14.nodaļa Cēsu pils XIX gs. literārajos darbosprint

18.gs. beigas un 19.gs. pirmā puse bija laiks, kad Eiropas literatūrā valdīja jūsmošana par senatni. Labi saglabājušās Cēsu pilsdrupas uzmanību piesaistīja ar savu majestātiskumu. Par romantisku sajūsmu raisošo izskatu lielā mērā bija jāpateicas to īpašnieku – fon Zīversu dzimtas saudzējošajai attieksmei, jo citās Baltijas provinču pilsētās esošās pilsdrupas tika izmantotas kā akmeņlauztuves un izgāztuves, kuru izskats nevarēja rosināt estētisku sajūsmu.

Pirmā plašākā literārā darba, kas veltīts Cēsu pils senatnei, autors bija Vidzemes muižnieks Laions Persijs Baltazars fon Kampenhauzens, Ungurmuižas īpašnieka, Krievijas armijas pulkveža un slepenpadomnieka Johana Kristofa dēls, dzimis 1746.g. 14. janvārī Rīgā. Jaunībā viņš tika studējis Getingenā un divus gadus Ženēvā, kur iepazinās ar Voltēru, daudz ceļoja pa Eiropas zemēm. 1770. gadā viņš kļuva par Saksijas kambarkungu, pēc tēva nāves iestājās Krievijas militārajā dienestā, piedalījās krievu – turku karā un apceļoja Dņepras baseina mazpazīstamos apgabalus. Pēc atvaļināšanās 1797.g. viņš kā privātpersona dzīvoja Rīgā līdz savai nāvei 1807.g. 8. septembrī. Kampenhauzens rakstījis Krievijas ceļojumu piezīmes un pārskatus par teātra vēsturi Rīgā, kas publicēti periodikā. 1

Mīlestības uz teātri iespaidā ir tapusi arī viņa luga – drāma piecos cēlienos ”Cēsu aplenkums” (Die Belagerung Wendens), kas izdota 1801.g. Rīgā. Priekšvārdā autors atzīst, ka sarakstīt šo lugu viņu mudinājis Šekspīra lugu varonīgais traģisms. Uz atbilstību vēsturiskajai īstenībai autors nepretendē, un, kā vēsta lugas apakšvirsraksts, tās darbība risinās ”bruņinieku laikos Livonijā”. Lugas saturs atklāj, ka ”bruņinieku laiki” autora izpratnē nozīmē raibu, vēsturiski neiespējamu Livonijas vēstures 13. – 15.gs. notikumu un personu kombināciju. Fons ir atbilstošs tālaika priekšstatiem par bruņinieku dzīves greznību un pompozitāti. Darbība notiek Cēsu pilī, kuras Sv. Jura tornī tiek pacelts ordeņa karogs, bruņinieki uz skatuves parādās pilnā apbruņojumā, tērpti apmetņos, ar  spalvām rotātām bruņucepurēm, pie telpu sienām karājas ieroči, bruņas un vairogi ar ģerboņiem. Lugas personāžiem doti dažādos laikos dzīvojušu Livonijas ordeņa mestru vārdi: mestru sauc Eberhards no Monheimas, Cēsu komturu – Volthūzs no Herses, Neihauzenas komturu – Johans Mengdens, Alūksnes komturu – Arnolds Fītinghofs, maršalu – Burhards Dreilēbens. Galvenais lugas personāžs ir Ērgļu un Kokneses lēņa turētājs Oto fon Tīzenhauzens, kurš piedalījies cīņās pret dumpīgajiem čehiem pie Taboras, kas īstenībā notika 15.gs 20.-tajos gados. Lugā darbojas citi vasaļi ar Vidzemes muižnieku uzvārdiem – Rozeni un Meijendorfi, kā arī ordeņa pavēlnieku un Tīzenhauzena ieroču nesēji, Cēsu namnieki. Cēsīm uzbrūk pagāniskā Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina (miris 1341.g.) karaspēks. Ģedimina sūtņiem pie ordeņa mestra ir poļu šļahtiču vārdi: Mihails Beļevičs un Staņislavs Oļenskis. Lugā risināti Šekspīra darbiem raksturīgie mīlestības un nodevības motīvi. Oto fon Tīzenhauzens mīl maršala Dreilēbena brāļameitu Emmu, bet maršals viņu grib izprecināt Ģedimina brāļadēlam un mantiniekam Oļģertam, kurš precību gadījumā apsolījies kristīties. To darīt Emmu mēģina pierunāt arī viņas draudzene Elizabete fon Breitenšteina.

