiem ienaidnieka uzbrukumiem, pieņēmis Livonijas un Hanzas pilsētu sūtņus, atļāvis kaperēšanu pret maskaviešu kuģiem un aizturējis Lībekas kuģus, kas veduši preces maskaviešiem. Vairāk par visu sekmīgai karadarbībai bija nepieciešama nauda, ar ko samaksāt algotņiem. To mestrs atklāti atzina 1559.g. 23. maija vēstulē Rēveles rātei. ⁷⁸ tādēļ 1559.g. jūnijā uzsāka sarunas ar Zviedriju par noteiktu Livonijas apgabalu atdošanu pret samaksu. ⁷⁹ Mestrs aizņēmās dārglietas no pilsētām: tā 1558.g. 18. oktobrī Vilhelms fon Firstenbergs apliecināja, ka ir saņēmis no Cēsu pilsētas dārglietas un baznīcas dārgumus, un apsolījās pēc kara par tām atmaksāt. ⁸⁰ 1558.g. 14. decembrī mestrs atkārtoja prasību Jervas fogtam atsūtīt viņa dārglietas (Geschmeide). ⁸¹

Jaunākā virsmestru hronika aptver laiku no Vācu ordeņa pirmsākumiem Svētajā zemē līdz 1466.g. To sarakstījis anonīms ordeņbrālis Nīderlandē 1492.g. vai nedaudz vēlāk. ⁸²