Kā augstākais bruņinieka tikums lugā tiek cildināta pienākuma pildīšana pret tēvzemi un cīnīšanās par uzvaru līdz nāvei. Ordenis cīņā pret lietuviešiem gaida krievu palīdzību, un krievi, pēc Ģedimina sūtņa vārdiem, ir šīs zemes īstenie saimnieki. Maršals Dreilēbens vienojas ar lietuviešiem, ka viņš atvērs pils vārtus, bet cīņā lietuvieši tiek sakauti un Tīzenhauzens nogalina Oļģertu. Dreilēbens cīnās lietuviešu pusē, bet viņu nogalina komturs Rozens.

Iespējams, L. Kampenhauzena drāma iespaidoja aktiera Karla Frīdriha Vilhelma Berka (Berck) romāna ”Elizabete fon Breitenšteina, Vācu ordeņa glābēja Cēsu pilī. Vēsturisks stāsts par četrpadsmito gadsimtu (Elsabee von Breitenstein, Retterin des deutschen Ordens im Schloss Wenden. Historische Erzaehlung aus dem vierzehnten Jahrhundert)” tapšanu, kas izdots Leipcigā 1827.g. Romāna galvenā varone ir drosmīga sieviete, kura izglābj Cēsu pili no lietuviešu uzbrukuma 1300.g. 2 Tā kā lietuviešu uzbrukums Cēsīm 1300. gadā nav noticis, jādomā, ka autors, tāpat kā L. Kampenhauzens, vēsturisko informāciju ir interpretējis atbilstoši savām literārajām iecerēm, nevis īstenībai.

Krievu literatūrā interese par Livonijas tēmu parādījās 19.gs. 20.-to gadu sākumā. Tās iemesls bija savas ”bruņinieku pagātnes” meklēšana kopējā Eiropas literatūras agrīnā romantisma virzībā no gotiskā romāna uz Valtera Skota vēsturiskajiem romāniem. Pirmie Aleksandra Bestuževa – Marļinska stāsti par Livoniju ”Cēsu pils” un ”Brauciens uz Rēveli” kļuva par veselu notikumu krievu literatūrā, kas piesaistīja literātu un lasītāju uzmanību Baltijai. Interesi bija sagatavojusi Nikolaja Karamzina ”Krievu valsts vēsture”, kurā aprakstītas livoniešu un krievu cīņas 13.gs. un Livonijas kara laikā. 3

Aleksandrs Bestuževs – Marļinskis (1797 – 1837) bija Bairona ietekmēts dzejnieks, romantisma laikmeta publicists, pēc politiskajiem uzskatiem – dekabrists. Viņa stāsts ”Cēsu pils” tapis 1821g.. Pēc paša rakstnieka vārdiem, to ietekmējusi pulka, kurā viņš dienējis, apstāšanās Cēsīs. 4 Stāsta centrā ir Zobenbrāļu mestra Venno Rorbaha un viņa vasaļa Vikberta Zosata konflikts. Līdzīgi kā citos A. Bestuževa – Marļinska darbos, stāstā darbojas negatīvais varonis – cietsirdīgais apspiedējs Rorbahs, un pozitīvais varonis – drosmīgais taisnības mīlētājs Zosats, kurš slepus iekļūst Cēsu pilī un nodur mestru par viņa cietsirdību pret Vikberta zemniekiem un pātagas cirtienu pašam Vikbertam.

Stāstā krasi negatīvi tiek raksturots ne tikai mestrs, bet visi bruņinieki, kas alkatības un nežēlības vadīti ir nežēlīgi iekarojuši un apspieduši Livonijas vietējās tautas. Līdz ar to negatīvu nokrāsu stāstā iegūst arī bruņinieku miteklis – Cēsu pils:
”Es ieraudzīšu šo senās Livonijas bruņinieku galvaspilsētu, kas kopš senatnes ir slavena ar kaujām un aplenkumiem, nosēta ar drošsiržu kauliem, apzīmogota ar tās dibinātāja asinīm.

Bruņinieki, iekarodami Livoniju, izgudroja visu, ko pēc tam atkārtoja spāņi Jaunajā Pasaulē, mokot neapbruņotus cilvēkus. Nāve draudēja spītīgajiem, pazemojoša verdzība bija pakļāvības alga. […] Cīnoties par svēto taisnīgumu, bruņinieki rīkojās alkatīgas patmīlības vai zvērisku kaislību dzīti. Ordeņa priekšnieki ar savu piemēru iesvēla sacensības garu pakļautajos, cietsirdība bija augstāka stāvokļa iegūšanas ķīla, un Rorbahs tamdēļ ne velti bija kļuvis par mestru.”

Jāpiebilst, ka bruņinieki A. Bestuževa – Marļinska izpratnē ir laicīgas personas, kas nemaz nelīdzinās mūkiem – tie dodas medībās, krāj mantu, viņiem pieder zeme un vergi. Iespējams, A. Bestuževs – Marļinskis bija pirmais, kurš krievu literatūrā radīja Livonijas bruņinieka – cietsirdīga paverdzinātāja un laupītāja tēlu.

Nākamais Cēsu vēsturei veltītais stāsts ir mazāk emocionāls un vairāk atbilst vēsturiskajai īstenībai. Tā autors Tadejs Bulgarins (1789 – 1859) cēlies no poļu šļahtičiem, darbojās kā žurnālists, rakstnieks, kritiķis, kā arī fantastiskā un avantūristiskā romāna aizsācējs Krievijā. Daudzi viņa stāsti veltīti Krievijas un Polijas 16.-17.gs. vēstures notikumiem. 1827.g. tika publicēts viņa stāsts ”Cēsu krišana”, 5 kas ar nosaukumu ”Kā Cēsis tika iekarotas” P. Bernarda tulkojumā latviešu valodā tika izdots Cēsīs 1914.g..

Stāsta ievadā atklājas gan autora sajūsma par Cēsu pilsdrupu majestātiskumu, gan uzskats, ka ordenis ir paverdzinājis vietējos iedzīvotājus: ”Bargs bija augsto Cēsu mūru un torņu izskats pakļautajiem Livonijas iezemiešiem. Līdzīgi milzim pils slējās pāri pilsētai un apkārtējiem pakalniem, sargājot Zobenbrāļu ordeņa mestru varu. Jau bija sabrukusi ordeņa varenība, bija nomainījušies Livonijas valdnieki, bet kādreiz brīvās cilts pēctecis savā pazemojumā vēl brīnījās par spēku, kas bija uzcēlis šos blāķus no akmeņiem, kas ar laiku bija kā saauguši savā starpā un spītēja gan stihiju niknumam, gan cilvēku naidam. Senais, neieņemamais, ar sūnu apaugušais cietoksnis raisīja pret sevi cieņu līdzīgi kā veca vīra sirmums.”

Stāsta centrā ir vēsturisks notikums: cara Ivana IV karaspēka uzbrukums Cēsīm 1577.g. septembra sākumā un pilī patvērušos vietējo iedzīvotāju kolektīvā pašnāvība uzspridzinoties. Domājams, autors ir izmantojis gan N. Karamzina darbus, gan B. Rusova un S. Heninga hronikas, jo notikumu secība un norise stāstā atbilst hroniku ziņām. Stāstam ir negaidīts atrisinājums: traģēdijā nav vainojami nedz Ivans IV, nedz hercogs Magnuss vai viņa pavalstnieki, bet igauņu zintnieks Marko. Darbodamies kā spiegs un pareģis pie dažādiem valdniekiem, viņš, gribēdams atriebties savu tēvu ticības nīdētājiem bruņiniekiem, jau Livonijas kara sākumā ievedis krievu karaspēku Livonijā, bet vēlāk pierunājis hercogu Magnusu nepaklausīt caram, tādējādi izraisot atkārtotu krievu iebrukumu Livonijā.

Stāstā ievīts arī mīlestības motīvs: Cēsu mācītāja Šrapfera meita Eleonora iemīlas Magnusa sagūstītajā krievu bajāra dēlā Vladimirā Slavskī, kurš ieslodzīts Cēsu pils ziemeļu tornī. Iespējams, tā ir sakritība, tomēr jāatzīmē, ka izrakumos Ziemeļu tornī 1960.g. atrastas liecības par torņa pagraba izmantošanu ieslodzīšanai. Krievu uzbrukuma laikā Eleonora izlaiž Vladimiru no cietuma, savukārt viņš paglābj Eleonoru no pilī iebrukušajiem tatāriem.

Krievu karavīru nežēlība pret Cēsu iedzīvotājiem skaidrota ar lielgabala šāvienu, ko Cēsu pilsētas galva Klaudijs fon Jurgensburgs dusmu uzplūdā raidīja uz caru, kad viņš pilsētas priekšā satikās ar Magnusu. Tādēļ Cēsīs ielauzušies krievu karavīri ”sodīja Cēsu iedzīvotājus kā sazvērniekus pret valdnieka dzīvību, un cilvēcības balss bija apklususi viņu sirdīs.” Pilī patvērušies ļaudis Magnusa virsnieka Hinriha Boismaņa vadībā, cēsnieku slepkavošanas iebiedēti, nolemj uzspridzināties.

Ivans IV stāstā tēlots kā bargs valdnieks, kurš mīl greznību un verdzisku padevību, tomēr ir taisnīgs un augstsirdīgs. Cars uzslavē mirstošo Boismani, teikdams, ka vēlētos sev tādus kalpus kā viņš, apžēlo zintnieku Marko, kurš gan vēlāk pats noindējas, piedod nodevību hercogam Magnusam, kā arī atļauj Vladimiram precēt citticībnieci Eleonoru, bet viņas tēvu pieņem savā dienestā.

Pašuzspridzināšanās traģiskums ir inspirējis arī citu literāru darbu tapšanu. Avīzē Estonia 1828.g., 26. novembrī publicēts H. A. Vessela dzejolis ”Cēsu pils (Schloss Wenden)”, kurā Cēsu pilsdrupas apdzejotas kā Boismaņa varoņdarba piemineklis. Avīzē Rigasche Stadtblaetter 1839.g. 23. augustā publicēts Hugo Millera dzejolis trīs daļās ”Cēsu pils (Schloss Wenden)”, kurā cildināta uzspridzinājušos Boismaņa un 300 muižnieku varonība.

Cēsu pilsdrupu popularitāti veicināja arī ceļojumu apraksti, kas tika publicēti 19.gs. Vidzemes vācu preses izdevumos. Šie raksti pauž sajūsmu par pilsdrupu majestātiskumu, uzsverot to piederību Livonijas vācu slavas pilnajai vēsturei un neaizmirstot arī tālaika īpašnieku nopelnus drupu uzturēšanā.

Raksts ”Skats uz Vidzemes pilsdrupām” avīzē ”Das Inland” (1846.g.): ”Kas attiecas uz mestra pils drupām Cēsīs, tās noteikti ir ievērojamākās atliekas, kas saglabājušās no Livonijas bruņinieku laikiem. Tās ir lielākas un labākā stāvoklī nekā citu Livonijas piļu drupas.” 6

Raksts ”Vidzemes Šveice un Cēsis” avīzē ”Das Inland” (1856.g.): ”Tagad grāfam Zīversam piederošā pils sastāv no ievērības cienīga konglomerāta: vecajiem mūriem ar velvētām ejām un vītņu trepēm un daudzām modernām ēkām, kas ir tik veiksmīgi savietoti, ka ir grūti atšķirt vienu no otra.” Šinī rakstā arī atzīmēts, ka Cēsu vēsture vairākkārt ir kalpojusi par vielu poētiskiem darbiem: Kampenhauzena ”Cēsu aplenkums”, Millera ”Cēsu pils”, un arī A. V. fon Vitorfa vēl rokrakstā esošam eposam. 7 Ziņas par minēto eposu un tā autoru nav izdevies atrast.

Raksts ”No Cēsīm līdz Ramockiem” avīzē ”Rigasche Zeitung” (1860.g.): ”Kā godājams vectēvs pār mazdēlu sirmie pils mūri slejas pār pilsētas namiem, kas pulcējas ap varenajām drupām. Mēs tām tuvojamies tikai ar bijību. Šī vācu būvmākslas varenības cienība, šie gigantiskie mūri katrā skatītājā atstāj neizdzēšamu iespaidu un liek saprast, ka šīs drupas ir izcilākais, ko viņš ir redzējis mūsu provincē.” 8

Atsauces:

  1. von Campenhausen E., S.43
  2. Projekt Historischer Roman Datenbank -http://www.uibk.ac.at/germanistik/histrom/cgi/wrapcgi.cgi?wrap_config=hr_bu_all.cfg&nr=81090
  3. Киселева Л. Ливонский курьёз // Inkluzīvi. Sast. J. Kursīte – R., 2012, 111.lpp.
  4. Бестужев – Марлинский А. Замок Венден // Сочинения – Москва, 1981
  5. Булгарин Т. Падение Вендена // Русская историческая повесть. Т.1. – Москва, 1988
  6. Ein Blick auf die Ruinen der Schloesser in Livland // Das Inland, Nr 32, 06.08.1846.
  7. Die livlaendische Schweiz und Wenden // Das Inland, Nr. 5 (30.01.1856.)
  8. Von Wenden nach Ramotzky // Rigasche Zeitung, Nr. 177, 03.08.1860.
print

Rakstu navigācija

2 komentāri

  1. Ieva Leimane

    Vai ir zināms kāds Kampenhauzena darba “Cēsu aplenkums” iestudējums kopš lugas sarakstīšanas 1801.gadā?

    Atbildēt

Pievienot komentāru